Iestājoties naktij, migla, kā gaidīts, cēlās un pret pusnakti bija sasniegusi Grozu pilsētas līmeni. Tagad uz baltās virsmas peldēja visi kuģi, kas pirmīt bija karājušies gaisā. Kuģis — apmēram trīsdesmit metru gara, lēzena laiva —, kurā atradās Bastiāns, tika atraisīts no tauvām un tad lēnām aizslīdēja Miglas jūras naksnīgajā tālumā.
Jau pirmajā acumirklī Bastiāns bija klusībā brīnījies, kas gan šāda veida kuģi varētu dzīt uz priekšu, jo nebija ne buru, ne airu, ne dzenskrūves. Buras, kā viņš uzzināja, nebūtu neko līdzējušas, jo virs Skaidānas gandrīz vienmēr valdīja bezvējš, un ar airiem vai dzenskrūvēm pa miglu nevarēja pabraukt ne tik. Tas bija kāds gluži cits spēks, kas virzīja kuģi uz priekšu.
Klāja vidū atradās pilnīgi apaļš, mazliet paaugstināts laukums. Bastiāns to bija ievērojis jau sākumā un noturējis par komandtiltiņu vai ko tamlīdzīgu. Patiešām, brauciena laikā uz tā stāvēja vismaz divi miglas kuģinieki, bet dažkārt arī trīs, četri vai vēl vairāk. (Visa komanda bija četrpadsmit cilvēku liela — neskaitot Bastiānu, protams.) Tie uz apaļā laukuma bija aplikuši cits citam rokas ap pleciem un raudzījās braukšanas virzienā. Pavirši uzmetot acis, varētu domāt, ka viņi stāv nekustīgi. Tikai uzmanīgāk ieskatoties, atklājās, ka viņi ļoti lēnām un pilnīgi saskaņoti šūpojas tādā kā dejā. Turklāt, to darīdami, viņi dziedāja kādu vienkāršu melodiju, kas nemitīgi atkārtojās un bija ļoti skaista un liega.
Sākumā Bastiāns šo dīvaino izturēšanos bija uzskatījis par īpašu ceremoniju vai paražu, kuras jēga viņam nav zināma. Tikai trešajā ceļojuma dienā viņš par to apjautājās vienam no saviem trim draugiem, kas bija apsēdies viņam blakus. Tas savukārt likās pārsteigts par Bastiāna izbrīnu un paskaidroja, ka vīri dzen kuģi ar savu iztēles spēku.
Sākumā Bastiāns itin nekā nesaprata un vaicāja, vai viņi griežot kādus apslēptus riteņus.
— Nē,— miglas kuģotājs atbildēja,— ja tu gribi kustināt savas kājas, tev taču arī atliek to tikai iedomāties — vai ari tev jādarbina tavas kājas ar kādu mašīnas mehānismu? ,
Vienīgā atšķirība starp paša ķermeni un kuģi tā, ka savu iedomu spēku pilnībā pārvērst vienā veselā vajadzēja vismaz diviem iskālnariešiem. Un, ja tas izdevās, radās spēks, kas virzīja uz priekšu kuģi. Turklāt, ja viņi gribēja braukt ātrāk, tad darboties vajadzēja vairākiem kopā. Parasti viņi strādāja maiņās pa trim, pārējie atpūtās, jo tas, kaut ari izskatījās tik viegli un pievilcīgi, bija smags un nogurdinošs darbs, kas prasīja lielu un nepārtrauktu koncentrāciju. Taču tas bija vienīgais veids, kā varēja pabraukt pa Skaidānu.
Un Bastiāns gāja pie miglas kuģotājiem mācībā un apguva viņu kopības noslēpumu: dziesmu bez vārdiem un deju.
Mazpamazām garajā pārbraucienā zēns kļuva par savējo. Tā bija gluži dīvaina, neaprakstāma pašaizliedzība un harmonija, ko viņš sajuta dejas laikā, paša iedomu spēkam saplūstot kopā ar pārējo iedomu spēku un apvienojoties vienā veselumā. Bastiāns tik tiešām jutās uzņemts šajā brālībā un tai piederīgs — un vienlaikus no viņa atmiņas izzuda tas, ka pasaulē, no kuras viņš bija ieradies un uz kuru tagad gribēja rast atpakaļceļu, bija cilvēki, cilvēki, kuriem visiem bija pašiem savas domas un savi uzskati. Vienīgais, ko zēns vēl neskaidri atcerējās, bija viņa mājas un vecāki.
Vēlēšanās — nebūt vairs vienam — bija piepildījusies, taču dziļi sirdī mita vēl kāda cita vēlme. Un tā tagad pamazām atdzīvojās.
