Atskanēja skaļa dūkšana, un sarkanās gaismas vietā iedegās zaļā. No lidmašīnas priekšgala atnāca pilota palīgs. Viņš pasniedzās pēc roktura un atgrūda vaļā durvis lidaparāta aizmugurē, ļaujot ieplūst aukstam gaisam. Lija. Garām šņāca lietus.
Zaļā gaisma sāka mirgot. Pilota palīgs uzsita pirmajam pārim uz pleca, Alekss vēroja abus speram soli sāņus, un tad viņi tika izmesti. Jau pēc mirkļa viņi bija tur, ceļā. Nosaluši. Viņi bija laukā, nereāli kā fotogrāfijā, saņurcīti un savirpināti viņi traucās pa vējam. Pēc tam sekoja vēl divi. Tad vēl divi, līdz beidzot pienāca kārta pēdējam pārim.
Alekss uzmeta skatienu Vilkam, kurš šķita kaut ko knibināmies ap savu ekipējumu. Viņa pārinieks aizgāja pie durvīm viens, bet Vilks uz viņu joprojām neskatījās.
Otrs vīrs izlēca. Pēkšņi Alekss attapās, ka palikuši tikai viņš un Vilks.
- Kusties! - pilota palīgs kliedza cauri dzinēja dūkoņai.
Vilks piecēlās. Viņa acis uz brīdi sastapās ar Alekša acīm, un tajā pašā laikā zēns saprata. Vilks bija populārs līderis. Viņš bija apmācīts un veikls. Četrdesmit kilometru pārgājienu viņš veica, it kā pastaigājoties pa parku. Taču viņam bija vājā vieta. Tā bija izpletņ- lēkšana. Viņš bija nobijies un nespēja kustēties. Bija grūti noticēt, bet tur viņš bija - nosalis stāvēja pie izejas, rokas pastieptas augšup un nekustīgas. Alekss atskatījās. Pilota palīgs raudzījās uz citu pusi. Viņš neredzēja, kas noticis. Un ja viņš to redzēs? Ja Vilkam šis lēciens neizdosies, tad tās var būt viņa mācību un varbūt pat karjeras beigas. Pat ja viņš sastomītos, ar to būtu beigas. Viņš būtu izmests.
Alekss brīdi apdomājās. Vilks nekustējās. Alekss manīja, ka viņa pleci raustās, it kā viņš censtos sadūšoties. Pagāja desmit sekundes. Varbūt vairāk. Pilota palīgs pieliecās, noliekot aprīkojumu. Alekss piecēlās. - Vilk, - viņš teica.
Pat tad Vilks viņu nedzirdēja.
Alekss pēdējo reizi uzmeta ātru skatienu pilota palīgam, tad saņēma visus spēkus un spēra. Viņa pēda trāpīja pa Vilka pēcpusi. Vilks bija pārsteigts. Viņa rokas atbrīvojās, kā nirstot mutuļojošā nakts gaisā.
Pilota asistents pagriezās un ieraudzīja Alekšu. - Ko tu dari? - viņš kliedza.
- Es tikai izstiepu kājas, - Alekss atkliedza.
Lidmašīna izmeta gaisā līkumu un pagriezās uz māju pusi.
Džonsas kundze gaidīja Alekšu ienākam angārā. Viņa sēdēja pie galda, ģērbusies pelēkā zīda žaketē ar melnu kabatlakatiņu, kas iesprausts augšējā kabatā, un biksēs. Pirmajā brīdī viņa Alekšu nepazina. Zēns bija ģērbies lidotāju formas tērpā. Viņa mati bija salijuši. Seja pauda nogurumu, un viņš izskatījās vecāks par saviem gadiem. Vēl neviens no vīriem nebija atgriezies. Tiem pakaļ bija aizsūtīta mašīna, lai tos savāktu no lauka trīs kilometrus tālāk.
- Aleks? - Džonsas kundze ierunājās.
Alekss paskatījās uz viņu, bet neko neatbildēja.
- Tas bija mans lēmums - apturēt tavu lēkšanu, - viņa sacīja. - Es ceru, ka neesi vīlies. Domāju, tas būtu pārāk riskanti. Lūdzu, apsēdies.
Alekss apsēdās viņai pretī.
- Man ir kaut kas, kas tevi uzmundrinās, - viņa turpināja. - Es tev atnesu dažas mantiņas.
- Esmu par vecu rotaļlietām, - Alekss sacīja.
- Ne šādām.
Džonsas kundze padeva zīmi, un no tumsas iznāca vīrs, nesot paplāti ar aprīkojumu, ko nolika uz galda. Vīrs bija neaprakstāmi resns. Kad viņš apsēdās, metāla krēsls zem sēžamvietas iepletās, un Alekss pārsteigts lēsa, kāds gan varētu būt vīra svars. Viņš bija plikpauris ar melnām ūsām un vairākiem zodiem, kuri beigās pārtapa kaklā un plecos. Viņš valkāja auduma uzvalku ar gaišām svītrām. Uzvalkam bija izlietots tik daudz materiāla, ka no tā varētu pagatavot telti.
- Smiters, - viņš sacīja, paklanoties pret Alekšu.
