Iestājās ilgs klusums. Alekss aiz muguras varēja sadzirdēt vai vienkārši sajust, ka tur ir vēl kāda telpa. Tad sieviete pamāja ar galvu, ļaujot saprast, ka piekrīt zēna stāstītajam. - Šeit nekā nav. Šīs durvis iet uz ģeneratoru telpu, - viņa teica. - Lūdzu… - Viņa pamāja. - Es tevi aizvedīšu atpakaļ uz galveno ēku, labi? Un vēlāk tev būs pusdienas kopā ar Seila kungu. Viņš vēlas uzzināt tavus pirmos iespaidus par Pērkondārdu.
Alekss pagāja viņai garām atpakaļ pie kāpnēm. Viņš bija pārliecināts par divām lietām. Pirmām kārtām Nadja Vola meloja. Tā nebija ģeneratoru telpa. Viņa kaut ko slēpa. Un vispār viņa nebija zēnam noticējusi. Vienai no kamerām noteikti vajadzēja viņu redzēt, un Nadja tika nosūtīta, lai sameklētu Alekšu. Tātad viņa zināja, ka zēns melo.
Slikts sākums.
Alekss piegāja pie kāpnēm un, jūtot sievietes acis kā dunčus mugurā, kāpa augšā, no kurienes nāca gaisma.
NAKTS VIESI
Herods Seils spēlēja snukeru brīdī, kad Alekss parādījās tās telpas dziļumā, kur atradās milzīgā medūza. Bija gandrīz neiespējami pateikt, no kurienes ir smagais koka snukera galds, un Alekss nespēja atbrīvoties no domas, ka mazais vīrelis izskatās mazliet smieklīgi, gandrīz pazuzdams aiz zaļā, rupjā vilnas galdauta. Ņirgas kungs bija kopā ar viņu, nēsādams soliņu, uz kura Seils pakāpās, lai izdarītu sitienu. Pretējā gadījumā viņš nespētu pasniegties pāri galda malai.
- Ā! Labvakar, Fēliks. Jā, protams, es domāju - Aleks! - iesaucās Seils. - Vai tu spēlē snukeru?
- Šad tad.
- Kā tev patiktu uzspēlēt ar mani? Seit ir tikai divas sarkanās bumbas, tad varbūt spēlējam uz krāsām. Bet varu derēt, tas nebūs tavs vienīgais guvums.
- Uz cik?
- Ha-ha! - Seils iesmējās. - Es tev varētu dot desmit mārciņas par punktu.
- Tik daudz? - Alekss izskatījās pārsteigts.
- Tādam vīram kā es tas nav nekas. Nekas! Kāpēc gan ne, esmu ar mieru dot tev simt mārciņas par punktu.
- Tad kāpēc jūs nespēlējat? - Vārdi plūda maigi, bet joprojām piesardzīgi.
Seils domīgi ieskatījās Aleksam cieši acīs. - Labi, - viņš sacīja. - Simt mārciņu par punktu. Kāpēc gan ne? Man patīk risks. Mans tēvs mīlēja riskēt.
- Šķiet, ka viņš bija frizieris.
- Kas tev to teica?
Alekss klusībā sevi lādēja. Kāpēc viņš vienmēr zaudē modrību, kad ir kopā ar šo vīru? - Lasīju avīzē, - viņš teica. - Tēvs man iedeva šo to pārjums izlasīt, kad biju uzvarējis konkursā.
- Tad lai notiek, simt mārciņas par punktu. Bet nedomā, ka kļūsi bagāts. - Seils sita pa balto bumbu, sūtot tieši virsū sarkanajai un to pēc tam tālāk vidējā kabatā. Medūza aizdreifēja garām, it kā vērodama spēli no baseina. Ņirgas kungs paņēma mazo soliņu un nēsāja to apkārt spēļu galdam. Seils skaļi smējās un sekoja sulainim, tad izdarīja nākamo sitienu, veikli raidot melno bumbiņu stūrī.
- Ar ko nodarbojas tavs tēvs? - viņš pajautāja.
- Viņš ir arhitekts, - Alekss atbildēja.
- Tiešām? Un ko tad viņš ir paveicis? - jautājums skanēja, it kā garām ejot. Alekss nebrīnītos, ja šobrīd tiktu pārbaudīts.
- Viņš strādā Soho birojā, - Alekss sacīja. - Pirms tam viņš darbojās mākslas galerijā Aberdīnā.
- Jā. - Seils uzkāpa uz soliņa un nomērķēja. Melnā bumbiņa pagāja garām kabatiņai tikai milimetra attālumā un iegriezās centrā. Seils sadrūma. - Tā bija tava vaina, - viņš strupi uzsauca Ņirgas kungam.
- Vrr?
- Tu aizsedzi galdu. Nekad nedomā. Nekad nedomā. - Viņš pagriezās pret Alekšu. - Tev neveicas.
Neviena no bumbiņām neiegāja kabatā. Tu šobrīd neko neesi laimējis.
Alekss izrāva kiju no statīva un uzmeta skatienu galdam. Seilam bija taisnība. Pēdējā sarkanā bumbiņa bija pārāk tuvu galda polsterējumam. Bet snukera spēlē ir arī citi veidi, kā iegūt punktus. Un Alekss zināja divus. Šo spēli viņš neskaitāmas reizes bija spēlējis ar tēvabrāli īenu Raideru. Viņi abi bija pat Celsi kluba biedri, un Alekss tajā pārstāvēja junioru komandu. To viņš Seilam sarunā nebija pieminējis. Alekss rūpīgi novērtēja sarkano bumbiņu un tad sita. Ideāli!
- Gandrīz trāpīts! - Seils bija atpakaļ pie galda, pirms bumbiņa beidza ripot, bet pārsteidzās. Viņš nostājās pie baltās bumbiņas, kas ietriecās polsterējumā un aizripoja garām rozā bumbiņai. Alekša pretinieks palika ar garu degunu. Apmēram pēc divdesmit sekundēm viņš novērtēja situāciju un ievilka elpu. - Tev tika gabaliņš no veiksmes! - Seils sacīja. - Izskatās, ka tu pilnīgi nejauši iedzini mani stūrī. Nu paskatīsimies… -Viņš koncentrējās, kad sita pa balto bumbiņu, mēģinot to raidīt apkārt rozā bumbiņai. Bet viņš atkal izgāzās, kļūdoties tikai par kādu milimetru. Atskanēja troksnis, it kā tā pieskartos rozā bumbiņai.
- Neprecīzs šāviens, - Alekss sacīja. - Seši punkti manā labā. Tas ir, es domāju, man ir sešsimt mārciņu?
-Ko?
- Sitiens dod man sešus punktus. Simt mārciņas par katru punktu.
- Labi, labi, labi! - Uz Seila lūpām parādījās siekalas. Viņš skatījās uz galdu, it kā neticēdams tam, kas noticis.
Viņa sitiens bija mērķēts pa sarkano bumbiņu. Tas bija viegls sitiens uz augšējo stūri, un Alekss paņēma to bez stomīšanās. - Un nākamie simt jau dod septiņsimt mārciņu, - viņš sacīja. