Viņa pavēlēja saviem bruņu milžiem apstāties, taču tie neizdibināmu iemeslu dēļ nepaklausīja viņas gribai un soļoja tālāk. Tad viņa sadusmojās, izlēca no sava palankīna un izplestām rokām nostājās viņiem pretī. Taču bruņu milži — gan kājnieki, gan jātnieki — slampāja tālāk, it kā viņas nemaz nebūtu, un sabradāja burvi kājām un pakaviem. Un, tikai kad Ksaīdes dzīvības liesma bija apdzisusi, visa garā procesija pēkšņi apstājās kā neuzvilkts pulkstenis.
Kad vēlāk ar sava karapulka atliekām bija pienākuši Hīsbalds, Hīdorns un Hīkrions, viņi redzēja, kas šeit noticis, un nespēja to aptvert, jo vienīgi Ksaīdes vēlēšanās lika tukšajiem milžiem kustēties,— tātad arī viņa pati ļāvusi sevi samīt. Taču uz ilgām pārdomām trīs kungi nebija diez ko spējīgi, tā viņi beidzot paraustīja plecus un nelikās gar to vairs ne zinis. Bruņinieki apspriedās, kas tagad būtu darāms, un nonāca pie secinājuma, ka acīmredzot karš beidzies, un atlaida atlikušo karapulku, ieteikdami katram dotie? uz mājām. Turpretī viņi paši, negribēdami lauzt Bastiānam doto uzticības zvērestu, nolēma meklēt viņu pa visu Fantāziju. Taču viņi nespēja vienoties par virzienu, uz kuru pusi iet, un tāpēc izlēma, ka tālāk katrs dosies savu ceļu. Viņi atvadījās, un katrs aizkliboja uz citu pusi. Visus trīs vēl gaidīja daudz piedzīvojumu, un Fantāzijā ir neskaitāmi nostāsti, kuros vēstīts par viņu bezcerīgajiem meklējumiem. Taču tie ir citi stāsti un būtu stāstāmi citu reizi.
Turpretī melnie, tukšie metāla milži stāvēja kopš šā laika nekustīgi silā, netālu no Izbijušo ķeizaru pilsētas. Lieti lija, un sniegi sniga, dzelži sarūsēja un mazpamazām iegrima šķībi vai taisni zemē. Bet vēl šobaltdien daži no tiem ir redzami. Šai vietai ir slikta slava, un ikviens ceļinieks met tai apkārt līkumu. Tomēr tagad atgriezīsimies pie Bastiāna.
Sekodams pa rožu nogāzi taciņas vijīgajiem pagriezieniem, Bastiāns ieraudzīja kaut ko pārsteidzošu, jo visā savā ceļā cauri
Fantāzijai viņš neko tamlīdzīgu nebija redzējis, proti — ceļa rādītāju ar kokā izgrieztu roku, kas rādīja virzienu.
«Uz Pārvērtību namu»—tur bija rakstīts.
Bastiāns nesteidzīgi devās norādītajā virzienā. Viņš ieelpoja neskaitāmo rožu smaržas un jutās arvien apmierinātāks, tā, it kā viņu gaidītu kāds priecīgs pārsteigums.
Beidzot viņš nonāca taisnā jo taisnā alejā, kuras malās auga apaļi koki, pilni sarkanvaigu āboliem. Un pašā alejas galā iznira kāda māja. Pienākot tuvāk, Bastiāns nosprieda, ka tā gan būs pati jocīgākā māja, kādu viņš jelkad redzējis. Augsts, smails jumts izskatījās kā cepure ar pušķi uz mājas, kas drīzāk atgādināja milzu ķirbi, jo tā bija apaļīga, un sienām daudzās vietās bija ieliekumi un izliekumi, citiem vārdiem sakot — resni vēderi, kas piedeva mājai korpulentu un omulīgu izskatu. Bija ari daži logi un durvis, šķībi un greizi, it kā šos caurumus ķirbī būtu griezusi ne visai veikla roka.
Tuvodamies šai mājai, Bastiāns ievēroja, ka tā lēnītēm, taču nemitīgi pārvēršas. Apmēram ar tādu nesteidzību, kā gliemezis virza uz priekšu savus taustekļus, labajā pusē izveidojās mazs izaugums, kas pakāpeniski kļuva par erkera tornīti. Vienlaikus kreisajā pusē aizvērās kāds logs un mazpamazām pazuda. Uz jumta izauga skurstenis, un virs nama durvīm izveidojās balkoniņš ar balustrādi.
Bastiāns no brīnumiem apstājās un uzjautrināts vēroja nepārtrauktās pārmaiņas. Tagad viņš saprata, kāpēc šis nams bija nosaukts par Pārvērtību namu.
Un, tā stāvēdams, viņš izdzirdēja iekšā dziedam maigu, skaistu sievietes balsi:
— Simtu gadu, mīļo viesi, gaidām tevi mēs. Noticēt, ka tas tu esi, laikam vajadzēs.
