— Arī un it īpaši tad,— viņš piebilda,— ja mani lēmumi jums brīžam šķistu neaptverami. Jo es neesmu tāds kā jūs.
Tad Bastiāns noteica, ka. gribot taisni pēc septiņdesmit septiņām dienām pats sevi kronēt par Fantāzijas Bērnišķo ķeizaru. Tikšot sarīkotas tik greznas svinības, kādas vēl Fantāzijā neesot bijušas. Sūtņiem tūliņ esot jāsteidzas uz visām zemēm, jo viņš vēloties, lai Fantāzijas valstības katra tauta atsūtītu uz kronēšanas svinībām pa kādam pārstāvim.
Pēc tam Bastiāns devās' prom un pameta padoma nezinošos padomdevējus un augstmaņus vienus.
Viņi nesaprata, kā lai izturas. Viss dzirdētais tik briesmīgi griezās ausīs, ka viņi ilgu laiku stāvēja mēmi un saduguši, tad sāka klusām aprunāties. Un pēc stundām garas apspriešanās padomdevēji un augstmaņi nonāca pie kopēja slēdziena, ka viņiem jāizpilda Bastiāna norādījumi, jo viņš taču nēsāja Bērnišķās ķeizarienes zīmi, un tas viņiem uzlika par pienākumu būt paklausīgiem — vai nu viņi ticēja, ka Mēness meitiņa patiešām atteikusies no visas savas varas par labu Bastiānam, vai arī viss šis notikums bija tikai viens no valdnieces neaptveramajiem lēmumiem. Sūtņi tātad tika aizsūtīti un ari pārējās Bastiāna pavēles izpildītas.
Viņš pats par to vairs nelikās ne zinis. Kronēšanas svinību rīkošanu Bastiāns uzticēja Ksaīdei. Un viņa mācēja nodarbināt Ziloņkaula torņa galmu tik ļoti, ka nevienam pat neatlika laika pārdomām.
Bastiāns nākamās dienas un nedēļas lielākoties nekustīgi sēdēja apartamentos, ko pats bija sev izvēlējies. Viņš stīvi lūkojās grīdā un neko nedarīja. Zēns labprāt būtu sev kaut ko vēlējies vai izklaidēdamies izgudrojis kādu stāstu, taču viņam nekas vairs nenāca prātā. Bastiāns jutās izsmelts un tukšs.
Tā viņam beidzot radās ideja, ka varētu vēlēties, lai uz svinībām ierodas arī Mēness meitiņa. Un, ja viņš patiesi tagad bija visvarens, ja visas viņa vēlēšanās kļuva par īstenību, tad arī viņai vajadzētu paklausīt. Naktīs viņš ilgi jo ilgi sēdēja un būrās zem deguna: «Mēness meitiņ, nāc! Tev jānāk! Es tev pavēlu nākt.» Un Bastiāns atcerējās viņas skatienu, kas bija iegūlis viņa sirdī kā mirdzošs dārgums. Taču Mēness meitiņa nenāca. Un, jo biežāk zēns mēģināja ar varu atsaukt viņu šurp, jo vairāk izdzisa atmiņas par šo gaišumu, un sirdī iemetās melna tumsa.
Bastiāns sev iestāstīja, ka tas viss atgriezīsies, tiklīdz viņš nokļūs magnolijas zieda paviljonā. Atkal un atkal viņš skrēja pie amatniekiem un steidzināja tos, daļēji ar draudiem, daļēji ar solījumiem, taču viss, ko tie darīja, izrādījās esam velti. Trepes salūza, tērauda naglas liecās, cirtņi saplīsa gabalos.
Hīkriona, Hīsbalda un Hīdorna kungi, ar kuriem Bastiāns reizēm labprāt būtu papļāpājis vai uzspēlējis kādu spēli, bija tikai retumis vēl kaut kam derīgi. Viņi bija atklājuši zemākajos Ziloņkaula torņa stāvos kādu vīna pagrabu. Tagad nu kungi tur pavadīja dienas un naktis, dzēra, meta kauliņus, bļaustīgās balsīs dziedāja muļķīgas dziesmas vai strīdējās, turklāt itin bieži paceldami zobenu cits pret citu. Dažkārt viņi arī streipuļodami blandījās pa galveno ceļu un uzmācās fejām, elfām, meža sieviņām un citām sievišķām būtnēm tornī.
— Ko tu gribi, kungs,— viņi taisnojās, kad Bastiāns viņus sauca pie atbildības,— dod mums kādu darbu!
Taču Bastiānam nekas nenāca prātā, un viņš pierunāja kungus paciesties līdz kronēšanai, kaut pats nezināja, kas no tā varētu mainīties.
Mazpamazām arī laiks kļuva drūmāks un drūmāks. Saulrietu, kas izskatījās pēc plūstoša zelta, bija arvien mazāk. Debesis lielākoties bija pelēkas un apmākušās, gaiss kļuva smacīgs. Ne vēja pūsmiņa vairs neuzpūta.
Tā palēnām tuvojās kronēšanai noteiktā diena.
