— Ko lai es iesāku?— Bastiāns jautāja.— Vai man jāgaida, kamēr tu uznesīsi jaunus?
Jors brīdi domāja, tad papurināja galvu.
— Es tavā vietā nobrauktu lejā Minrouda šahtā un raktu pats,— viņš čukstēja.
— Bet man nav tavu acu,— Bastiāns aizbildinājās,— es tumsā neredzu.
— Vai tad tev tavā tālajā ceļā neiedeva gaismu?—Jors jautāja, atkal skatīdamies cauri Bastiānam.— Nevienu mirdzošu akmeni, neko, kas tev varētu tagad palīdzēt?
— Iedeva gan,— Bastiāns noskumis atbildēja,— bet es izmantoju Altsahīru citam nolūkam.
— Slikti,— Jors^atkārtoja, un viņa seja bija akmens cieta.
— Ko tu man iesaki?— Bastiāns centās izdibināt.
Kalnracis atkal ilgi klusēja, pirms atbildēja:
— Tad nekas cits neatliek — jāstrādā tumsā.
Bastiānu sagrāba šausmas. Viņam gan joprojām vēl bija viss spēks un drosme, ko bija devis AURINS, taču, iedomājoties sevi tik dziļi, dziļi pazemē, spēks viņa kaulos sastinga ledū. Viņš neko vairs neteica, un abi likās gulēt.
i Nākamajā rītā kalnracis paraustīja zēnu aiz pleca.
Bastiāns piecēlās.
— Paēd zupu un nāc!— Jors nelaipni pavēlēja.
Bastiāns paklausīja.
Viņš sekoja kalnracim uz šahtu, iekāpa kopā ar viņu celtnī un brauca lejā Minrouda raktuvē. Arvien dziļāk un dziļāk. Sen bija zudis pēdējais trūcīgais gaismas stars, kas iespīdēja no ieejas šahtā, un joprojām vēl celtnis slīdēja lejup tumsā. Tad beidzot atsitiens liecināja, ka celtnis ir nonācis galā. Viņi izkāpa laukā.
Šeit lejā bija daudz, daudz siltāks nekā augšā, ziemīgajā līdzenumā, un jau pēc neilga laika Bastiāns, pūlēdamies nepazaudēt tumsā kalnraci, kas ātri gāja pa priekšu, sajuta, ka ir nosvīdis no galvas līdz kājām. Līkumots ceļš veda cauri neskaitāmām ejām, gaiteņiem un brīžam arī hallēm, kā varēja minēt no viņu soļu klusās atbalss. Zēns vairākreiz sāpīgi atsitās pret izciļņiem un balsta plankām, taču Jors izlikās to neredzam.
Šajā pirmajā dienā un arī dažās nākamajās kalnracis klusēdams, tikai vadīdams Bastiāna rokas, ierādīja, kā atdalīt un piesardzīgi noctlt smalkās, plānās vizlas kārtas citu no citas. Tam nolūkam kalpoja darbarīki, kas pēc. taustes atgādināja koka vai raga špakteles,— ieraudzīt viņam tos nekad neizdevās, jo, kad dienas darbs bija galā, tie palika darbavietā.
Mazpamazām Bastiāns iemācījās tur lejā, pilnīgajā tumsā, orientēties. Viņš pazina ejas Un gaiteņus it kā ar jaunu prātu, kuru nebūtu varējis izskaidrot. Un kādu dienu Jors, nebilzdams ne vārda, tikai pieskardamies ar savām rokām, lika zēnam turpmāk strādāt vienam kādā zemā alā, kurā varēja ielīst tikai rāpus. Bastiāns paklausīja. Tā bija ļoti šaura vieta, un virs tās velvējās pirmatnējais iezis visā savā varenībā.
Ieritinājies kā vēl nedzemdēts bērns mātes miesās, Bastiāns gulēja Fantāzijas pamatu dzīlēs un pacietīgi jo pacietīgi meklēja savu aizmirsto sapni, attēlu, kas viņu varētu aizvest pie Dzīvības ūdens.
Tā kā zēns neko neredzēja pazemes mūžīgajā naktī, tad arī nevarēja neko izvēlēties un ne par ko izšķirties. Bastiānam atlika cerēt, ka nejaušība vai žēlīgs liktenis ieliks rokās meklēto. Vakaru pēc vakara viņš nesa dziestošajā dienas gaismā augšā to, ko bija spējis iegūt Minrouda raktuvē. Un vakaru pēc vakara atklājās, ka darbs bijis veltīgs. Taču Bastiāns nežēlojās un neļāvās izmisumam. Viņš bija zaudējis pret sevi jelkādu līdzjūtību. Zēns bija kļuvis pacietīgs un kluss. Kaut arī viņa spēki bija neizsmeļami, viņš bieži jutās ļoti noguris.
Nevar pateikt, cik ilgi vilkās šis smagais laiks, jo šādu darbu nevar izmērīt dienās vai mēnešos. Tomēr kādu vakaru viņš atnesa līdzi attēlu, kas zēnu uz vietas tik ļoti satrauca, ka viņš tik tikko novaldījās, pārsteigumā neiekliedzies un līdz ar to visu nesagrāvis.
