Bastiāns nolēma kādu no vietējiem uzrunāt:
— Kā sauc šo pilsētu?
Uzrunātais palaida savu ķerru vaļā, izslējās taisni, bridi paberzēja pieri, kā saspringti domādams, tad devās prom un vienkārši pameta ķerru stāvam. Šķita, ka viņš to aizmirsis. Taču jau dažas minūtes vēlāk kāda sieviete pagrāba stumjamo un ar pūlēm to vilka nezin kur. Bastiāns pajautāja, vai tās grabažas piederot viņai. Sieviete laiciņu pastāvēja, iegrimusi dziļās pārdomās, tad aizgāja.
Bastiāns vēl dažas reizes izmēģinājās, bet ne uz vienu vienīgu vaicājumu nesaņēma atbildi.
— Nav nozīmes viņiem jautāt,— zēns pēkšņi izdzirdēja ķiķinošu balsi,— viņi neko vairs nejaudā pateikt. Viņus varētu nosaukt par nerunājošajiem.
Bastiāns pagriezās uz balss pusi un ieraudzīja uz kāda mūra izciļņa (tā bija kāda erkera apakšdaļa, kas stāvēja apgriezta riņķī) sēžam mazu, pelēku mērkaķīti. Dzīvniekam galvā bija melna doktora platmale, pie kuras šūpojās pušķis, un viņš likās ļoti nodarbināts, kaut ko skaitīdams uz savu kāju pirkstiem. Tad viņš ņirgdams uzlūkoja Bastiānu un sacīja:
— Piedošanu, es tikai gribēju šo to ātri izrēķināt.
— Kas tu esi?— Bastiāns jautāja.
— Argakss — mans vārds, ļoti patīkami!— atbildēja mērkaķī tis un sveicinot pacēla doktora platmali.— Un ar ko man ir tas gods?
— Mani sauc Bastiāns Baltazars Bukss.
— Pareizi!— mērkaķī tis apmierināti sacīja.
— Un kā saucas šī pilsēta?— Bastiāns apvaicājās.
— Patiesībā tai nemaz nav nosaukuma,— Argakss paskaidroja, — bet varētu to saukt, sacīsim, par Izbijušo ķeizaru pilsētu.
— Izbijušo ķeizaru pilsētu?— Bastiāns satraukts atkārtoja.— Kāpēc? Es šeit neredzu neviena, kas izskatītos pēc izbijuša ķeizara.
— Nē?— mērkaķītis smīkņāja.— Un tomēr visi, kurus tu šeit redzi, kādreiz bijuši Fantāzijas ķeizari — vai vismaz gribējuši kļūt par tādiem.
Bastiāns izbijās.
— Kā tu to zini, Argaks?
Mērkaķis atkal sveicinot pacēla platmali un ņirdza.
— Es esmu, sacīsim, pilsētas uzraugs.
Bastiāns pameta acis riņķī. Kāds vecs vīrs tepat tuvumā bija izracis bedri. Tagad viņš ielika tajā degošu sveci un bēra to atkal ciet.
Mērkaķītis smiekuļoja.
— Vai nevēlies mazu ekskursiju pa pilsētu, kungs? Sacīsim — pirmo iepazīšanos ar tavu nākamo dzīvesvietu?
— Nē,— Bastiāns atcirta,— ko tu tur pļāpā?
Mērkaķītis uzlēca viņam uz pleca.
— Nāc vien!— viņš pačukstēja.— Tas neko nemaksā. Tu jau esi visu samaksājis, un tev ir tiesības ieiet.
Bastiāns sāka iet, kaut arī patiesībā labprātāk būtu aizskrējis prom. Viņš jutās neomulīgi, un šī sajūta auga ar katru soli. Viņš pētīja ļaudis un ievēroja, ka viņi nesarunājas arī savā starpā. Viņi vispār nelikās ne zinis par citiem, jā, viņi, šķiet, pat neievēroja cits citu.
— Kas viņiem kait?— Bastiāns apvaicājās.— Kāpēc viņi tik dīvaini uzvedas?
— Viņi neuzvedas dīvaini,— Argakss smiedamies sacīja zēnam pie auss,— viņi, varētu sacīt, ir tādi paši kā tu vai, labāk, kādreiz ir bijuši tādi paši.
— Ko tu ar to gribi teikt?— Bastiāns apstājās.— Vai tu apgalvosi, ka tie ir cilvēki?
Argakss uzjautrināts lēkāja Bastiānam pa muguru.
— Tā tas ir! Tā tas ir!
Bastiāns sava ceļa vidū ielāgoja sēžam kādu sievu, kas pūlējās ar lāpāmo adatu uzdurt zirņus no šķīvja.
— Kā viņi šeit nonākuši? Ko viņi te dara?— Bastiāns jautāja.
— Ak, visos laikos ir bijuši cilvēki, kas nav atraduši atpakaļceļu uz savu pasauli,— Argakss paskaidroja.— Sākumā viņi to vairs negribēja un tagad, sacīsim, vairs nevar.
Bastiāns noskatījās pakaļ kādai mazai meitenītei, kas ar lielu piepūli stūma leļļu ratus, kuriem bija četrstūraini riteņi.
— Kāpēc viņi vairs nevar?— zēns nerimās.
— Viņiem vajadzēja to vēlēties. Bet viņi neko vairs nevēlas. Viņi ir izmantojuši savu pēdējo vēlēšanos kaut kam citam.
— Savu pēdējo vēlēšanos?— Bastiāns jautāja bālām lūpām. — Vai tad nevar vēlēties un vēlēties, cik vien gribas?
Argakss atkal smējās. Tagad viņš mēģināja noņemt Bastiāna turbānu, lai paieskātu viņam galvu.
— Rimsties!— Bastiāns iesaucās. Viņš pūlējās mērkaķi nopurināt, taču dzīvnieks turējās stingri un spiedza no sajūsmas.
— Nē taču! Nē taču!— viņš rejošā balsī irgojās.— Vēlēties tu vari tikai tik ilgi, kamēr atceries savu pasauli. Šie te visas savas atmiņas ir iztērējuši. Kam vairs nav pagātnes, tam nav arī nākotnes. Tāpēc viņi nepaliek vecāki. Paskaties uz viņiem! Vai tu vari iedomāties, ka daži no viņiem ir šeit jau tūkstoš gadu un pat vēl ilgāk? Bet viņi saglabājas tādi, kādi bijuši. Viņos nekas vairs nevar mainīties, jo viņi paši sevi nespēj mainīt.
Bastiāns vēroja kādu vīru, kas ieziepēja spoguli un tad sāka to skūt. Tas, kas viņam sākumā vēl bija licies jocīgi, tagad uzdzina zosādu.
Zēns ātri gāja tālāk un tikai tagad apjauta, ka dodas arvien dziļāk pilsētā. Viņš gribēja griezties riņķī, tomēr kaut kas viņu pievdka kā magnēts. Viņš sāka skriet un mēģināja atbrīvoties no uzmācīgā mērkaķa, taču tas bija pielipis kā dadzis un vēl skubināja viņu:
— Ātrāk! Nū! Nū! Nū!
Bastiāns saprata, ka viss, ko viņš dara, ir velti, un apstājās.
— Un tie visi šeit,— viņš jautāja gluži bez elpas,— viņi ir bijuši Fantāzijas ķeizari vai arī gribējuši par tādiem kļūt?
— Saprotams,— Argakss atbildēja,— ikviens, kas neatrod ceļu atpakaļ, agrāk vai vēlāk grib kļūt par ķeizaru. Ne katram tas izdevās, bet gribējuši to ir visi. Tāpēc šeit ir divu veidu āksti. Galarezultāts katrā ziņā, sacīsim, ir viens un tas pats.
— Kādi divi veidi? Paskaidro! Tas man jāzina, Argaks!
— Tikai mieru! Tikai mieru!— mērkaķis irgojās, ciešāk sažņaugdams Bastiāna kaklu.— Vieni savas atmiņas izšķieda mazpamazām. Un, kad bija zaudējuši pēdējo, arī AURINS vairs nespēja piepildīt nekādas vēlmes. Pēc tam viņi, sacīsim, atnāca šurp paši no sevis. Otri, kas bija padarījuši sevi par ķeizaru, līdz ar to vienā rāvienā zaudēja visas atmiņas. Tāpēc AURINS tāpat nespēja izpildīt viņu vēlmes, jo viņiem to vairs nebija. Kā redzi, tas pats vien iznāk. Ari viņi ir šeit un netiek prom.
— Vai tas nozīmē, ka viņiem visiem kādreiz ir bijis AURINS?
— Pats par sevi saprotams!— Argakss atbildēja.— Bet viņi to sen ir aizmirsuši. Kaut arī tas viņiem, nabaga muļķiem, neko vairs nelīdzētu.
— Vai tas viņiem .. .— Bastiāns vilcinājās,— vai tas viņiem tika atņemts?
— Nē,— Argakss sacīja,— līdzko sevi kāds padara par ķeizaru, AURINS pazūd pats. Jāteic — tas taču ir skaidrs kā diena, jo Bērnišķās ķeizarienes varu galu galā nevar izmantot tāpēc, lai šo varu viņai pašai atņemtu.
Bastiāns jutās tik slikti, ka labprāt būtu apsēdies, taču mazais, pelēkais mērkaķis to neļāva.
— Nē, nē, ekskursija pa pilsētu vēl nav galā,— viņš kliedza,
— pats svarīgākais vēl tikai būs! Ej tālāk! Ej tālāk!
Bastiāns ieraudzīja kādu zēnu, tas ar smagu āmuru dzina naglas zeķēs, kas gulēja nosviestas zemē. Kāds resns vīrs mēģināja pielīmēt pastmarkas pie ziepju burbuļiem, bet tie, protams, vienmēr pārsprāga. Tomēr viņš pūta un pūta jaunus.