Jors piesmēla divus pilnus šķīvjus sev un Bastiānam, novietoja tos uz galda un ar rokas mājienu aicināja viesi pie galda. Klusēdami viņi paēda.
Tad kalnracis atslēja muguru, viņa acis raudzījās cauri Bastiānam bezgalīgā tālumā, un viņš čukstus vaicāja:
— Kas tu esi?
— Mani sauc Bastiāns Baltazars Bukss.
— A, tātad savu vārdu tu vēl atceries.
— Jā. Un kas esi tu?
— Es esmu Jors, saukts par aklo kalnraci. Bet es esmu tikai gaismā akls. Savā raktuvē, kur valda pilnīga tumsa, es redzu arī dienā.
— Kas tā ir par raktuvi?
— To sauc par Minrouda šahtu. Tā ir attēlu raktuve.
— Attēlu raktuve?— Bastiāns brīnījās.— Kaut ko tādu es vēl nekad neesmu dzirdējis.
Jors, likās, joprojām vēl kaut ko klausās.
— Un tomēr,— kalnracis čukstēja,— tā ir domāta tieši tādiem kā tev. Cilvēkiem, kas nespēj atrast ceļu pie Dzīvības ūdens.
— Kas tie ir par attēliem?— Bastiāns gribēja zināt.
Jors aizvēra acis un klusēja. Bastiāns jau prātoja, vai nevajadzēs atkārtot jautājumu. Tad viņš izdzirdēja kalnraci čukstam:
— Nekas pasaulē neiet zudumā. Vai tu esi kādreiz kaut ko sapņojis un pēcāk pamodies, nespēdams atcerēties, kas tas bijis?
— Jā,— Bastiāns atbildēja,— bieži.
Jors, iegrimis domās, pamāja. Tad viņš piecēlās un padeva Bastiānam zīmi, lai zēns viņam seko. Pirms viņi izgāja no būdas, kalnracis sagrāba zēnu ar stingru tvērienu aiz pleciem un iečukstēja ausī:
— Tikai ne vārda, ne skaņas, saprati? Tas, ko tu redzēsi, ir daudzu gadu darbs, ko esmu paveicis. Katrs troksnis to var sagraut. Tāpēc klusē un ej lēnām!
Bastiāns pamāja, un viņi atstāja būdu. Aiz tās slējās koka tornis, zem kura stādus zemes dzīlēs veda šahta. Viņi pagāja tam garam un nonāca plašājā sniega laukumā. Un tagad Bastiāns ieraudzīja attēlus, kas šeit gulēja kā baltā zīdā ieguldīti dārgumi.
Tās bija ārkārtīgi plānas plāksnes, it kā no vizlas, caurspīdīgas un krāsainas, un dažādu izmēru un formu, taisnstūrainas un apaļas, salauztas un veselas, dažas lielas kā baznīcu logi, citas mazas kā miniatūras uz kārbiņām. Plāksnes gulēja, aptuveni sakārtotas pēc lieluma un formas rindās, kas stiepās līdz pašai baltā līdzenuma pamalei.
Šajos attēlos redzamie skati likās noslēpumaini. Tur bija satuntu- ļoti tēli, kas lido kādā lielā putnu ligzdā, vai ēzeļi ar tiesnešu talāriem mugurā, pulksteņi, izplūduši kā mīksts siers, vai staigājošas lelles, kas stāv spilgti apgaismotos laukumos bez neviena cilvēka. Tur bija sejas un galvas — gan tādas, kas pilnībā darinātas no dzīvnieku attēliem, gan tādas, kas veido ainavu. Taču bija arī gluži parasti attēli — vīrieši, kas pļauj labības lauku, un sievietes, kas sēž uz balkona. Bija kalnu ciemi un jūras ainavas, kara skati un cirka izrādes, ielas un istabas, un vienmēr atkal sejas — vecas un jaunas, gudras un vientiesīgas, āksti un ķēniņi, drūmi un jautri. Tur bija nežēlīgi skati — nāves soda izpildīšanas un nāves dejas, un jautri attēli ar jaunām dāmām uz valzirga; kādā attēlā bija redzams deguns, kas staigā apkārt, un visi garāmgājēji to sveicina.
Jo ilgāk viņi klīda gar attēliem, jo mazāk Bastiāns spēja izdibināt, ko tie nozīme. Tikai viens bija skaidrs: tajos bija redzams gluži vienkārši viss, kaut ari lielākoties dīvainās kopsakarībās.
Bastiāns bija gājis līdzās Joram daudzas stundas gar plākšņu rindām, līdz pāri plašajai sniega virsmai nolaidās krēsla. Viņi atgriezās atpakaļ būdā. Kad viņi bija aizvēruši sev aiz muguras durvis, Jors klusā balsī vaicāja:
— Vai tur bija kāds, kuru tu pazini?
— Nē,— Bastiāns atbildēja.
Kalnracis domīgi pašūpoja galvu.
— Kāpēc?— Bastiāns gribēja zināt.— Kas tie ir par attēliem?
