Šajā vakarā viņi tālāk vairs nerunāja.
Tikai nākamajā dienā Bastiāns atkal mēģināja uzsākt valodu:
— Vai tu zini, kur es varētu atrast Dzīvības ūdeni?
— Pie Fantāzijas robežas,— Aiuolas kundze sacīja.
— Bet Fantāzijai nav robežu,— viņš iebilda.
— Ir gan, tikai tās atrodas nevīs ārpusē, bet gan iekšpusē. Tur, no kurienes Bērnišķā ķeizariene saņem visu savu varu un kur viņa pati tomēr nespēj nonākt.
— Un šī vieta man jāatrod?— Bastiāns noraizējies vaicāja.— Vai nav jau par vēlu?
— Ir tikai viena vēlēšanās, ar kuru to var atrast: ar pēdējo.
Bastiāns izbijās.
— Aiuolas kundze, lai piepildītu kādu vēlmi ar AURINA palīdzību, man bija kaut kas jāaizmirst. Vai .šeit ir tāpat?
Viņa lēnām pamāja.
— Bet es neko nemanu!
— Vai tad citas reizes tu manīji? To, ko tu esi aizmirsis, tu nevari vairs zināt. • ;
— Un ko es aizmirstu tagad?
— Es tev to pateikšu, kad būs pienācis īstais bridis. Citādi tu savas atmiņas turētu ciet.
— Vai tiešām man jāzaudē viss?
— Nekas neiet zudībā,— viņa sacīja,— viss pārvēršas.
— Bet tad man varbūt vajadzētu pasteigties,— Bastiāns kļuva nemierīgs.— Es nedrīkstētu ķīvēties.
Sieviete noglaudīja zēna matus.
— Neraizējies. Visam savs laiks. Tu jutīsi, kad pamodīsies tava pēdējā vēlēšanās,— un arī es.
Kopš šās dienas patiešām sāka kaut kas mainīties, kaut arī Bastiāns pats vēl neko nemanīja. Pārvērtību nama pārveidojošais spēks iedarbojās. Taču, tāpat kā visas patiesās pārvēršanās, arī šī norisinājās klusi un lēni kā augšana.
Dienas Pārvērtību namā ritēja, un joprojām pieturējās vasara. Bastiāns arvien vēl kā bērns ļāva Aiuolas kundzei sevi lutināt. Arī augļi garšoja tikpat lieliski kā sākumā, taču mazpamazām vilka izsalkums bija remdināts: viņš ēda mazāk. Un viņa to ievēroja, tomēr neko neteica. Bastiāns jutās arī pietiekami daudz izbaudījis viņas rūpes un maigumu. Un tādā pašā mērā, kā mazinājās prasība pēc tā, viņā pamodās gluži cita ilgošanās, vajadzība, kādu viņš nekad vēl nebija izjutis un kas pilnībā atšķīrās no visām līdzšinējām vēlmēm: viņam gribējās pašam mīlēt. Izbrīnīts un bēdīgs viņš saprata, ka nespēj to. Taču vēlēšanās kļuva stiprāka un stiprāka.
Un kādu vakaru, kad viņi sēdēja kopā, viņš to atklāja Aiuolas kundzei.
Uzklausījusi zēnu līdz galam, sieviete ilgi klusēja. Viņas skatiens ar nesaprotamu izteiksmi kavējās pie Bastiāna.
— Tagad tu esi atradis savu pēdējo vēlēšanos,— viņa sacīja,— tava Patiesā vēlēšanās ir mīlēt.
— Bet kāpēc es to nespēju, Aiuolas kundze?
— To tu iespēsi tikai tad, kad būsi padzēries Dzīvības ūdeni,— viņa atbildēja,— un tu nevari atgriezties savā pasaulē, neaiznesīs to arī citiem.
Bastiāns apjucis klusēja.
— Bet tu?— viņš jautāja.— Vai tad tu neesi to jau dzērusi?
— Nē,— Aiuolas kundze teica,— ar mani ir mazliet citādi. Man ir vajadzīgs tikai kāds, kam es varu dāvāt savu pārpilnību.
— Vai tad tā nebija mīlestība?
Aiuolas kundze, brīdi padomājusi, atbildēja:
— Tas bija tas, ko tu pats sev vēlējies.
— Vai Fantāzijas būtnes arī nespēj mīlēt — tāpat kā es?— viņš satraukts vaicāja.
— Fantāzijā esot nedaudzi radījumi, kas drīkstējuši dzert Dzīvības ūdeni,— viņa klusi sacīja.— Taču neviens nezina, kuri tie ir. Un pastāv kāds svinīgs solījums, par kuru mēs ļoti reti runājam, ka tālā nākotnē kādreiz pienāks laiks, kad cilvēki nesīs mīlestību ari uz Fantāziju. Tad abas.pasaules saplūdīs vienā. Bet — ko tas nozīmē, es nezinu.
