- Ierādi viņam zilo istabu, - nokomandēja Seils, tad pievērsās Aleksam: - Tev ir laimējies, ka viena no skaistākajām istabām šajā namā ir brīva. Tur parasti uzturas mūsu apsargs. Bet viņš pilnīgi negaidot mūs pameta.
- Ā! Kāpēc tā? - Alekss pajautāja it kā starp citu.
- Man nav ne mazākās sajēgas. Vienu brīdi viņš bija šeit, bet jau nākamajā - prom. - Seils atkal pasmaidīja. - Ceru, tu tā nerīkosies, Aleks.
- Ri… vū! - Ņirgas kungs aizejot pie durvīm pamāja, un Alekss viņam sekoja. Herods Seils palika kopā ar savu milzu gūstekni.
Zēns tika vests augšā pa kāpnēm, pa gaiteni garām vairākiem mākslas darbiem un tad pa plašu vestibilu ar biezām koka durvīm un lustrām. Alekss pieļāva, ka galvenajā ēkā varētu būt diezgan interesanti. Seils arī, iespējams, dzīvo šeit. Bet datorus droši vien konstruē modernajās ēkās, kuras viņš redzēja lidlauka pretējā pusē.
Alekša istaba bija tālākajā galā. Tā bija liela telpa ar platu gultu uz četriem stabiņiem un baldahīnu. Pa logu skats uz strūklaku. Bija jau iestājusies tumsa, un puskailā statuja, ko izgaismoja ducis slēptu lampu, izskatījās ārkārtīgi līdzīga Herodam Seilam, kad ūdens no desmit metru augstuma gāzās tai pāri. Blakus logam uz galda atradās Alekša vakariņas: šķiņķis, siers, salāti. Viņa soma bija nolikta uz gultas.
Viņš piegāja pie tās - Nike firmas sporta somas - un aplūkoja to. Taisot ciet, viņš rāvējslēdzējā bija ievēris trīs matiņus. Tagad to vairs tur nebija. Alekss atvēra somu un izskatīja visu. Tur viss bija tikpat rūpīgi salikts, kā viņš to bija darījis, bet nešaubīgi - sporta soma bija metodiski pārbaudīta un pārmeklēta.
Alekss izņēma datorspēli, ielika to datorā un nospieda trīs reizes pogu START. Tūlīt pat ekrānā parādījās zaļš taisnstūris tādā pašā formā kā istaba. Viņš ievadīja "spēlmani" spēlē un virzīja to gar visām sienām. Pēkšņi uz ekrāna iemirdzējās sarkana gaismiņa. Viņš devās tai pretī, turot sev priekšā "spēlmani". Sarkanā gaisma mirgoja arvien intensīvāk. Viņš jau bija pie gleznas, kas karājās blakus vannasistabai un ar savām krāsām bija aizdomīgi līdzīga Pikaso darbam. Zēns nolika "spēlmani" un uzmanīgi noņēma audeklu no sienas. Aiz tās bija piestiprināta "vabolīte" - melns disks desmit pensu monētas lielumā. Alekss kādu brīdi skatījās uz to, brīnīdamies, kāpēc tā ir šeit. Drošībai? Vai Seils bija apsēsts ar kontroli un vēlējās zināt par saviem viesiem visu, ko viņi dara ik brīdi gan dienā, gan naktī?
Alekss nolika gleznu atpakaļ. Istabā bija tikai viena tāda ierīce. Vannasistaba bija tīra.
Viņš paēda vakariņas, iegāja dušā un bija gatavs doties gulēt. Piegājis pie loga, viņš ieraudzīja lejā pie strūklakas kaut kādu rosību. Prožektori izgaismoja modernās celtnes. Trīs vīri, ģērbušies baltos kombinezonos, brauca vaļējā džipā tieši mājas virzienā. Vēl divi citi pagāja garām. Tie bija drošības apsargi, ģērbušies tādās pašās formās kā vīri pie galvenās ieejas. Abiem rokās bija automāti. Tātad viņam ne tikai ir sava armija, bet tā ir pat ļoti labi apgādāta.
Alekss iekāpa gultā. Pēdējais, kurš tajā gulējis, bija viņa tēvabrālis īens Raiders. Vai viņš arī bija kaut ko ieraudzījis, skatoties pa logu? Vai varbūt viņš kaut ko bija dzirdējis? Kas varēja notikt tāds, kā dēļ bija iecerēts vinu novākt?
Aleksam ilgu laiku nenāca miegs, guļot miruša cilvēka gultā.
MEKLĒJOT NEPATIKŠANAS
Alekss to ieraudzīja, līdzko bija atvēris acis. Tas varētu būt jebkurš, kas gulējis šajā gultā, bet, protams, neviens šeit nebija gulējis kopš īena Raidera noslepkavošanas. Tas bija baldahīna baltā pārvalka apmalē iespiedies trīsstūris. Vajadzēja gulēt uz muguras, lai to redzētu. Tagad Alekss to zināja.
Tāpat to aizsniegt nevarēja. Bija jāpakāpjas uz krēsla, kas balansē uz gultas matrača. Alekss sasvērās uz priekšu, beidzot satvēra to pirkstos un izvilka.