Dzēriens dzerams, ēdiens ēdams — sen jau gatavs viss. „Јeļus tālus staigādams, būsi izsalcis, daudz ko izcietis. Labs vai ļauns, vai nezin kāds — mīļš man būsi tieši tāds, tāpēc — esi sveicināts!
«Ak,» Bastiāns nodomāja, «cik skaista balss! Es vēlētos, lai šī dziesma būtu domāta man! »
Balss no jauna iedziedājās:
— Dižais kungs, par bērnu audz! Jāpārvēršas tev būs daudz. Nestāvi aiz durvīm ilgāk, Nekavējies, iekšā jānāk! Viss jau gatavs ir sensenis, Trūkst vien ciemiņa, trūkst tevis.
Balss ar neatvairāmu spēku pievilka Bastiānu. Zēns bija drošs, ka tā ir ļoti laipna būtne, kas tur dzied. Viņš tātad pieklauvēja pie durvīm, un balss atsaucās:
— Iekšā! Iekšā, manu skaisto puisēn!
Bastiāns atvēra durvis un ieraudzīja mājīgu, ne pārāk lielu istabu, pa kuras logiem iespīdēja saule. Vidū stāvēja apaļš galds, uz tā šķīvji un grozi, pilni raibu augļu, kurus Bastiāns nepazina. Pie galda sēdēja kāda sieviete, kas pati mazlietiņ izskatījās pēc ābola, tik sārtvaidzīga un apaļa, tik veselīga un kārdinoša.
Pašā pirmajā mirklī Bastiānu gandrīz vai uzveica vēlēšanās izplestām rokām mesties viņai ap kaklu un saukt: «Māmiņ! Māmiņ!» Taču viņš apvaldījās. Bastiāna mamma bija mirusi un nekādi nevarēja būt šeit Fantāzijā. Šai sievietei gan bija tas pats jaukais smaids un vēlīgais skatiens, tomēr līdzības ziņā viņas varēja būt labi ja māsas. Bastiāna māte bija bijusi maza, bet šī sieviete bija liela auguma un iespaidīga. Viņa valkāja milzu platmali, kas bija pārpārēm pilna ziedu un augļu, un arī viņas kleita bija no raibum raiba, puķota auduma. Tikai ilgāku brīdi viņu aplūkojis, Bastiāns ievēroja, ka īstenībā arī kleita ir no lapām, ziediem un augļiem.
Tā stāvot un uzlūkojot šo sievieti, viņu pārņēma ilgi, ilgi nebaudīta sajūta. Bastiāns nespēja atcerēties, kad un kur, viņš tikai zināja, ka dažkārt tā ir juties, vēl būdams mazs.
— Apsēdies taču, manu skaisto puisēn!— sieviete mudināja, norādīdama ar aicinošu rokas kustību uz krēslu,— tu noteikti būsi izsalcis, tāpēc vispirms paēd!
— Atvaino,— Bastiāns minstinājās,— tu laikam gaidi kādu ciemiņu. Bet es šeit esmu gluži nejauši.
— Patiešām?— sieviete pasmaidīdama jautāja.— Nu, tas nekas. Paēst jau tu vari tik un tā, vai ne? Es tev tikmēr izstāstīšu kādu mazu stāstiņu. Ķeries klāt un neliec sevi ilgi lūgties!
Bastiāns novilka savu melno mēteli, pārlika to pār krēslu, apsēdās un nesteidzīgi paņēma kādu augli. Vēl neiekodies tajā, viņš apvaicājās:
— Un tu? Vai tu neko needīsi? Bet varbūt tev augļi nemaz negaršo?
Sieviete skaļi un sirsnīgi smējās, Bastiāns nezināja, par ko.
— Labi,— viņa nomierinājusies sacīja,— ja reiz tu uzstāj, es piebiedrošos tev un arī kaut ko nobaudīšu, tikai citādi. Neizbīsties!
To teikusi, sieviete paņēma lejkannu, kas stāvēja turpat uz grīdas, pacēla to virs galvas un aplēja pati sevi.
— A!— viņa labpatikā izdvesa.— Cik atsvaidzinoši!
Tagad bija Bastiāna kārta smieties. Tad zēns iekodās auglī un uzreiz pārliecinājās, ka kaut ko tik garšīgu vēl nav ēdis nekad. Pēc tam viņš nogaršoja kādu citu, un tas bija pat vēl gardāks.
— Vai garšo?— sieviete jautāja, uzmanīgi vērodama ciemiņu.
Bastiānam bija pilna mute, un viņš nespēja atbildēt, tāpēc tikai
pamāja ēzdams.
— Man prieks,— sieviete sacīja,— es arī īpaši pūlējos. Ēd, ēd, cik vien tu gribi!
Bastiāns paņēma citu augli, un tas nu bija kaut kas pasakains. Viņš aizgrābts iestenējās.
— Tagad es tev kaut ko pastāstīšu,— sieviete turpināja,— tikai ēd vien tālāk.
Bastiānam vajadzēja piepūlēties, lai spētu ieklausīties viņas vārdos, jo katrs nākamais auglis izraisīja viņā jaunu sajūsmu.