Uz trauslās vizlas plāksnes — tā bija ne pārāk liela, aptuveni parastas grāmatas lapaspuses formātā — ļoti skaidri un saprotami bija redzams kāds vīrs baltā virsvalkā. Rokā viņš turēja ģipša žokli. Vīrs stāvēja, un viņa stāja un klusinātā rūpju izteiksme sejā sažņaudza Bastiāna sirdi. Taču visvairāk zēnu bija skāris tas, ka šis vīrs ir iesālīs stikla dzidrā ledus gabalā. No visām pusēm viņu ieskāva necaurlaužama, taču pilnīgi caurredzama ledus kārta.
Aplūkojot attēlu, kas gulēja sniegā, Bastiānā pamodās ilgas pēc šā vīra, kuru viņš nepazina. Tā bija sajūta, kas nāca kā no liela attāluma, kā paisums jūrā, kuru sākumā nemaz lāgus nevar pamanīt, līdz tas nāk tuvāk un tuvāk un beidzot kļūst par varenu vilni mājas augstumā, kas parauj visu sev līdzi un aizskalo. Bastiāns, kampdams gaisu, tajā gandrīz vai noslīka. Sirds viņam sāpēja, tā nfebija pietiekami liela — tik milzīgām ilgām. Šajā paisuma vilnī tika noslīcināts viss, kas viņā vēl bija palicis no atmiņām par sevi. Un viņš aizmirsa pēdējo, kas viņam vēl bija: pats savu vārdu.
Vēlāk ienācis Jora būdā, viņš klusēja. Ari kalnracis neko neteica, taču ilgi skatījās zēnam nopakaļ, turklāt atkal likās, ka viņa acis veras nezināmā tālē, un tad pirmo reizi kopš visa šā laika viņa akmenspelē- kajos vaibstos uz īsu bridi iezagās smaids.
Šajā naktī, par spīti nogurumam, zēns, kuram tagad vairs nebija vārda, nespēja iemigt. No acīm nenozuda attēls. Šķita, ka vīrs gribētu viņam kaut ko sacīt, bet nejaudā, jo ir ieslēgts ledus gabalā. Zēns bez vārda vēlējās viņam palīdzēt, vēlējās izdarīt tā, lai ledus izkustu. Kā nomoda sapnī viņš redzēja pats sevi apskaujam ledus bluķi, lai to izkausētu ar sava ķermeņa siltumu. Taču viss bija velti.
Tad pēkšņi viņš izdzirdēja, ko vīrs grib teikt, dzirdēja to nevis ar ausīm, bet gan dziļi pats savā sirdī:
— Palīdzi man, lūdzu! Nepamet mani nelaimē! Viens es netieku no šā ledus laukā. Palīdzi man! Vienīgi tu vari mani no tā atbrīvot — vienīgi tu!
Kad viņi nākamajā dienā, gaismai austot, piecēlās, zēns bez vārda pavēstīja Joram:
— Es vairs nebraukšu tev līdzi lejā Minrouda raktuvē.
— Vai tu taisies mani pamest?
Zēns pamāja.
— Es gribu iet un meklēt Dzīvības ūdeni.
— Vai tu esi atradis attēlu, kas tevi vedīs?
-Jā-
— Vai tu man to paradīsi?
Zēns vēlreiz pamāja. Abi izgāja laukā sniegā, kur gulēja attēls. Zēns to uzlūkoja, bet Jors pavērsa savas aklās acis pret zēna seju, it kā skatītos tam cauri bezgalīgajā tālumā. Šķita, ka viņš ilgi klausās kādā nezināmā skaņā. Beidzot kalnracis pamāja.
— Ņem to līdzi,— viņš čukstēja,— un nepazaudē. Ja pazaudēsi vai saplēsīsi, tev viss būs beidzies. Jo Fantāzijā tev vairs nebūs palicis nekā. Tu zini, ko tas nozīmē.
Zēns, kuram nebija vārda, stāvēja nokārtu galvu un brīdi klusēja, tad tikpat klusi sacīja:
— Paldies tev, Jor, par to, ko tu man iemācīji.
Viņi sarokojās.
— Tu biji labs kalnracis,— Jors čukstēja,— tu čakli strādāji.
To pateicis, viņš novērsās un devās uz Minrouda raktuves šahtu. Neatskatījies atpakaļ, kalnracis iekāpa celtnī un brauca lejup.
Zēns bez vārda pacēla no sniega attēlu un aizbrida baltā līdzenuma plašumos. V i
Viņš jau bija gājis daudz stundu, Jora būda sen bija nozudusi aizmugurē pie pamales, un nebija vairs nekā cita kā vien baltais klajums visapkārt. Taču viņš juta, ka attēls, kuru viņš uzmanīgi tur abās rokās, velk gluži noteiktā virzienā.
Zēns bija izlēmis sekot šim spēkam, apzinādamies, ka tas viņu novedīs pareizajā vietā, vienalga, vai ceļš būtu garš vai īss. Nekas viņu vairs nespēja atturēt. Viņš gribēja atrast Dzīvības ūdeni un bija pārliecināts, ka to spēj.