Izsūtītie vēstneši atgriezās. Daudzi no viņiem atveda visdažādāko Fantāzijas zemju pārstāvjus. Daži turpretī atgriezās, neguvuši panākumus, un ziņoja, ka iedzīvotāji, pie kuriem viņi sūtīti, bez aplinkiem atteikušies piedalīties ceremonijā. Vispār vietām notiekot slepenas vai pat gluži atklātas sacelšanās.
Bastiāns nodūra skatienu.
— Ar visu to tu pilnībā tiksi galā,— Ksaīde sacīja,— kad būsi kļuvis par Fantāzijas ķeizaru.
— Es vēlos, lai viņu vēlmes sakristu ar manējām,— Bastiāns uzstāja.
Taču Ksaīde jau bija aizsteigusies prom, lai dotu jaunas pavēles.
Un tad pienāca kronēšanas diena — kronēšanai nebija lemts notikt, taču šī diena iegāja vēsturē kā asiņainās kaujas diena par Ziloņkaula torni.
Jau no rīta debesis klāja bieza, svina pelēka sega, kas neļāva īsti uzaust dienai. Baigs mijkrēslis gūlās pāri visam, gaiss bija caurcaurēm nekustīgs un tik smags un spiedošs, ka tik tikko varēja paelpot.
Ksaīde kopā ar četrpadsmit Ziloņkaula torņa ceremoniju meistariem bija sagatavojusi ārkārtīgi bagātīgu programmu, jo tai vajadzēja pārspēt greznumā un dārdzībā visu, kas jelkad piedzīvots Fantāzijā.
Jau kopš agrām rīta stundām ielās un laukumos skanēja mūzika, taču tā bija mūzika, kāda vēl līdz pat šai dienai Ziloņkaula tornī nekad nebija dzirdēta: mežonīga, spiedzīga un tomēr monotona. Katram, kas to dzirdēja, sāka raustīties kājas un gribot negribot vajadzēja diet un lēkt. Neviens nepazina muzikantus melnajās maskās, un neviens nezināja, kur Ksaīde tādus rāvusi.
Visas ēkas un namu frontonus rotāja spilgti raibi karogi un karodziņi, kas tomēr ļengani nokarājās uz leju, jo nebija vēja. Visgarām galvenajam ceļam un visriņld uz pils teritorijas augstā mūra bija piestiprināti neskaitāmi attēli, mazi un milzīgi, un visos bija redzama viena un tā pati seja — atkal un atkal Bastiāns.
Tā kā Magnolijas paviljons joprojām vēl palika nepieejams, Ksaīde bija sagatavojusi tronim citu vietu. Tur, kur spirālveida galvenais ceļš izbeidzās pils mūra lielo vārtu priekšā, uz platiem pakāpieniem vajadzēja tikt uzstādītam tronim no ziloņkaula. Šeit kūpēja tūkstošiem zelta vīraka trauku, un dūmi, kas apdullināja un vienlaikus arī uzbudināja, lēnām plūda pār pakāpieniem, pār laukumu, lejup pa galveno ceļu un ielauzās visās šķērsieliņās, stūros un telpās.
Malu malās stāvēja melnie milži savās kukaiņu bruņās. Neviens, izņemot pašu Ksaīdi, nezināja, kā viņai bija izdevies pēdējos piecus, kas bija atlikuši, simtkāršot. Taču ne tikai tas: aptuveni piecdesmit no viņiem sēdēja varenos zirgos, kas tāpat pilnībā sastāvēja no melna metāla un pārvietojās vienādām kustībām.
Triumfa procesijā šie bruņinieki pavadīja augšup pa galveno ceļu troni. Neviens nezināja, kur tāds sagādāts. Tas bija liels kā baznīcas portāls un sastāvēja caurcaurēm no visdažādākās formas un lieluma spoguļiem. Tikai sēdeklis bija no vara krāsas zīda. Dīvainā kārtā šis mirdzošais milzenis lēnām pats slīdēja pa spirālyeida ceļu augšup gluži kā dzīvs, un neviens to ne stūma, ne vilka.
Kad procesija apstājās lielo ziloņkaula vārtu priekšā, Bastiāns iznāca no pils teritorijas un apsēdās tronī. Sēžot šās mirdzoši aukstās greznības vidū, viņš likās niecīgi mazs kā lelle. Skatītāju pūlis, kas tika nošķirts ar melno bruņu milžu špalerām, spēji iegavilējās, tomēr šīs gaviles neizskaidrojamā kārtā skanēja bēdīgi un griezīgi.
Pēc tam sākās svinību ilgstošākā un nogurdinošākā daļa. Visiem sūtņiem un pārstāvjiem no Fantāzijas zemēm vajadzēja sastāties citam aiz cita rindā, un šī rinda sniedzās ne tikai lejā no spoguļtroņa pa visu Ziloņkaula torņa spirālveida galveno ceļu, bet gan tālu, tālu iekšā dārza Labirintā, un arvien jauni viesi nostājās rindas galā. Ikvienam, sagaidījušam savu kārtu, vajadzēja nomesties zemē pie troņa, ar pieri trīs reizes pieskarties pie zemes, noskūpstīt Bastiāna labo kāju un sacīt: «Savas tautas un savas sugas biedru vārdā es lūdzu tevi, kuram mēs visi esam pateicīgi par savu eksistenci, kronēt sevi par Fantāzijas Bērnišķo ķeizaru!»