Tad pēkšņi augstu gaisā atskanēja kāds troksnis. Tā bija daudzu rīkļu kliegšana un spiegšana. Pacēlis acis pret debesīm, vientuļais ceļinieks ieraudzīja tumšu mākoni, kas izskatījās kā liels putnu bars. Tikai kad bars pielidoja tuvāk, zēns saprata, kas tas ir īstenībā, un šausmās palika kā zemē iemiets.
Tās bija klauniskās kodes šlamufas!
«Žēlīgā debess! » iedomājās zēns bez vārda. «Cerams, viņas nav mani pamanījušas! No viņu kliedzieniem attēls sabirs gabalu gabalos! »
Taču viņas bija zēnu ieraudzījušas!
Briesmīgi smiedamās un klaigādamas, šlamufas metās lejā pie vientuļā ceļinieka un nosēdās viņam apkārt sniegā.
— Urā!— viņas ķērca, ieplezdamas savas raibās mutes.— Re, kur mēs beidzot esam viņu atkal atradušas, mūsu lielo labdari!
Un kodes valstījās pa sniegu, svaidījās ar sniega pikām, meta kūleņus un stāvēja uz galvas.
— Klusu! Esiet, lūdzu, klusas!— zēns bez vārda izmisis čukstēja.
Viss koris sajūsmā spiedza:
— Ko viņš sacīja?
— Viņš sacīja, mēs esot pārāk klusas!
— To mums vēl neviens nav sacījis!
— Ko jūs gribat no manis?— zēns jautāja.— Kāpēc jūs neliekat mani mierā?
Kodes virpuļoja viņam apkārt un spindzēja:
— Dižais labdari! Dižais labdari! Vai tu atceries, kā tu mūs atpestīji, kad mēs vēl bijām aharaji? Toreiz mēs bijām pašas nelaimīgākās būtnes Fantāzijā, bet tagad mēs esam apnikušas pašas sev līdz kaklam. Tas, ko tu ar mums izdarīji, sākumā bija gluži jautri, bet tagad mēs garlaikojamies līdz nāvei. Mēs plivināmies, riņķī, un mums nav pie kā pieķerties. Mēs pat nevaram īstu spēli uzspēlēt, jo mums nav likumu. Mūs atpestīdams, tu esi mūs pārvērtis smieklīgos ākstos! Tu esi mūs piekrāpis, diženais labdari!
— Es taču gribēju tikai labu,— zēns čukstēja pārbijies.
— Jā gan, pats sev!— šlamufas kliedza korī.— Pats sev tu likies gluži lielisks. Bet mēs samaksājām par tavu labestīgumu, diženais labdari!
— Kas tad man jādara?— zēns jautāja.— Ko jūs gribat no manis?
— Mēs tevi meklējām,— šlamufas ķērca izķēmotām klaunu sejām,— mēs gribējām tevi panākt, pirms tu pazūdi. Un tagad mēs esam tevi panākušas. Un mēs tevi vairs neliksim mierā, pirms tu nebūsi kļuvis par mūsu barvedi. Tev jākļūst par mūsu virsšlamufu, par mūsu ģenerālšlamufu! Vienalga, par ko vien tu vēlies!
— Bet kāpēc gan, kāpēc?— zēns lūgdamies čukstēja.
Un klaunu koris ķērkdams atbildēja:
— Mēs gribam, lai tu mums dotu pavēles, lai tu mūs komandētu, lai tu mūs piespiestu kaut ko darīt, lai tu mums kaut ko aizliegtu! Mēs gribam; lai mūsu esībai būtu jēga!
— To es nevaru! Kāpēc jūs neizvēlāt kādu no savējiem?
— Nē, nē, mēs gribam tevi, diženais labdari! Tu taču mūs pārvērti par to, kas mēs tagad esam!
— Nē!— zēns elsa.— Man jātiek prom no šejienes. Man jāatgriežas!
— Ne tik strauji, diženais labdari!— ķērca klaunu mutes.— Tu no mums neizspruksi. Tas tev patiktu gan — vienkārši aizlaisties no Fantāzijas!
— Bet man tūliņ būs beigas!— zēns apzvērēja.
— Un mums?— koris atbildēja.— Kā būs ar mums?
— Pazūdiet!— zēns uzkliedza.— Es vairs nevaru noņemties ar jums!
— Tev jāpārvērš mūs atpakaļ!— griezīgās balsis iebilda.— Tad mēs labāk atkal gribam kļūt par aharajiem. Asaru ezers ir izžuvis, un Amargānta ir sausumā. Un neviens vairs neauž smalko sudraba pinumu. Mēs gribam atkal būt aharaji.
— Es to nevaru!— zēns atbildēja.— Man vairs nav varas Fantāzijā.
— Tad mēs ņemsim tevi sev līdzi!— bauroja viss bars, virpuļodams juku jukām.
Simtiem sīku roķeļu saķēra viņu un mēģināja paraut gaisā. Zēns pretojās, cik spēka, un kodes šaudījās uz visām pusēm. Bet stūrgalvīgi kā nokaitinātas lapsenes tās allaž atkal atgriezās.
Pa vidu vaimanām un spiegšanai pēkšņi tālumā kļuva dzirdama klusa un tomēr varena skaņa, kas atgādināja liela bronzas zvana dimdoņu.
Un vienā mirklī šlamufas metās bēgt un pazuda debesīs kā melns mākonis.
Zēns, kuram vairs nebija vārda, nometās uz ceļiem sniegā. Viņa priekšā, sabiris putekļos, gulēja attēls. Tagad viss bija zaudēts. Nebija nekā vairs, kas spētu viņu aizvest pie Dzīvības ūdens.
Pacēlis acis, viņš cauri asarām neskaidri ieraudzīja pa sniega lauku tuvojamies divus stāvus — vienu lielu un vienu mazu. Zēns izslaucīja acis un paskatījās vēlreiz.
Tas bija Fuhūrs, baltais laimes pūķis, un Atrejs.
XXXIII.Dzīvības ūdeņi
Žēlīga izskata zēns, kuram vairs nebija varda, vilcinādamies piecēlās kājās un paspēra dažus soļus pretī Atrejam, tad apstājās. Atrejs nedarīja neko, tikai vērīgi un nosvērti raudzījās pretī. Brūce uz viņa krūtīm vairs neasiņoja.
Zēni ilgi stāvēja viens otram pretī un nebilda ne vārda. Bija tik kluss, un katrs dzirdēja otra elpu.
Zēns bez vārda lēnām satvēra zelta ķēdi sev kaklā un noņēma AURINU. Viņš noliecās pie zemes un rūpīgi nolika dārglietu Atreja priekšā sniegā. To darīdams, viņš vēlreiz aplūkoja abas čūskas, gaišo un tumšo, kas bija iekodušās viena otrai astē un veidoja ovālu. Tad viņš izlaida to no rokām.
Tajā pašā acumirkli AURINA zelta mirdzums kļuva tik gaišs un starojošs, ka zēns pievēra apžilbinātās acis, it kā būtu skatījies saulē. Atkal tās atvēris, viņš redzēja, ka stāv kādā kupola zālē, lielā kā debesu velve. Šīs celtnes kvadri bija no zeltainas gaismas. Taču šās neizmērojamās telpas vidū, milzīgas kā pilsētas aizsargmūris, gulēja abas čūskas.
Atrejs, Fuhūrs un zēns bez vārda stāvēja blakus pie melnās čūskas galvas, kas turēja savā rīklē baltās čūskas asti. Sastingusi acs ar vertikālo zīlīti bija pavērsta pret viņiem. Salīdzinot ar čūskas galvu, viņi izskatījās niecīgi, pat laimes pūķis izlikās maziņš kā balts kāpuriņš.
Čūsku nekustīgie milzu ķermeņi — viens melns kā nakts, otrs sudrabbalts — mirdzēja kā nepazīstams metāls. Un posts, ko viņas varēja izraisīt, bija novērsts tikai tāpēc, ka čūskas turēja viena otru ciet. Ja viņas kādreiz atbrīvotos, pasaule aizietu bojā. Pilnīgi droši.
Taču viena otru turēdamas ciet, viņas vienlaikus sargāja Dzīvības ūdeni. Jo laukumā, ko abas čūskas ieskāva, čaloja varena strūklaka, tā dejoja augšup un lejup un kritienā veidoja tūkstošiem formu, kas izzuda daudz ātrāk, nekā acs spēja sekot. Putojošais ūdens izsmidzinā- jās smalkā miglā, un zeltainā gaisma tajā atspīdēja visās varavīksnes krāsās. Tās bija tūkstošbalsīgas prieka brāzmas, gaviles, dziesmas, sajūsmas saucieni, smiekli un līksmība.
Zēns bez vārda skatījās uz šo ūdeni kā slāpēs mirstošs cilvēks — bet kā lai viņš pie tā nonāk? Čūskas galva nekustējās.
Pēkšņi Fuhūrs pacēla galvu. Iemirdzējās viņa rubīnsārtās acu bumbas.
— Vai jūs spējat arī saprast, ko ūdeņi saka?— viņš jautāja.
— Nē,— Atrejs atzinās,— es ne.
— Es nezinu, kā tas nākas,— Fuhūrs čukstēja,— bet es to saprotu itin skaidri. Varbūt tāpēc, ka es esmu laimes pūķis. Visas prieka balsis ir cita citai rada.
— Ko saka ūdeņi?— Atrejs jautāja.
Fuhūrs uzmanīgi klausījās un runāja lēnām vārdu pa vārdam līdzi, ko dzirdēja:
— Mēs — Dzīvības ūdeņi!