Avots, kas izplūst no sevis
un irdz jo dāsnāk, ja veldzi kāds guvis.
Bridi ieklausījies, viņš turpināja:
— Viņi nemitīgi sauc: «Dzer! Dzer! Dari to, ko tu gribi!»
— Kā tad lai mēs turp nonākam?— Atrejs vaicāja.
— Viņi prasa, kā mūs sauc,— Fuhūrs paskaidroja.
— Es esmu Atrejs!— Atrejs sauca.
— Es esmu Fuhūrs!— laimes pūķis sacīja.
Zēns bez vārda klusēja.
Atrejs paskatījās uz viņu, paņēma draugu pie rokas un sauca:
— Viņš ir Bastiāns Baltazars Bukss.
— Ūdeņi prasa,— Fuhūrs tulkoja,— kāpēc viņš nerunā pats.
— Viņš to vairs nespēj,— Atrejs paskaidroja, — viņš visu ir aizmirsis.
Fuhūrs atkal bridi ieklausījās šalkās un čalās.
— Bez atmiņas, viņi saka, nevar ienākt. Čūskas viņu nelaidīs.
— Es esmu visu saglabājis,— Atrejs sauca,— visu, ko viņš man stāstījis par sevi un savu pasauli. Es atbildu viņa vietā.
Fuhūrs klausījās.
— Odeņi jautā — ar kādām tiesībām tu to dari.
— Es esmu viņa draugs,— Atrejs sacīja.
Atkal pagāja bridis, kamēr Fuhūrs uzmanīgi klausījās.
— Izskatās šaubīgi,— viņš pačukstēja Atrejam,— vai viņi tam piekritīs . . . Tagad viņi runā par tavu brūci. Viņi grib zināt, kā tā radusies.
— Mums abiem bija taisnība,— Atrejs sacīja,— un mēs abi kļūdījāmies. Bet tagad Bastiāns atdeva AURINU labprātīgi.
Fuhūrs klausījās un tad pamāja.
— Jā,— viņš sacīja,— tagad viņi ir mierā. Šī vieta ir AURINS. Mums esot jāiet iekšā, viņi saka.
Atrejs paskatījās augšā uz milzīgo zelta kupolu.
— Ikviens no mums,— viņš čukstēja,— ir nēsājis to sev kaklā — pat tu, Fuhūr, uz neilgu bridi.
Laimes pūķis deva Atrejam zīmi, lai viņš klusē, un atkal klausījās ūdeņu dziesmā.
Tad viņš iztulkoja:
— AURINS ir durvis, kuras Bastiāns meklējis. Viņš no paša sākuma tās nēsājis līdzi. Taču neko no Fantāzijas — ūdeņi saka — čūskas nelaiž pār slieksni. Tāpēc Bastiānam jāatdod viss, ko
Bērnišķā ķeizariene viņam dāvājusi. Citādi viņš nevar padzerties Dzīvības ūdeni.
— Bet mēs taču esam viņas zīmē,— Atrejs iesaucās,— vai tad viņas pašas te nav?
— Viņi saka, ka šeit beidzas Mēness meitiņas vara. Un viņa vienīgā nekad nespēj ienākt šai vietā. Viņa nejaudā tikt rotas iekšienē, jo nevar aiziet pati no sevis.
Atrejs apjucis klusēja.
— Ūdeņi tagad jautā, vai Bastiāns ir gatavs,— Fuhūrs turpināja.
— Jā,— Atrejs skaļi atbildēja,— viņš ir gatavs.
Šajā mirklī milzīgā melnās čūskas galva sāka lēnām pacelties, neizlaizdama no mutes baltās čūskas asti. Varenie ķermeņi uzvijās augšup, izveidodami augstus vārtus, kuru viena puse bija melna un otra balta.
Atrejs izveda Bastiānu pie rokas cauri šiem baismīgajiem vārtiem pie strūklakas, kas tagad šalkoja viņu priekšā visā savā diženumā un burvībā. Fuhūrs sekoja abiem. Un, kamēr viņi tai tuvojās, ar katru soli cita pēc citas novēlās no Bastiāna brīnišķās Fantāzijas dāvanas. Skaistais, spēcīgais un bezbailīgais varonis atkal pārtapa mazajā, resnajā un biklajā puišelī. Pat viņa drēbes, kas Jora Minroudā gandrīz jau bija pārvērtušās skrandās, pazuda kā nebijušas. Tā viņš beidzot stāvēja kails un izģērbts pie lielā zelta apļa, kura vidū Dzīvības ūdens šļācās augstu gaisā kā kristāla koks.
Šajā pēdējā acumirklī, pazaudējis visas Fantāzijas dāvanas, bet atmiņas par savu pasauli un sevi pašu vēl neatguvis, viņš pārdzīvoja galēju nedrošības stāvokli, jo vairs nezināja, kurai pasaulei pieder un vai viņš vispār īstenībā ir.
Bet tad zēns gluži vienkārši ielēca kristāldzidrajā ūdenī, plunčājās, sprauslāja, šļakstījās un ļāva dzirkstošajam lāšu lietum tecēt mutē. Viņš dzēra un dzēra, līdz slāpes bija remdētas. Un prieks piepildīja viņu no galvas līdz kājām — prieks dzīvot un prieks būt pašam par sevi. Jo nu zēns atkal zināja, kas viņš ir un no kurienes nācis. Viņš bija no jauna piedzimis. Un visskaistākais bija, ka viņš tagad gribēja būt tieši tas, kas viņš ir. Ja no visām iespējām varētu izmeklēt vienu, viņš nebūtu izvēlējies nevienu citu. Jo tagad viņš saprata: pasaulē ir tūkstošiem un tūkstošiem dažnedažādu prieku, bet patiesākais no visiem ir prieks par spēju mīlēt. Bez tā pazūd visi citi.
Arī vēlāk, kad Bastiāns sen bija atgriezies savā pasaulē, kļuvis pieaudzis un beidzot arī vecs, šis prieks viņu nekad pilnībā vairs nepameta. Pat visgrūtākajos dzīves laikos viņam saglabājās sirdsprieks, kas lika smaidīt un dot mierinājumu citiem cilvēkiem.
— Atrej!— viņš uzsauca draugam, kas kopā ar Fuhūru stāvēja zelta apļa malā.— Nāc taču tu arī! Nāc! Dzer! Tas ir brīnišķīgi!
Atrejs smiedamies purināja galvu.
— Nē,— viņš atsaucās,— šoreiz mēs esam šeit tikai tavi pavadoņi.
— Šoreiz?— Bastiāns jautāja.— Ko tu gribi ar to sacīt?
Atrejs saskatījās ar Fuhūru, tad teica:
— Mēs abi jau vienreiz esam šeit bijuši. Mēs šo vietu sākumā nepazinām, jo toreiz tikām atnesti šurp aizmiguši un aizmiguši atkal aiznesti. Bet nu mēs atceramies.
Bastiāns izkāpa no ūdens.
— Tagad es atkal zinu, kas es esmu,— viņš starodams sacīja.
— Jā,— Atrejs pamāja,— tagad arī es tevi atkal sāku pazīt. Tu izskaties tāpat kā toreiz, kad es tevi ieraudzīju Burvju spoguļa vārtos.
Bastiāns lūkojās putojošajā, dzirkstošajā ūdenī.
— Es gribētu to aiznest savam tēvam,— viņš sauca cauri šņākoņai,— bet kā?
— Šaubos, vai tas ir iespējams,— Atrejs attrauca,— no Fantāzijas taču nevar iznest neko pāri slieksnim.
— Bastiāns var!—ierunājās Fuhūrs, kura balss atkal skanēja pilnībā kā bronzas zvans.— Viņš to varēs!
— Tu taču esi īsts laimes pūķis!— Bastiāns sacīja.
Fuhūrs padeva zīmi, lai viņš paklusē, un ieklausījās tūkstošbalsu šalkoņā.
Tad viņš paskaidroja:
— Ūdeņi teic, ka tev tagad jādodas ceļā un mums arī.
— Kur tad ir mans ceļš?— Bastiāns jautāja.
— Laukā pa otriem vārtiem,— Fuhūrs iztulkoja,— tur, kur guļ baltās čūskas galva.
— Labi,— Bastiāns atbildēja,— bet kā es tikšu laukā? Baltā galva nekustas.
Patiešām, baltās^čūskas galva gulēja kā sastingusi. Tā turēja rīklē melnās čūskas asti, un viņas milzu acis stīvi lūkojās uz Bastiānu.
— Ūdeņi tev jautā,— Fuhūrs pavēstīja,— vai tu visus stāstus, ko iesāki Fantāzijā, esi ari pabeidzis.
— Nē,— Bastiāns atzinās,— patiesībā nevienu.
Fuhūrs bridi klausījās. Viņa sejā iezagās apjukums.
— Viņi domā, ka baltā čūska tevi nelaidīs cauri. Tev jāatgriežas Fantāzijā un viss jānoved līdz galam.
— Visi stāsti?— Bastiāns sastomījās.— Tad es nekad vairs neat- griezīšos. Tad viss bijis velti.
Fuhūrs saspringti klausījās.
— Ko viņi saka?— Bastiāns gribēja zināt.
— Klusu!— Fuhūrs sacīja.
Pēc laiciņa viņš nopūtās un paskaidroja:
— Viņi apgalvo, ka nevarot neko grozīt, ja nu vienīgi uzrastos kāds, kurš uzņemtos šo uzdevumu tavā vietā.
— Bet tie ir neskaitāmi stāsti,— Bastiāns iesaucās,— un no ikviena dzimst atkal jauni. Tādu uzdevumu nevar pārņemt neviens.
— Var gan,— Atrejs sacīja,— es varu.*
Bastiāns, gluži vai zaudējis valodu, uzlūkoja viņu. Tad viņš metās draugam ap kaklu un izstomīja: