Ietinies savā melnajā mētelī un turēdams asiņaino zobenu rokā, Bastiāns lēnām devās pa galveno ceļu lejā; Ziloņkaula tornis tagad jau liesmoja vienās ugunīs kā milzu lāpa. Tomēr Bastiāns, tikpat kā nepievērsdams vērību šņācošajām un gaudojošajām liesmu mēlēm, gāja tālāk, gandrīz tās nejuzdams, kamēr sasniedza torņa pakāji. Tur viņš satikās ar savu atlikušo karapulku, kas viņu gaidīja izpostītajā dārza Labirintā — tagad bezgalīgā kaujas laukā, pilnā nokautu fantāziešu. Te bija arī Hīkrions, Hīsbalds un Hīdorns, abi pēdējie smagi ievainoti. Zilais džins Illuāns bija kritis. Ksaīde stāvēja pie viņa līķa, turēdama rokās jostu Gēmalu.
— Šo te, kungs un meistar,— burve sacīja,— viņš izglābis, lai atdotu tev.
Bastiāns paņēm^Jostu un saspieda to dūrē, tad iebāza savā kabatā.
Viņš lēnām pārlaida skatienu pār saviem cīņu un ceļa biedriem. Atlicis bija nepilns simts. Viņi izskatījās pārguruši un izmocīti. Uguns šaudīgā gaisma viņus vērta spoku barā.
Visi bija pavērsuši seju pret Ziloņkaula torni, kas arvien vairāk un vairāk sabruka gluži kā sārts. Magnolijas paviljona smaile uzliesmoja, tā ziedlapas plaši atvērās, un varēja redzēt, ka tas ir tukšs. Tad ari to aprija liesmas.
Bastiāns pacēla savu zobenu pret liesmu un drupu kaudzi un skarbā balsī sacīja:
— Tas ir Atreja darbs. Un par to es viņu tagad vajāšu līdz pasaules galam!
Bastiāns uzlēca vienā no lielajiem melnā metāla zirgiem un kliedza:
— Sekojiet man!
Kumeļš saslējās pakaļkājās, taču jātnieks savaldīja viņu ar savu gribu un slaidā galopā nozuda nakts melnumā.
XXX.Izbijušo ķeizaru pilsēta
Uja, šito skrejienu! Bastiāns traucās jau judzem talu cauri piķa melnajai naktij, kad iepalikušie cīņu biedri tikai devās ceļā. Daudzi bija ievainoti, visi līdz nāvei pārguruši, un nevienam ne tuvu nebija Bastiāna neizmērojamā spēka un izturības. Pat melnie bruņu milži uz saviem metāla zirgiem tikai ar pūlēm izkustējās no vietas, un citi, kas gāja kājām, nespēja saskaņot soli. Tas nozīmēja, ka arī Ksaīdes griba, kas tos vadīja, bija pie spēku izsīkuma robežas. Viņas koraļļu palankīns, degot Ziloņkaula tornim, bija kritis par upuri liesmām. Tāpēc no visvisādiem ratu dēļiem, salauztiem ieročiem un pussadegu-
šām torņa atliekām tika uzbūvēts jauns palankīns, kas, protams, liecināja par piedzīvoto postu. Atlikušais karapulks klibodams un šļūkdams vilkās nopakaļ. Arī Hīkrionam, Hīsbaldam un Hīdornam, kas bija pazaudējuši savus zirgus, vajadzēja atbalstīt citam citu. Neviens nerunāja ne vārda, bet visi zināja, ka nekad nespēs panākt Bastiānu.
Zēns joņoja tālāk cauri tumsai, melnais mētelis neganti plandījās viņam ap pleciem, milzu zirga metāliskie locekļi knirkšķēja un čīkstēja pie katras kustības, kad varenie pakavi blietēja zemi.
— Nū!— Bastiāns kliedza.— Nū! Nū! Nū!
Ātrums viņam joprojām nešķita pietiekami liels.
Viņš gribēja panākt Atreju un Fuhūru par katru cenu — un kaut arī viņam šo metāla nezvēru, zirgu, vajadzētu nodzīt beigtu!
Bastiāns alka atriebības! Šajā stundā viņš jau būtu pie visu savu vēlmju mērķa, bet Atrejs to bija izjaucis. Bastiāns nebija kļuvis par Fantāzijas ķēniņu. Atrejam to nāksies rūgti nožēlot!
Bastiāns steidzināja savu metāla jājamo vēl neprātīgāk. Tā locekļi kauca un čīkstēja arvien skaļāk, un tomēr nezvērs paklausīja sava jātnieka gribai un paātrināja brāzmaino galopu.
Šī mežonīgā pakaļdzīšanās ilga daudzas stundas, kaut arī nakts nekļuva ne par matu gaišāka. Un joprojām Bastiāns domās redzēja degošo Ziloņkaula torni un vienmēr no jauna izdzīvoja to acumirkli, kad Atrejs bija pielicis viņam pie krūtīm zobenu, līdz viņam pirmo reizi radās jautājums: kāpēc Atrejs bija vilcinājies? Kāpēc viņš pēc visa nebija spējis viņu ievainot, lai atņemtu AURINU ar varu? Un tagad Bastiāns pēkšņi atcerējās brūci, kuru bija cirtis Atrejam, un viņa pēdējo skatienu, kad viņš grīļodamies atkāpās un nogāzās zemē.
