Viņš norādīja uz sienu. Nevis uz slīpo sienu. Uz stāvo. Cietas akmens šķembas pacēlās piecdesmit metru augstumā - bez kādas iespējas pieķerties ar rokām vai kājām. Pat skatoties uz to, Alekss sajuta, ka vēders saraujas. īens Raiders bija ņēmis viņu līdzi kalnos Skotijā, Francijā un citur Eiropā. Bet viņš nekad nebija mēģinājis darīt kaut ko tik grūtu kā šis. Katrā ziņā ne pēc paša gribas, ne tad, kad bija tik ļoti pārguris.
- Es nevaru, - Alekss sacīja. Beidzot tas bija pateikts - nebija nemaz tik grūti.
- Es to nedzirdēju, - noteica seržants.
- Es teicu, ka nespēju to izdarīt, ser.
- Nevaru - tas nav vārds, ko mēs šeit lietojam.
- Es pat nemēģināšu. Man vienreiz pietiek… - Alekša balss aizlūza. Viņš neticēja pats sev, ka to saka. Viņš tur stāvēja nosalis, iztukšots, gaidot, kad kritīs kā cirvis.
Bet tas nenotika. Seržants labu laiku nolūkojās zēnā. Tad lēni pamāja ar galvu. - Klausies, Kucēn, - viņš sacīja. - Es zinu, kas notika Slepkavību mājā.
Alekss paskatījās uz viņu.
- Vilks aizmirsa izslēgt TV sistēmu. Mums viss ir nofilmēts.
- Tad kāpēc… - Alekss iesāka.
- Tu par viņu sūdzies, Kucēn?
- Nē, ser.
- Tu par viņu gribi sūdzēties, Kucēn?
Iestājās klusums. Pēc brīža atskanēja: - Nē, ser.
- Labi. - Seržants paskatījās uz šķembaino sienu, ar pirkstu norādot virzienu. - Tas nav tik grūti, kā izskatās, - viņš sacīja. - Un mēs visi pagaidīsim, līdz tu beigsi. Tevi gaida arī jaukas padzisušas pusdienas. Tev ir izsniegta papildporcija. Tu taču negribi to zaudēt.
Alekss dziļi ievilka elpu un uzsāka gājienu. Ejot garām seržantam, viņš sastomījās un, izstiepis roku sāņus, lai noturētos līdzsvarā, aizskāra seržantu. - Atvainojos, ser, - viņš noteica.
Alekss diezgan pārliecinoši sasniedza virsotni divdesmit minūtēs. Uz zemes tika izklātas trīs mazas teltis, kas bija jāuzslien vēl agrā pēcpusdienā. Vīri sadalījās pa divi. Viena, mazākā, bija domāta Aleksam.
Čūska, tievs, gaišmatains vīrs, kas runāja ar skotu akcentu, uzmeklēja Alekšu. Viņam vienā rokā bija bundža ar aukstu sautējumu, otrā - tējkarote.
- Es necerēju, ka tu to paveiksi, - viņš sacīja. Alekss pamanīja vīra balsī zināmu siltumu. Un pirmo reizi viņš nebija nosaukts par nulli nulli neko.
- Es arī, - Alekss atteica.
Vilks bija notupies pie tā, no kā cerēja izveidot ugunskuru, cenzdamies to aizdedzināt ar diviem kramiem, bet Lapsa un Ērglis viņu vēroja. Necik tālu viņš nebija ticis. Akmeņi deva tikai vārgas dzirksteles, bet avīžu gabaliņi un lapas, ko Vilks bija savācis, jau bija kļuvušas slapjas. Viņš atkal un atkal berzēja akmeņus. Pārējie skatījās, un vīru sejas kļuva drūmas.
Alekss pasniedza sērkociņu kārbu, ko bija izvilcis no seržanta kabatas, kad izlikās paklūpam pie klints pakājes.
- Šie tev palīdzēs, - viņš noteica, nosvieda tos zemē un iegāja savā teltī.
MĒS NEESAM ROTALLIETAS
Londonas birojā Džonsas kundze sēdēja, gaidīdama, kamēr Alans Blants izlasīs atskaiti. Spīdēja saule. Ārpusē balodis tipināja šurpu turpu pa dzegu kā sargkareivis.
- Viņš tiek galā ļoti labi, - Blants beidzot sacīja.
- Patiesībā atzīstami labi. - Viņš pāršķīra lapaspusi.
- Žēl, redzams, zēnam trūkst šaušanas iemaņu.
- Vai tad jums bija padomā dot viņam ieroci? - Džonsas kundze jautāja.
- Nē. Nedomāju, ka tā būtu laba ideja.
- Tad kāpēc viņam vajadzētu šīs iemaņas? Blants pacēla uzaci. - Mēs nevaram dot pusaudzim
ieroci. Tomēr es nedomāju, ka varam viņu sūtīt uz Porttolonu tukšām rokām. Jums būtu vēl jāaprunājas ar Smiteru.
- Es jau runāju. Viņš pie tā pašlaik strādā. Džonsas kundze piecēlās, grasīdamās iet prom. Tomēr pie durvīm viņa apstājās. - Es prātoju, vai jūs esat iedomājies, ka Raiders jau gatavoja Alekšu šim darbam.
- Ko jūs ar to gribat teikt?
- Sagatavojot Alekšu savā vietā. Visu laiku, kopš zēns sācis staigāt, viņš tika gatavots izlūka darbam… pašam to nezinot. Šķiet, viņš ir dzīvojis ārzemēs, tāpēc tagad runā franciski, vāciski, spāniski. Viņš ir labs alpīnists, nirējs un slēpotājs. Viņš ir mācījies karatē. Fiziski viņš ir lieliski sagatavots. - Sieviete paraustīja plecus. - Es domāju, Raiders vēlējās, lai Alekss kļūtu par izlūku.
- Bet ne tik ātri, - Blants iebilda.
- Piekrītu. Jūs to zināt tikpat labi kā es, Alan, viņš vēl nav gatavs. Ja mēs zēnu sūtīsim uz Seila rūpnīcu, viņš ies drošā nāvē.
- Iespējams. - Šis vienīgais vārds bija auksts un lietišķs.
- Viņam ir tikai četrpadsmit gadu! Mēs tā nevaram rīkoties.
- Mums tas ir jādara. - Blants piecēlās un atvēra logu, ielaižot svaigu gaisu un ielas trokšņus. Balodis nobijies metās lejā no dzegas. - Visa šī lieta mani uztrauc, - viņš sacīja. - Premjerministram šķiet, ka Pērkondārds valdībai ir ļoti nozīmīgs. Bet vēl ir kaut kas, kas man nepatīk Herodā Seilā. Vai jūs izstāstījāt zēnam par Jasenu Gregoroviču?
- Nē. - Džonsas kundze papurināja galvu.
- Tad ir pienācis laiks to izdarīt. Jasens bija tas, kurš nogalināja viņa tēvoci. Es par to esmu pārliecināts. Un Jasens strādā Seila labā…
- Ko tad, ja viņš nogalinās arī Alekšu Raideru?
- Tā nav mūsu darīšana, Džonsas kundze. Ja zēns aizies bojā, tas būs pēdējais pierādījums, ka kaut kas tur nav labi. Mazākais, varēsim aizkavēt Pērkondārda projektu un labi dziļi ieskatīties visā, kas notiek Porttolonā. Zināmā mērā tas varētu mums palīdzēt, ja viņš tiks nogalināts.
- Zēns vēl nav gatavs. Viņš pieļaus kļūdas. Nevajadzēs daudz laika, lai saprastu, kas viņš ir, - nopūtās Džonsas kundze. - Es nedomāju, ka Aleksam vispār ir lielas izredzes.
- Piekrītu. - Blants atgriezās pie loga. Saule apspīdēja viņa plecus. Vientuļa ēna pārskrēja sejai. - Bet tagad ir par vēlu uztraukties par to, - viņš sacīja. - Mums vairs nav laika. Beidziet apmācības. Sūtiet viņu prom.
Alekss sakumpis sēdēja aizmugurē zemu lidojošā armijas lidmašīnā C-130, viņa ceļi sitās pret vēderu. Divās rindās ap viņu sēdēja divpadsmit vīri - viņa vienība un vēl divi citi. Nu jau stundu lidmašīna bija lidojusi gandrīz simt metru augstumā pār Velsas ieleju, nolaižoties un pagriežoties, lai izvairītos no kalnu smailēm. Vientuļa sarkana lampiņa kvēloja cilpā vada galā, dodot arī nelielu siltumu šaurajā kabīnē. Alekss juta, kā dzinēja vibrēšana tricina ķermeni. Tas bija gluži kā ceļot ar centrifūgu un mikroviļņu krāsni vienlaikus.
Doma par lēkšanu laukā no lidmašīnas ar milzīgu zīda lietussargu darīja Alekšu bažīgu, tomēr tikai tajā rītā tika pateikts, ka patiesībā viņam nebūs jālec. Rīkojums no Londonas. Nevarot riskēt, lai zēns lauztu kāju, tika teikts, un Alekss nojauta, ka šo mācību beigas nav tālu. Tomēr viņš bija iemācījies, kā salikt izpletni, kā to pārbaudīt, kā izlēkt no lidmašīnas un kā piezemēties, turklāt dienas beigās seržants izskaidroja, kā pareizi lidot. Un tas viss pieredzei. Tagad lidmašīnas pakaļgalā Alekss jutās gandrīz bezcerīgi. Viņš noskatīsies, kā pārējie izlec, un tad paliks viens.
- P mīnus pieci…
Pilota balss noskanēja skaļrunī tāla un metāliska. Alekss sakoda zobus. Piecas minūtes līdz lēcienam. Viņš paskatījās uz vīriem, ieņēma pozīciju, pārbaudot auklas, kas savieno visus vienā rindā. Viņš sēdēja blakus Vilkam. Par brīnumu, šis vīrs bija kluss un nekustīgs. Tumsā bija grūti ko pateikt, bet, paskatoties sejā, varēja redzēt, ka viņš ir nobijies.