Tas bija divkārt pārlocīts papīra gabals. Kāds uz tā kaut ko bija uzzīmējis. Tas bija savāds zīmējums ar ciparu norādēm zem tā.
Tur nebija nekā daudz, bet Alekss pazina īena Raidera rokrakstu. Ko gan tas nozīmē? Viņš apģērbās, piegāja pie galda un nolika uz tā papīra lapu ar plānu, tad žigli uzrakstīja pāris teikumu lieliem burtiem.
Tad viņš sameklēja savu spēli, ielika Nemesis, ieslēdza to un noskanēja divas lapas: vienu - savu vēstījumu, otru - atrasto plānu. Alekss zināja, ka tūlīt pat ierīce saslēgsies ar Džonsas kundzes biroju Londonā un divas kopijas lapas būs nosūtītas. Galu galā viņai bija paredzēts nodarboties ar izlūkošanu.
Beidzot Alekss izslēdza datoru, atvēra ierīces aizmuguri un noslēpa salocīto papīru bateriju nodalījumā. Tas bija svarīgs. īens Raiders to bija noslēpis. Varbūt tas viņam bija maksājis dzīvību.
Pie durvīm kāds klauvēja. Alekss piegāja un atvēra tās. Ārpusē stāvēja Ņirgas kungs, joprojām ģērbies savā formas tērpā.
- Labrīt, - Alekss sacīja.
- Lbrr! - Ņirgas kungs žestikulēja, un Alekss sekoja viņam pa gaiteni laukā no ēkas. Viņš jutās atvieglots, izejot svaigā gaisā prom no visiem šiem mākslas darbiem. Apstājoties pie strūklakas, viņu pārsteidza pēkšņa dunoņa, un virs mājas jumta parādījās helikopters, kas grasījās nolaisties uz skrejceļa.
- Grnn, - Ņirgas kungs norādīja.
- Es jau tā domāju, - Alekss atbildēja.
Viņi bija pienākuši pie pirmās modernās celtnes, un Ņirgas kungs piespieda roku pie stikla plāksnes
blakus durvīm. Iedegās zaļa gaisma, kas nolasīja viņa pirkstu nospiedumus, un pēc brīža durvis bez trokšņa atvērās.
Aiz durvīm viss bija pilnīgi citādi. Pēc mājas, kur valdīja māksla un elegance, Alekss jutās kā nonācis nākamajā gadsimtā. Gari, balti gaiteņi ar metālisku grīdu. Dienasgaismas. Nedabisks dzestrums no gaisa kondicionētājiem. Pilnīgi cita pasaule.
Kāda plecīga un barga sieviete abus jau gaidīja. Viņas gaišie mati bija savīti tievās sprogās. Sievietei bija savādi tukša, mēnesim līdzīga seja, brilles lielos rāmjos un dīvaini dzeltenā tonī krāsotas lūpas. Viņa bija ģērbusies baltā halātā ar zīmotni uz krūšu kabatas. Tur varēja lasīt: VOLA.
- Jūs laikam esat Fēlikss, - viņa sacīja. - Vai tagad, kā saprotu, Alekss? Vai ne? Būsim pazīstami! Es esmu Volas jaunkundze. - Viņai bija jūtams vācu akcents. - Jūs varat saukt mani par Nadju. - Sieviete paskatījās uz Ņirgas kungu. - Es viņu ņemšu līdzi.
Ņirgas kungs paklanījās un pameta ēku.
- Šurp. - Volas jaunkundze sāka iet. - Mums šeit ir četri bloki. Pašlaik esam A blokā. Tas ir Administrācijas un atpūtas bloks. B ir Rūpnieciskais bloks. C ir Noliktavas. D blokā tiek izstrādāts Pērkondārds.
- Kur ir brokastis? - Alekss iejautājās.
- Tu vēl neesi ēdis? Atnesīšu tev sviestmaizes. Seila kungs ir ļoti nepacietīgs. Viņš vēlas, lai tu pēc iespējas ātrāk visu apgūtu.
Viņa gāja kā zaldāts - taisnu muguru, klaudzinādama melnajās ādas kurpēs ieautās kājas. Alekss sekoja viņai pa durvīm tukšā kvadrātveida istabā. Tur stāvēja krēsls un rakstāmgalds, uz kura, protams, atradās Pērkondārds.
Tā bija jauka ierīce. iMac bija pirmais dators ar patiešām nozīmīgu dizainu, bet šis pārspēja pat to. Tam bija melns korpuss ar baltu zibens šautru vienā sānā un ekrānu vidū. Alekss piesēdās pie galda un ieslēdza to. Dators acumirklī reaģēja. Kustīga dakša ekrānā izgaismojās vietā, kur parasti bija attēloti mākoņi, un tad parādījās koši sarkani degoši burti SR, Seila rūpnīcas logo, pēc tam darba virsma ar matemātikas, dabaszinātnes, franču valodas ikonām - visas sagatavotas darbam. Alekss acumirklī ievilka gaisu un sajuta datora ātrumu un varenību. Un Herods Seils grasījās dot pa tādam datoram katrai skolai šajā valstī. Viņš bija apbrīnas vērts vīrs. Tā bija neticama dāvana.