— Aiuolas kundze,— Bastiāns jautāja tikpat klusu,— tu solīji, ka tad, kad būs pienācis īstais bridis, tu man pateiksi, ko man vajadzējis aizmirst, lai iegūtu savu pēdējo vēlēšanos. Vai nu tas bridis ir klāt?
Viņa pamāja.
— Tev bija jāaizmirst tēvs un māte. Tagad tev nav atlicis nekas cits kā vien tavs vārds.
Bastiāns domāja.
— Tēvs un māte?— viņš lēnām atkārtoja. Taču šie vārdi zēnam neko vairs nenozīmēja. Viņš nespēja atcerēties.
— Kas man tagad jādara?— viņš jautāja.
— Tev jāpamet mani,— Aiuolas kundze atbildēja,— tavs laiks Pārvērtību namā ir beidzies.
— Un kurp man jādodas?
— Tava pēdējā vēlēšanās tevi vedīs. Nepazaudē to!
— Vai man jāiet uz karstām pēdām?
— Nē, ir vēls. Rīt, kad uzausīs jauna diena. Tev vēl atlikusi viena nakts Pārvērtību namā. Iesim nu gulēt!
Bastiāns piecēlās kājās un piegāja Aiuolas kundzei klāt. Tikai tagad, būdams tuvu, viņš tumsā pamanīja, ka visi viņas ziedi ir novītuši.
— Neraizējies par to!— Aiuolas kundze sacīja.— Arī rit no rīta agri neraizējies par mani. Ej savu ceļu! Viss ir labi un pareizi tā. Ar labu nakti, manu skaisto puisēn!
— Ar labu nakti, Aiuolas kundze!— Bastiāns nomurmināja.
Tad viņš uzkāpa augšā savā istabā.
Nākamajā dienā, nonācis lejā, viņš redzēja, ka Aiuolas kundze joprojām vēl sēž tajā pašā vietā. Visas lapas, ziedi un augļi bija nobiruši. Viņa bija aizvērusi acis un izskatījās kā melns, nedzīvs koks. Bastiāns ilgi stāvēja un uzlūkoja viņu. Tad pēkšņi atsprāga vaļā kādas durvis, kas veda laukā.
Pirms zēns izgāja ārā, viņš vēlreiz pagriezās atpakaļ un sacīja, nezinādams, vai saka to Aiuolas kundzei vai namam, vai abiem diviem:
— Paldies, paldies par visu!
Tad viņš izgāja pa durvīm. Naktī bija iestājusies ziema. Sniegs sniedzās līdz ceļiem, un no ziedošās rožu nogāzes bija palikuši vairs tikai melni, ērkšķaini zari. Nemanīja ne vēja pūsmiņas. Bija ļoti auksts un ļoti kluss.
Bastiāns gribēja atgriezties mājā, lai paņemtu savu mēteli, taču durvis un logi bija nozuduši. Pārvērtību nams bija no visām pusēm noslēdzies. Drebinādamies aukstumā, Bastiāns devās ceļā.
Ziemas sala savas būdas priekša staveja Jors, aklais kalnracis, un klausījās sniega klajumā, kas tālu pletās uz visām pusēm. Klusums bija tik pilnīgs, ka viņa smalkās ausis sadzirdēja sniegā gurkstam kāda ceļinieka soļus, tie vēl bija ļoti tāli. Taču soļi tuvojās būdai.
XXXII.Attēlu raktuve
Jors bija liels, vecs vīrs, tomēr viņa seja bija bez bārdas un bez krunkām. Drēbes, seja, mati — viss viņā bija pelēks kā akmens. Kad kalnracis stāvēja nekustēdamies, izskatījās, ka viņš būtu izkalts no milzu lavas gabala. Vienīgi viņa aklās acis bija tumšas, un šķita, ka to dziļumā gail maza liesmiņa.
Bastiāns — viņš bija šis ceļinieks —, pienācis klāt, sacīja:
— Labdien. Es esmu apmaldījies. Es meklēju avotu, no kura izplūst Dzīvības ūdens. Vai tu vari man palīdzēt?
Kalnracis klausījās balsī, kas tur runāja.
— Tu neesi apmaldījies,— viņš čukstēja,— tikai runā klusu, citādi sabruks mani attēli.
Jors pamāja Bastiānam, un zēns sekoja viņam nopakaļ būdā.
Tā sastāvēja no vienas vienīgas mazas telpas, kas bija iekārtota bez rotājumiem un ārkārtīgi trūcīgi. Viens koka galds, divi krēsli, viena lāva gulēšanai un viens dēļu plaukts, kurā tika uzglabāti visvisādi pārtikas produkti un trauki. Atklātā pavardā dega maza uguns, virs tās karājās katls ar kūpošu zupu.