- Es jūs atstāšu šeit, - sacīja Volas jaunkundze. - Domāju, jums būs labāk darboties ar datoru pašam. Šovakar jums ir paredzētas vakariņas kopā ar Seila kungu, un tad jūs viņam izstāstīsiet par savām izjūtām.
- Jā, es viņam pastāstīšu.
- Es jums atsūtīšu sviestmaizes. Bet man jūs jālūdz neatstāt telpu. Pats saprotat, drošības apsvērumu dēl.
- Kā teiksiet, Volas jaunkundz, - Alekss neiebilda.
Sieviete aizgāja. Alekss atvēra vienu no programmām un turpmākās trīs stundas pavadīja, darbojoties ap moderno ierīci Pērkondārds. Pat tad, kad bija atsūtītas sviestmaizes, viņš tās neievēroja, ļaujot tām apkalst uz šķīvja. Alekss nevarēja teikt, ka viņam būtu patikuši skolas darbi, bet bija jāatzīst, ka šis dators tos padarīja interesantākus. Vēstures programmā Port- stenlijas kauja ilustrēta ar videoklipiem un mūziku. Kā iegūt skābekli no ūdens? Dabaszinību programma to izdarīs jūsu acu priekšā. Pērkondārds pat atrisināja ģeometrijas uzdevumus, turklāt daudz saprotamākā veidā, nekā jebkad to būtu darījis Donovana kungs Bruklendas skolā.
Alekss paskatījās pulkstenī. Bija jau viens. Viņš šajā telpā uzturējās jau vairāk nekā četras stundas. Zēns izstaipījās un pārtrauca darbu. Nadja Vola bija pieteikusi neatstāt telpu. Bet, ja Seila rūpnīcā bija kādi noslēpumi, viņš necerēja tos atrast šeit. Alekss piegāja pie durvīm un pārsteigts konstatēja, ka tās nav aizslēgtas. Viņš izgāja gaitenī. Tur neviena nebija. Bija laiks rīkoties.
A bloks bija Administrācijas un atpūtas bloks. Alekss pagāja garām vairākiem birojiem, līdz nonāca pie uzraksta "Kafetērija". Tur bija apmēram četrdesmit vīriešu un sieviešu, visi vienādos baltos halātos un ar vienādiem uzrakstiem. Tie sēdēja un enerģiski runāja, ēdot pusdienas. Viņš bija izvēlējies īsto brīdi. Neviens nemanīja, kā viņš pa stikloto koridoru nokļuva B blokā. Visur bija mirgojoši datoru monitori, savienoti ar birojiem, piramīdās sakrauti papīri un izdrukas. Programmu attīstība. Cauri C blokam - Pētījumi garām bibliotēkai ar nebeidzamiem grāmatu un disku pilniem plauktiem. Garām aizgāja divi tehniķi, savā starpā runādamies, un Alekss paslēpās aiz plauktiem. Viņš bija izsists no sliedēm. Viņš vairs nesaprata, ko īsti meklē. Iespējams, nepatikšanas. Ko gan vēl šeit varētu atrast?
Viņš lēnām, prātīgi un neuzkrītoši centās tikt līdz pēdējam blokam. Sadzirdējis murminošas balsis, zēns ātri paslēpās nišā aiz dzeramā ūdens strūklakas. Garām pagāja divi vīrieši un sieviete, visi ģērbušies baltos halātos, izsakot savu nepatiku par WEB mājas lapu serveri. Virs galvas Alekss pamanīja novērošanas kameru, kas pagriezās pret viņu. Nākamās piecas sekundes tā lūkosies tieši uz Alekšu, bet viņam bija jānogaida, līdz trīs tehniķi aizies, pirms viņš skrietu projām un kamera viņu ieraudzītu.
Vai viņš tika pamanīts? Alekss nebija pārliecināts. Bet viņš zināja vienu: viņa laiks gāja uz beigām. Varbūt Volas jaunkundze jau ir noskaidrojusi, kur viņš palicis. Varbūt kāds ir aiznesis pusdienas un pamanījis, ka istaba tukša. Katrā ziņā, ja kāds viņu gribētu atrast, tas notiktu visai drīz.
Alekss sāka soļot pa gaiteni, kas savienoja C un D korpusus, bet šeit viss bija citādi. Koridors bija sadalīts uz pusēm, un vienā pusē metāla kāpnes veda kaut kur lejā, kas varētu būt sava veida pagrabs. Lai gan viņu varēja redzēt jebkurā ēkā vai durvīs, viņš žigli nonāca pie kāpnēm, kas bija tukšas. Pusceļā viņu apturēja tumsa. Likās, ka kāpnes slēpjas tajā.
Atskanēja metāliski soļi. Alekss paskatījās atpakaļ un drīz vien ieraudzīja Ņirgas kungu, kurš skrēja pretī kā vampīrs ļaunā murgā. Saulē viņa seja izskatījās balta kā nāve, rētas raustījās, un viņš vairākas reizes piemiedza acis, pirms izšķīrās doties uz D bloku.
