— Bet vai tas nav bīstami?— Bastiāns apvaicājās.— Es domāju, piemēram, naktī, ja guļ un istaba piepeši kļūst arvien mazāka?
— Kas tev nāk prātā, skaisto puisēn?— Aiuolas kundze iesaucās itin sašutusi.— Es taču viņam patīku, un viņš patīk man. Arī par tevi viņš priecājas.
— Un ja viņam kāds nepatīk?
— Nav ne jausmas,— sieviete atbildēja,— kādus tik tu jautājumus neuzdod! Līdz šim šeit vēl neviens nav bijis, izņemot mani un tevi.
— Ak tā!— Bastiāns brinījās.— Tad es esmu pirmais ciemiņš?
— Protams.
Bastiāns aplaida skatienu apkārt milzīgajai telpai.
— Nemaz nevar iedomāties, ka šī istaba vispār var ietilpt šajā namā. No ārpuses tas neizskatījās tik liels.
— Pārvērtību nams no iekšpuses ir lielāks nekā no ārpuses,— Aiuolas kundze paskaidroja.
Pa to laiku bija iestājusies vakara krēsla, un istabā mazpamazām kļuva tumšāks. Bastiāns atspieda muguru savā lielajā krēslā un atbalstīja galvu. Viņam uznāca brīnišķīgs miegainums.
— Kāpēc tu mani tik ilgi gaidīji, Aiuolas kundze?— viņš jautāja.
— Es vienmēr esmu vēlējusies sev bērnu,— viņa atbildēja, — mazu bērnu, kuru es drīkstētu lutināt, kuram būtu vajadzīgs mans maigums, par kuru es varētu rūpēties,— nu tādu kā tevi, manu skaisto puisēn.
Bastiāns nožāvājās. Aiuolas kundzes siltā balss viņu neuzvarami ieaijāja.
— Bet tu taču sacīji,— viņš atgādināja,— ka arī tava māte un tava vecāmāte jau mani gaidījusi.
Aiuolas kundzes seja tagad atradās tumsā.
— Jā,— viņš dzirdēja sievieti sakām,— arī mana māte un mana vecāmāte bija vēlējusies bērnu. Bet tikai man tagad viņš ir.
Bastiānam lipa ciet acis. Ar pūlēm viņš izmocīja:
— Kā tā, tavai mātei taču biji tu, kad tu biji maza. Un tavai vecaimātei bija tava māte. Tātad viņām tomēr bija bērni?
— Nē, manu"skaisto puisēn,— balss klusi atbildēja,— mums tas ir citādi. Mēs nemirstam, un mūs nedzemdē. Mēs vienmēr esam tā pati Aiuolas kundze un tomēr neesam. Kad mana māte kļuva veca, viņa nokalta, visas viņas lapas nobira kā kokam ziemā, viņa ierāvās pilnīgi atpakaļ sevī. Tā māte palika ilgu laiku. Bet tad viņa kādu dienu atkal sāka dzīt jaunas lapas, pumpurus, ziedus un visbeidzot briedināt augļus. Un tā rados es, jo šī jaunā Aiuolas kundze biju es. Un tieši tāpat notika ar manu vecomāti, kad viņa laida pasaulē manu māti. Mēs, Aiuolas kundzes, varam tikt pie bērna, tikai pašas iepriekš novīstot. Un tad mēs kļūstam par bērnu pašas sev un nevaram vairs būt māte. Tāpēc es esmu tik priecīga, ka tu tagad esi te, manu skaisto puisēn …
Bastiāns vairs neatbildēja. Zēns bija iegrimis saldā pusmiegā, un Aiuolas kundzes vārdi skanēja kā vienmuļa dziedāšana. Viņš dzirdēja, ka sieviete pieceļas un pienāk klāt, noliecas, maigi noglāsta viņa matus un noskūpsta viņu uz pieres. Tad Bastiāns juta, kā Aiuolas kundze viņu paceļ un iznes laukā. Zēns atspieda galvu pret sievietes plecu kā mazs bērns. Arvien dziļāk viņš iegrima siltajā tumsā. Viņam bija tāda sajūta, it kā viņš tiktu izģērbts un apguldīts mīkstā, smaržīgā gultā. Pēdējo viņš vēl dzirdēja — jau no liela tāluma — skaistās balss klusi dziedātu dziesmiņu:
— Guli, mīļais, šodien viss. Diezgan esi pārcietis. Dižais kungs, par bērnu audz! Sapnītis jau tevi sauc!
Nākamajā rītā Bastiāns pamodās tik labā noskaņojumā un apmierināts kā vēl nekad agrāk. Viņš aplaida skatienu visriņķī un redzēja, ka guļ ļoti omulīgā, mazā istabiņā — turklāt kādā bērnu gultiņā! Katrā ziņā tā bija stipri liela bērnu gultiņa vai, drīzāk, gultiņa izskatījās tāda, it kā to uzlūkotu savām acīm mazs bērns. Mirkli zēnam tas šķita smieklīgi, jo viņš taču — pilnīgi droši — vairs nebija nekāds mazais bērns. Viss, ko Fantāzija bija devusi,— spēks un dāvanas — viņam taču piederēja joprojām. Ari Bērnišķās ķeizarienes zīme, tāpat kā iepriekš, karājās kaklā. Tomēr jau nākamajā mirklī Bastiānam kļuva gluži vienaldzīgi, vai viņa gulēšana šeit varētu izskatīties smieklīga vai ne. To zinās tikai viņš un Aiuolas kundze, un viņi abi visu pieņēma par labu un pareizu.
Bastiāns piecēlās, nomazgājās, apģērbās un izgāja laukā. Nokāpis lejā pa koka kāpnēm, viņš nonāca lielajā ēdamistabā, kas pa nakti bija pārvērtusies virtuvē. Aiuolas kundze jau sagaidīja ciemiņu ar brokastīm. Ari viņa bija ārkārtīgi labā noskaņojumā, visi ziedi ziedēja, viņa dziedāja un smējās, un pat dejoja kopā ar zēnu apkārt virtuves galdam. Pēc ēšanas viņa izsūtīja Bastiānu laukā ieelpot svaigu gaisu.
Šķita, ka plašajā rožu nogāzē, kas ieskāva Pārvērtību namu, valda mūžīga vasara. Bastiāns klaiņoja apkārt, vēroja bites, kas rosīgi darbojās pa ziediem, klausījās putnos, kas dziedāja visos krūmos, spēlējās ar ķirzakām, kas bija tik drošas, ka līda uz rokas, un ar zaķiem, kas ļāvās sevi paglaudīt. Dažkārt viņš nometās zem kāda krūma, ieelpoja rožu saldo smaržu, acis mirkšķinādams, skatījās saulē un, neko noteiktu nedomādams, ļāva laikam aizčalot garām kā strautiņam.
Tā pagāja dienas un krājās nedēļās. Bastiāns tam nepiegrieza vērību. Aiuolas kudze priecājās, ka Bastiāns caur un cauri atdodas viņas mātišķajai aprūpei un maigumam. Zēnam bija tā, it kā viņš, pašam to nezinot, būtu ilgi pēc kaut kā izjutis alkas un tagad tas pārpārēm tiktu piešķirts. Un viņš ēstu un ēstu, un nejustos paēdis.
Kādu laiku Bastiāns pārmeklēja Pārvērtību namu no bēniņiem līdz pagrabam. Tā bija nodarbošanās, kas tik drīz neapnika, jo visas telpas taču pastāvīgi mainījās un vienmēr varēja atrast kaut ko jaunu. Māja acīmredzot pūlējās, cik spēka, izklaidēt ciemiņu. Tā radīja rotaļu istabas, dzelzceļus, leļļu teātri un slidkalniņus, pat lielu karuseli.
Dažkārt arī Bastiāns devās uz visu dienu pastaigā pa apkārtni, taču pārāk tālu no Pārvērtību nama nekad neaizklīda, jo pastāvīgi viņam uzbruka visīstākais vilka izsalkums pēc Aiuolas augļiem. Un drīz vien zēns vairs nespēja sagaidīt, kad varēs atgriezties un pēc sirds patikas pieēsties augļus.
Vakarus viņi bieži aizvadīja garās sarunās. Zēns stāstīja visu, ko bija piedzīvojis Fantāzijā: par Perelīnu un Graogramānu, par Ksaīdi un Atreju, kuru bija tik smagi ievainojis vai pat nogalinājis.
— Es visu darīju aplam,— Bastiāns atzinās,— es esmu visu pārpratis. Mēness meitiņa man tik daudz tika dāvājusi, un es ar to esmu nesis tikai nelaimi sev un Fantāzijai.
Aiuolas kundze ilgi raudzījās savā ciemiņā.
— Nē,— viņa atbildēja,— es tā nedomāju. Tu esi gājis pa vēlmju ceļu, un tas nekad nav taisns. Tu esi metis lielu līkumu, bet tas bija tavs ceļš. Un vai tu zini, kāpēc? Tu piederi pie tiem, kas spēj atgriezties tikai tad, kad ir atrasts avots, no kura iztek Dzīvības ūdens. Un tā ir pati slepenākā vieta Fantāzijā. Uz turieni nav vienkārša ceļa.
Un pēc neilga klusuma brīža viņa piemetināja:
— Ikviens ceļš, kas ved uz turieni, beigās ir pareizais.
Bastiānam pēkšņi gribējās raudāt. Viņš pats nezināja, kāpēc. Bija tā, it kā sirdī būtu atraisījies vaļā un izšķīdis asarās kāds mezgls. Viņš elsoja un elsoja, nespēdams aprimties. Aiuolas kundze paņēma zēnu klēpī un liegi glāstīja, viņš noslēpa savu seju puķēs viņai uz krūtīm un raudāja, kamēr bija izraudājies un aizkusis.