Tas notika dienā, kad Bastiāns pirmo reizi atklāja, ka iskālnarieši neiegūst savu kopību, saskaņodami pilnīgi atšķirīgas iedomas, bet gan panāk to tāpēc, ka ir tik absolūti līdzīgi cits citam, ka varēja sajusties par l<opiby^bez mazākās piepūles. Patiesību sakot, viņiem pat nepastāvēja iespēja sastrīdēties vai nebūt vienisprātis, jo neviens no viņiem nejutās kā viens atsevišķs. Viņiem nevajadzēja pārvarēt nekādas pretrunas, lai gūtu savstarpēju harmoniju, un tieši tas drīz vien vairs neapmierināja Bastiānu. Šī labsirdība viņam likās garlaicīga un vienīgā melodija, kurā tika dziedātas visas dziesmas,— monotona. Zēns juta, ka viņam tajā visā kaut kā trūkst, viņš juta tādu kā izsalkumu, taču vēl nespēja pateikt, pēc kā.
Tas kļuva skaidrs tikai tad, kad Bastiāns pēc kāda laika ieraudzīja pie debesīm milzīgu miglas vārnu. Visi iskālnarieši pārbijās un paslēpās zem klāja, cik ātri vien varēdami. Taču kāds aizkavējās, briesmīgais putns ar kliedzienu metās lejā, saķēra nelaimīgo un aiznesa to knābī prom.
Kad briesmas bija garām, iskālnarieši atkal iznāca laukā un dziedādami un dejodami turpināja ceļu, it kā nekas nebūtu noticis. Viņu harmonija nebija izjaukta, viņi nesēroja un nežēlojās, viņi šo atgadījumu pat nepieminēja.
— Nē,— atteica kāds miglas kuģotājs, kad Bastiāns viņam par to ieminējās,— mums neviena netrūkst. Par ko lai mēs žēlotos?
Viens pie viņiem nebija nekas. Un, tā kā viņi neatšķīrās cits no cita, neviens arī nebija neaizstājams.
Taču Bastiāns gribēja būt pats par sevi, ne tikai viens no daudziem citiem. Viņš gribēja būt tieši par to mīlēts, ka ir tāds, kāds ir. Šajā iskālnariešu kopībā bija harmonija, bet nebija mīlestības.
Bastiāns vairs nevēlējās būt pats lielākais, stiprākais vai gudrākais. Tas viss jau bija aiz muguras. Viņš ilgojās pēc tā, lai viņu mīlētu tādu, kāds viņš ir, labs vai slikts, skaists vai atbaidošs, gudrs vai dumjš, ar visiem viņa trūkumiem — un pat taisni to dēļ.
Bet kāds tad viņš bija?
Viņš to vairs nezināja. Fantāzijā viņš bija tik daudz ko ieguvis un tagad starp visām šīm dāvanām un spēkiem vairs nespēja atrast pats sevi.
Turpmāk Bastiāns vairs nepiedalījās miglas kuģotāju dejā. Viņš sēdēja pašā kuģa priekšgalā un raudzījās pāri Skaidānai — augas dienas un dažkārt arī naktis.
Un beidzot bija sasniegts pretējais krasts. Miglas kuģis piestāja, Bastiāns pateicās iskālnariešiem un devās uz cietzemi.
Tā bija zeme, pilna rožu, rožu mežu visās krāsās. Un pa vidu šai bezgalīgajai rožu nogāzei vijās līčloču taka.
Bastiāns gāja pa to.
XXXI.Aiuolas kundze
VISU, kas saistīts ar Ksaīdes bojāeju, var izstāstīt dažos vārdos, taču tā ir grūti saprotama un pilna pretrunu kā tik daudz kas Fantāzijā. Joprojām zinātnieki un vēstures rakstītāji lauza galvu par to, kā tas bijis iespējams, daži pat apšauba faktus un mēģina piešķirt tiem citu skaidrojumu. Šeit ir izstāstīts tikai tas, kas patiešām ir noticis, un lai katrs iztulko faktus, kā pats to spēj.
Tajā pašā laikā, kad Bastiāns jau bija nonācis Iskālā pie miglas kuģotājiem, Ksaīde ar saviem melnajiem milžiem sasniedza to vietu silā, kur metāla zirgs bija sabiris gabalos. Šajā mirklī viņa jau nojauta,
ka vairs neatradīs zēnu. Kad Ksaīde nedaudz vēlāk ieraudzīja zemes valni, pa kuru augšup veda Bastiāna pēdas, šī nojausma kļuva par pārliecību. Ja Bastiāns bija nonācis Izbijušo ķeizaru «.pilsētā, tad viņas plāniem viņš bija gājis zudumā, gluži vienalga, vai zēns paliktu tur uz visiem laikiem vai ari viņam izdotos izmukt no pilsētas. Pirmajā gadījumā viņš būtu kļuvis bezspēcīgs kā visi tur un nevarētu neko vairs vēlēties, bet otrā gadījumā — visas vēlēšanās pēc varas un diženuma būtu viņā izdzisušas. Abos gadījumos Ksaīdei spēle bija galā.