Un tad Bastiāns sāka stāstīt, ko piedzīvojis. Viņš stāstīja visu ļoti sīki, un tas ilga daudzas stundas.
Tēvs klausījās, kā vēl nekad nebija dēlā klausījies. Viņš saprata, ko Bastiāns viņam, stāsta.
Pret dienas vidu tēvs vienreiz pārtrauca stāstījumu, bet tikai, lai piezvanītu policijai un pavēstītu, ka dēls ir atgriezies un viss kārtībā. Tad viņš pagatavoja abiem pusdienas, un Bastiāns turpināja. Pienāca vakars, kad Bastiāns ar savu stāstāmo bija ticis līdz Dzīvības ūdeņiem; viņš atzinās, ka gribējis mazumiņu no tā paņemt līdzi tēvam, taču izlaistījis to. ^
Virtuvē jau valdīja gandrīz pilnīga tumsa. Tēvs sēdēja nekustīgi. Bastiāns piecēlās un iededza gaismu. Un tagad viņš ieraudzīja kaut ko tādu, ko vēl nekad iepriekš nebija redzējis.
Bastiāns ieraudzīja sava tēva acīs asaras.
Un zēns nožēloja, ka nebija spējis atnest Dzīvības ūdeni.
Tēvs mēmi pievilka dēlu tuvāk, piespieda sev cieši klāt, un viņi samīļoja viens otru.
Pēc tam, kad viņi ilgi bija tā sēdējuši, tēvs dziļi ievilka elpu, ieskatījās Bastiānam sejā un pasmaidīja. Tas bija pats laimīgākais tēva smaids, kādu Bastiāns jelkad redzējis.
-Turpmāk mums viss būs citādi, vai ne?—tēvs sacīja gluži pārvērstā balsī.
Un Bastiāns pamāja. Zēna sirds bija pārāk pilna, lai varētu parunāt.
Nākamajā rītā bija uzkritis pirmais sniegs. Mīksts un tīrs tas gulēja uz palodzes pie Bastiāna istabas loga. Visi ielas trokšņi atskanēja klusināti.
— Vai zini ko, Bastiān?— tēvs priecīgs ierunājās brokastojot. — Man šķiet, ka mums patiešām ir visi iemesli, lai sarīkotu svētkus. Tāda diena kā šodien pienāk tikai reizi mūžā — un dažiem vispār nekad. Tāpēc es ierosinu mums abiem kopā izdarīt kaut ko pavisam lielisku. Es šodien sevi neapgrūtināšu ar darbu, un tu neej uz skolu. Es uzrakstīšu zīmi. Ko tu par to saki?
— Uz skolu?— Bastiāns jautāja.— Vai tad tā vēl ir? Kad es vakar izstaigāju klases, tur nebija nevienas dzīvas dvēseles. Pat skolas saimnieka nebija.
— Vakar?— tēvs atbildēja.— Bet vakar taču bija pirmā advente, Bastiān.
Zēns, iegrimis domās, apmaisīja savu brokastu kakao, tad klusi atzinās:
— Es domāju, vēl paies labs laiks, kamēr es atkal īsti iedzīvošos.
— Nu ja,— tēvs pamādams teica,— un tāpēc mēs šodien svinēsim svētkus, mēs abi. Ko tu vislabprātāk gribētu darīt? Mēs varētu doties kādā ekskursijā, vai arī brauksim uz zooloģisko dārzu? Vēlāk atļausimies pašas lepnākās pusdienas, kādas pasaule jelkad ir redzējusi. Pēcpusdienā mēs varam iet iepirkties visu, ko tu vēlies. Un , vakarā — vai neaiziesim vakarā uz teātri?
Bastiāna acis mirdzēja.
— Bet vispirms man vēl jāizdara kaut kas cits,— viņš apņēmīgi sacīja.— Man jāaiziet pie Koreandera kunga un jāpasaka viņam, ka es to grāmatu esmu nozadzis un pazaudējis.
Tēvs satvēra Bastiānu aiz rokas.
— Paklausies, Bastiān, ja gribi, es to nokārtošu tavā vietā.
Bastiāns purināja galvu.
— Nē, tas ir mans pienākums. Es to nokārtošu pats. Un vislabāk, ja to izdarīšu tūlīt.
Zēns piecēlās un uzvilka mēteli. Tēvs neko neteica, taču skatienā, ar kuru viņš uzlūkoja dēlu, bija manāms pārsteigums un atzinība. Nekad iepriekš dēls nebija tā izturējies.
— Es domāju,— tēvs beidzot sacīja,— arī man vēl vajadzēs laiku, kamēr es būšu apradis ar šīm pārmaiņām.
— Es drīz atgriezīšos,— Bastiāns sauca, būdams jau gaitenī,— tas noteikti nevilksies ilgi. Šoreiz ne,
Kad viņš bija nonācis pie Koreandera kunga grāmatveikala, dūša tomēr vēlreiz sašļuka. Viņš raudzījās veikala iekšienē cauri stiklam ar ķeburainajiem burtiem. Koreandera kungam taisni tobrīd bija kāds pircējs, un Bastiāns nolēma labāk pagaidīt, kamēr tas aiziet. Viņš staigāja gar antikvariātu šurpu turpu. Sāka snigt,
Beidzot pircējs izgāja no veikala.
— Tagad jāiet!— Bastiāns sev pavēlēja.
Viņš atcerējās, kā bija stājies pretī Graogramānam krāsu tuksnesī Goaba, un apņēmīgi nospieda durvju rokturi.
Aiz grāmatu sienas, kas norobežoja krēslaino telpu otrā galā, bija dzirdama klepošana. Bastiāns devās turp un mazlietiņ bāls, tomēr nopietns un saņēmies nostājās Koreandera kunga priekšā, kas atkal sēdēja aplupušās ādas atzveltnī tāpat kā viņu pirmajā tikšanās reizē.
Bastiāns klusēja. Viņš bija gaidījis, ka Koreandera kungs, dusmās piesarcis, uzbruks, uzkliegs viņam: «Zaglis! Noziedznieks!» — vai kaut ko tamlīdzīgu,
Bet vecais vīrs lēnītēm aizkūpinaja savu līko pīpi, ienācēju nomērīdams puspievērtām acīm caur savām smieklīgi mazajām brillēm, Kad pīpe beidzot dega, viņš bridi sirsnīgi to pakšķināja un tad noņurdēja:
— Nu? Kas noticis? Ko tu šeit atkal meklē?
— Es …— Bastiāns stomīdamies iesāka,— es jums nozagu kādu grāmatu. Es gribējušo atnest atpakaļ, bet tas nav iespējams. Es to esmu pazaudējis vai, pareizāk sakot. .. katrā ziņā tās vairs nav.
Koreandera kungs pārtrauca pakšķināšanu un izņēma pīpi no mutes.
— Kādu grāmatu?— viņš jautāja.
— Tā bija ta, kuru jūs taisni tobrīd lasījāt, kad es pēdējoreiz biju šeit Es to paņēmu līdzi. Jūs aizgājāt dziļumā runāt pa tālruni, bet grāmata palika uz atzveltnes krēsla, un es to vienkārši pievācu.
— Tā, tā,— Koreandera kungs iekrekšķējās.— Bet man netrūkst nevienas grāmatas. Kas tā bija par grāmatu?
— Tā saucās «Bezgalīgais stāsts»,— Bastiāns paskaidroja,— grāmata bija vara krāsas vākos un spīdēja, kad to pagrozīja rokās. Uz vāka bija divas čūskas, viena gaiša un otra tumša, kas viena otrai iekodušās astē. Iekšā tā bija drukāta divās dažādās krāsās — ar pavisam lieliem, skaistiem sākuma burtiem.
— Ārkārtīgi dīvaini!—Koreandra kungs sacīja.—Tāda grāmata man nekad nav piederējusi. Tātad tu man nevarēji to nozagt. Varbūt tu to esi nozadzis kaut kur citur.
— Noteikti ne!— Bastiāns apgalvoja.— Jums vajadzētu atcerēties. Tā bija . . .— viņš saminstinājās, bet tad tomēr pateica,— tā bija burvju grāmata, Lasot es pats nonācu «Bezgalīgajā stāstā», bet, kad es atkal atgriezos, grāmata bija pazudusi.
Koreandera kungs raudzījās Bastiānā pāri savām acenēm.
— Vai tikai tu nezobojies par mani, ko?
— Nē,— Bastiāns atbildēja gluži vai apjucis,— pavisam noteikti ne. Tā ir taisnība, ko es saku. Jums taču tas jāzina!
Koreandera kungs padomāja, padomāja un papurināja galvu.
— To visu tu man paskaidrosi sīkāk, Apsēdies, manu zēn! Lūdzu, iekārtojies!
Viņš norādīja ar pīpes kātu uz otru atzveltnes krēslu, kas stāvēja iepretī. Bastiāns apsēdās.
— Tā,— Koreandera kungs sacīja,— un tagad izstāsti man, ko tas viss nozīmē. Bet lēnītiņām un pēc kārtas, ja drīkstu lūgt.
Un Bastiāns sāka stāstīt.
Viņš nestāstīja tik sīki kā tēvam, bet, tā kā Koreandera kungs izrādīja augošu interesi un nemitīgi gribēja vēl uzzināt kaut ko sīkāk, pagāja vairāk nekā divas stundas, līdz Bastiāns bija ticis galā.
Ej nu sazini kāpēc, bet dīvainā kārtā pa visu šo laiku viņus netika iztraucējis neviens pircējs.
Kad Bastiāns bija pabeidzis stāstījumu, Koreandera kungs ilgu laiku pakšķināja pīpi. Viņš likās iegrimis dziļās domās. Pēdīgi vīrs atkal iekrekšķējās, sakārtoja savas mazās acenes, brīdi pētījoši skatījās uz Bastiānu un tad sacīja:
— Viens ir skaidrs: tu man šo grāmatu neesi nozadzis, jo tā nepieder ne man, ne tev, ne vēl kādam citam. Ja es nemaldos, tad arī pati grāmata cēlusies no Fantāzijas. Kas zina, varbūt tieši šajā mirklī tā ir rokās'kādam citam un viņš to lasa.