Ļoti jauki tevi satikt, veco zēn.
- Kas jums tur ir uzmeistarots? - noprasīja Džonsas kundze.
- Baidos, ka mums nebija daudz laika, Džo, - Smiters atteica. - Mans uzdevums bija padomāt, ko var dot četrpadsmitgadīgam puikam, lai viņš to varētu izmantot. - Vīrietis paņēma pirmo mantu no paplātes. Tas tik bija jojo! Nenormāli liels un darināts no melnas plastmasas. - Ļaujiet man sākt ar šo, - sacīja Smiters.
Alekss saķēra galvu. Tas bija neticami. - Nestāstiet man! - viņš iesaucās. - Tā ir daļa no slepenā ieroča.
- Ne gluži. Es teicu, tu esi pārāk jauns, lai tev būtu ierocis.
- Tātad tā nav īsta rokas granāta? Parauj aiz aukliņas, un viss aiziet pa gaisu?
- Protams, nē. Tas ir jojo. - Smiters parāva aukliņu, turot to divos pirkstos. - Lai kā tur būtu, aukliņa ir no speciālā neilona. Ļoti izturīga. Šeit ir tikai trīsdesmit metri, bet tā var izturēt pat līdz simts kilogramiem svara. Būtībā jojo ir automatizēts un to var piestiprināt pie tavas siksnas. Ļoti ērts kāpšanai kalnos.
- Pārsteidzoši, - Alekss ironizēja.
- Un tad vēl šis. - Smiters paņēma mazu tūbiņu. Alekss uz sāna izlasīja: PŪTĪŠU TĪRĪTĀJS, VESELĪGAI ĀDAI. - Nekā personiska, - Smiters it kā atvainojās. - Mēs nodomājām, ka dažkārt zēni tavā vecumā tādus lieto. Bet šis ir samērā ievērojams. - Viņš atvēra tūbiņu un izspieda nedaudz krēma sev uz pirksta. - Pilnīgi nekaitīgs, ja tu tam pieskaries. Tomēr savienojumā ar metālu tas ir pilnīgi kas cits. - Viņš noslaucīja krēmu no pirksta pret galda virsmu. Uzreiz nekas nenotika. Tad gaisā sāka celties kodīgs dūmu mākonis, metāls čurkstēja un tajā vietā kļuva robots.
- Tas tā būs ar jebkuru metālu, - paskaidroja Smiters.
- Ļoti ērts, ja tev jāizkļūst no slēgtas telpas. - Viņš izņēma kabatlakatiņu un notīrīja pirkstu.
- Vai vēl kas? - Džonsas kundze jautāja.
- Jā, Džo. Varētu teikt, tas ir mūsu aizsarglīdzeklis. - Smiters izņēma mazu, spožu kārbiņu, kuru Alekss pazina pēc datorspēles Nintendo krāsām.
- Kurš no pusaudžiem gan varētu iztikt kaut bez vienas no tām? - viņš jautāja. - Šī domāta četrām spēlēm. Bet jaukākais ir tas, ka katra spēle piešķir datoram mazliet citu funkciju.
Viņš demonstrēja Aleksam pirmo spēli. - Ja tu ieliksi Nemesis, dators kļūs par faksu vai fotoaparātu, kas tieši savienots ar mums, un otrādi. - Otrā spēle. - Exocet pārvērtīs datoru par rentgenu. Tam ir arī audiofunkcijas. Austiņas ir piemērotas slepenai noklausīšanai. Tas gan nav tik spēcīgs, kā man gribētos, bet ar tādiem mēs strādājam. Es pieļauju, ka šobrīd tu jūties kā savā istabā… Un beidzot… Bomber Boy.
- Vai varu vienu uzspēlēt? - Alekss jautāja.
- Tu vari uzspēlēt visas četras. Tomēr, kā vēsta nosaukums, tā ir dūmu bumba. Atstāj šīs spēles kaseti kaut kur istabā, tad uz klaviatūras nospied START trīs reizes, un tā sprāgs.
- Paldies, Smiter, - Džonsas kundze sacīja.
- Ņemiet par labu, Džo. - Smiters piecēlās, viņa kājas centās noturēt milzīgo svaru. - Ceru tevi satikt atkal, Aleks. Man līdz šim nekad nav nācies apgādāt tādu zēnu kā tu. Esmu pārliecināts, ka varēsi izdomāt daudz dažādu īsti brīnišķīgu lietu.
Viņš gāzelēdamies devās prom un nozuda durvīs, ar troksni aizcērtot tās aiz sevis.
Džonsas kundze pagriezās pret Alekšu. - Tu rīt dodies uz Porttolonu, - viņa paziņoja. - Brauksi turp kā Fēlikss Lesters. - Viņa pasniedza Aleksam mapi. - Mums jāsūta īstais Fēlikss Lesters brīvdienās uz Skotiju. Šeit tu atradīsi visu vajadzīgo par viņu.
- Es to palasīšu gultā.
- Labi. - Pēkšņi Džonsas kundze kļuva nopietna, un Alekss iedomājās, kā būtu, ja viņa būtu māte. Tad viņai varētu būt dēls Alekša vecumā.