Bastiāns iebāza Sikāndu, ko līdz šim brīdim joprojām bija turējis rokā, atpakaļ tā sarūsējušajā makstī.
Ausa rīts, un mazpamazām zēns redzēja, kur atrodas. Metāla zirgs tagad drāzās pa kādu silu. Tumšie paegļu puduri izskatījās pēc kapucēs tērptiem milzu mūkiem vai smailas cepures uzlikušiem burvjiem, kas sastājušies nekustīgās grupās. Tiem pa vidu mētājās izkaisīti klinšu gabali.
Un tad notika tas, ka slaida galopa vidū metāla zirgs gluži vienkārši negaidot sabruka daļās.
Bastiāns no kritiena spara palika apdullis guļam. Kad zēns beidzot piecēlās, sadauzītos locekļus berzēdams, viņš ieraudzīja visapkārt zemu paegļu biežņu. Bastiāns izlīda laukā. Ārā, izmētātas plašā laukumā, gulēja čaumalai līdzīgās kumeļa lauskas, it kā būtu eksplodējis kāds jātnieka piemineklis.
Bastiāns pieslējās kājās, uzsvieda sev uz pleciem melno mēteli un bez mērķa devās pretī austošajām rīta debesīm.
Bet paegļu biežņā palika kāds mirdzošs priekšmets, ko viņš bija tur pazaudējis: josta Gēmala. Bastiāns neko nemanīja un arī vēlāk par jostu nekad vairs neiedomājās. Illuāns gluži veltīgi bija paglābis jostu no liesmām.
Dažas dienas vēlāk jostu atrada žagata, bet nenojauta, kas šis vizulis ir patiesībā. Viņa to aiznesa uz savu ligzdu, taču līdz ar to sākās cits stāsts, kas būtu stāstāms citu reizi.
Pret pusdienlaiku Bastiāns nonāca pie augsta zemes vaļņa, kas stiepās šķērsām pāri silam. Viņš uzrāpās augšā. Aiz tā skatienam pavērās plaša ieplaka, līdzīga uz leju vērstam lēzenam krāterim. Un šo ieplaku pilnībā aizņēma kāda pilsēta — katrā ziņā celtņu bija tik daudz kā pilsētā, kaut arī šī bija visneiedomājamākā pilsēta, kādu Bastiāns jelkad redzējis. Celtnes likās saripinātas kā metamie kauliņi juku jukām, bez plāna un jēgas, it kā tās būtu izbērtas no kāda milzu maisa. Nebija ne ielu, ne laukumu, ne kādas citas samanāmas kārtības.
Taču arī katra atsevišķā ēka radīja vājprāta iespaidu, mājas durvis bija jumtā, trepes tur, kur nevarēja tām piekļūt, vai arī tādas, pa kurām varēja kāpt tikai ar galvu uz leju un kuras izbeidzās tukšā gaisā; tornīši stāvēja šķērsām, un balkoni karājās vertikāli pie sienām, logi ielikti durvju vietās un grīdas — mūru vietās. Bija tilti, kuru izliektie loki pēkšņi kaut kur aprāvās, it kā būvētājs tos būtu pametis pusratā un nepabeidzis. Bija torņi, līki kā banāni, un uz smailes uzslietas piramīdas. īsi sakot, visa šī pilsēta radīja vājprāta iespaidu.
Tad Bastiāns pamanīja iedzīvotājus. Tie bija vīrieši, sievietes un bērni. Pēc ārējā veidola tie likās parasti cilvēki, taču viņu apģērbs izskatījās tā, it kā viņi visi kā viens būtu sajukuši prātā un nejēgtu vairs atšķirt lietas,„kas domātas apģērbšanai, no priekšmetiem, kas kalpo citiem mērķiem. Galvā viņi valkāja abažūrus, smilšu spainīšus, zupas bļodas, papīrgrozus, tūtas un kastes. Un savu augumu viņi bija ieģērbuši galdautos, paklājos, lielos papīra gabalos vai pat mucās.
Daudzi vilka un stumdīja apkārt ķerras vai ratus, uz kuriem bija sakrautas visneiedomājamākās grabažas — sasistas lampas, matrači, trauki, lupatas un visvisādi lēti karekļi. Citi turpretī stiepa līdzīgus krāmus milzīgos blāķos uz muguras.
Jo dziļāk Bastiāns nokāpa lejā pilsētā, jo biezāka kļuva burzma. Taču likās, ka neviens no šiem ļaudīm īsti nezina, kurp grib nokļūt. Vairākkārt Bastiāns novēroja šādu ainu: kāds, kas nupat ar pūlēm bija vilcis savu ķerru uz vienu pusi, pēc neilga laika jau vilka to pretējā virzienā, lai nedaudz vēlāk dotos atkal uz kādu citu pusi. Turklāt visi bija drudžaini darbīgi.