— Tie ir cilvēku pasaules aizmirstie sapņi,— Jors paskaidroja. — Reiz redzēts sapnis nekad neizgaist no pasaules. Bet, ja cilvēks savu sapni pazaudē,— tad kur tas paliek? Tas nonāk pie mums Fantāzijā, tur lejā, mūsu zemes dzīlēs. Tur aizmirstie sapņi noslāņojas plānās, plānās kārtās, cita virs citas. Jo dziļāk rokas, jo ciešāk tie guļ. Visa Fantāzija balstās uz aizmirsto sapņu pamata.
— Vai tur ir arī manējie?— Bastiāns jautāja lielām acīm.
Jors tikai pamāja.
— Un tu domā, ka man tie jāatrod,— Bastiāns nerimās tincināt.
— Vismaz vienu. Viena pietiek,— Jors atbildēja.
— Bet priekš kam?— Bastiāns gribēja zināt.
Kalnracis pagrieza pret viņu savu seju, ko tagad vēl apspīdēja vienīgi pavarda mazās uguntiņas. Viņa aklās acis atkal raudzījās cauri Bastiānam nezināmā tālumā.
— Klausies, Bastiān Baltazar Buks,— viņš sacīja,— runāt es runāju nelabprāt. Klusums man patīk labāk. Taču šoreiz es tev to pateikšu. Tu meklē Dzīvības ūdeni. Tu gribi iegūt spēju mīlēt, lai rastu ceļu atpakaļ uz savu pasauli. Mīlēt — tas labi skan! Bet Dzīvības ūdens tev vaicās: kuru? Jo mīlēt nevar tā vienkārši kaut kā un vispār. Taču tu esi aizmirsis visu, izņemot savu vārdu. Un, ja tu nevarēsi atbildēt, tu nedrīkstēsi dzert no avota. Tapec tev spej palīdzēt vel vienīgi kāds aizmirsts sapnis, kas tev atkal jāatrod, attēls, kas tevi aizvestu pie avota. Bet par to tev būs jāaizmirst pēdējais, kas tev atlicis: pašam sevi. Un tas nozīmē smagu un pacietīgu darbu. Iegaumē manus vārdus labi, jo es tos nekad vairs neatkārtošu.
Pēc tam viņš apgūlās uz koka lāvas un aizmiga. Bastiānam neatlika nekas cits kā samierināties ar guļvietu uz cietās, aukstās zemes. Bet zēns par to daudz nebēdāja.
Kad viņš nākamajā rītā pamodās stīviem locekļiem, Jors jau bija aizgājis. Droši vien kalnracis bija iebraucis Minrouda šahtā. Bastiāns pats sev piesmēla šķīvi karstās zupas, kas zēnu gan sasildīja, tomēr ne sevišķi gāja viņam pie sirds. Tā bija tik sāļa, ka mazliet atgādināja asaru un sviedru garšu.
Tad Bastiāns devās laukā un klaiņoja pa plašā līdzenuma sniegu garām neskaitāmajiem attēliem. Zēns vērīgi aplūkoja tos citu pēc cita, jo tagad zināja, kas no tā atkarīgs, taču nespēja atklāt nevienu, kas viņu kaut kā īpaši skartu. Tie visi viņam bija gluži vienaldzīgi.
Pret vakaru Bastiāns redzēja Joru celtnī uzbraucam no šahtas. Uz muguras statīvā viņam bija vairākas dažāda lieluma plāksnes no ļoti plānās vizlas. Bastiāns klusēdams pavadīja kalnraci tālu plašajā līdzenumā, kur Jors ar vislielāko piesardzību ieguldīja savus jaunos atradumus baltajā sniegā kādas rindas galā. Vienā no attēliem bija redzams vīrs, kam krūšu vietā bija putnu būris ar diviem baložiem. Kādā citā — akmens sieva, kas jāj uz liela bruņurupuča. Kāds ļoti mazs attēls ļāva sazīmēt tikai tauriņu, uz kura spārniem rēgojās plankumi burtu formās. Bija arī vēl daži citi attēli, taču neviens no tiem Bastiānam neko neizteica.
Sēdēdams ar kalnraci atkal būdā, Bastiāns jautāja:
— Kas notiek ar attēliem, kad nokūst sniegs?
— Te valda mūžīga ziema,— Jors atbildēja.
Tā bija visa saruna šajā vakarā.
Nākamajās dienās Bastiāns no jauna meklēja starp attēliem kādu, kuru viņš pazītu vai kurš viņam vismaz nozīmētu kaut ko īpašu,— taču velti. Vakaru viņš un kalnracis atkal pavadīja būdā, un, tā kā Jors klusēja, arī Bastiāns pierada pie klusēšanas. Mazpamazām viņš pārņēma no Jora arī piesardzību kustībās, lai nesaceltu troksni, kas varētu kaitēt bildēm.
— Tagad es esmu redzējis visus attēlus,— Bastiāns kādu vakaru pavēstīja,— man neder neviens no tiem.
— Slikti,— Jors atbildēja.