Ko darīt? Uz kurieni ved šīs kāpnes? Alekss noskrēja lejā. Likās, ka viņš soļo uz morgu. Gaisa kondicionētājs bija tik spēcīgs, ka varēja just, kā uz pieres un rokām sasalst sviedri.
Zēns apstājās kāpņu apakšā. Viņš bija nonācis zem kompleksa vēl vienā gaitenī, kas veda atpakaļ - turp, no kurienes viņš bija atnācis, - uz vientuļām metāla durvīm. Bet tur bija kaut kas dīvains. Gaiteņa sienas nebija pabeigtas; tumši brūni akmeņi ar cinkam vai kādam citam metālam līdzīgām svītrām. Grīda arī bija nelīdzena, un ceļš tika apgaismots ar vecmodīgām lampām, kas virs galvas vienkārši bija pakārtas vados. Tas viss viņam kaut ko atgādināja… kaut ko tādu, kas nesen bija redzēts. Bet viņš nevarēja atcerēties, ko.
Kaut kā Alekss nojauta, ka durvis koridora galā būs slēgtas. Izskatījās, ka tās vienmēr ir slēgtas. Tāpat kā kāpnes, durvis bija bez nosaukuma. Un tās izskatījās pārāk mazas, lai būtu svarīgas. Bet Ņirgas kungs jau nāca pa kāpnēm. Bija tikai viena vieta, kur Alekss varēja paslēpties, un tas bija otrā pusē. Durvis veda uz kaut kurieni!
Viņš jau bija klāt un mēģināja sataustīt rokturi. Tas nekustējās. Viņš spieda no visa spēka, bet nekā… Ko gan viņš bija iedomājies? Iekšā kaut kas pulsēja. Pumpis vai kaut kas līdzīgs. Aleksam vajadzēja to saskatīt caur metālu - un pēkšņi viņš attapās, kā var to izdarīt. Viņam taču kabatā bija Spēļu zēns. Viņš to izvilka, ielika tajā darba patronu, ieslēdza un turēja pret durvīm.
Ekrāns iemirgojās - šaurs lodziņš metāla durvīs. Alekss ieskatījās lielā telpā. Tās vidū bija kaut kas ļoti augsts un mucveidīgs. Tur bija arī cilvēki. Ekrānu aizplīvuroja spokaina migla. Cilvēki kustējās uz priekšu un atpakaļ. Daži no viņiem nesa kaut ko plakanu un taisnstūrainu. Kaut kādas paplātes? Tie izskatījās kā rakstāmgaldi, uz kuriem uzkrauta aparatūra, ko viņš nevarēja saskatīt. Alekss nospieda gaismas pogu, lai palielinātu attēlu. Bet telpa bija pārāk liela. Viss bija pārāk tālu.
Viņš grābstījās gar kabatām un izņēma austiņas, tad atkal pielika pie durvīm savu Spēļu zēnu, ievēra vadu dobumā un uzlika austiņas. Neko nevarēja saredzēt, taču varēja vismaz dzirdēt - un, protams, balsis nāca izkropļotas, bet, laižot tās caur iekārtu, sistēma tās padarīja saprotamas.
- …vietā mums ir tikai divdesmit četras stundas. Vajag vēl.
- Tas ir viss, kas mums ir. Vini šonakt būs klāt. Divos.
Alekss nepazina nevienu no balsīm. Pārveidojot un attīrot varēja saklausīt telefona zvanu kaut kur no ārzemēm, bet līnija bija ļoti slikta.
- …Ņirga… pārraudzīs piegādi.
- Mums joprojām ir maz laika.
Un tad visi aizgāja. Alekss centās salikt kopā visu, ko bija dzirdējis. Kaut kas tiks piegādāts. Divas stundas pēc pusnakts. Ņirgas kungs kārto šo piegādi.
Bet ko? Kāpēc?
Alekss izslēdza savu Spēļu zēnu, ielika to atpakaļ kabatā un tad sadzirdēja sev aiz muguras apavu švīkstoņu, kas liecināja, ka viņš šeit vairs nav viens.
Pagriezies atpakaļ, viņš ieraudzīja savā priekšā Nadju Volu. Viņš saprata, ka tā bija centusies pielavīties klāt un tagad zināja, ko Alekss šeit dara.
- Ko tu dari, Aleks? - Nadja jautāja. Viņas balss bija indīgi salda.
- Neko, - Alekss atbildēja.
- Es taču tev pieteicu neatstāt datortelpu.
- Jā. Bet es tur biju visu rītu. Man sagribējās pārtraukumu.
- Un tu atnāci šurp?
- Es ieraudzīju kāpnes. Cerēju, ka pa tām tikšu līdz tualetei.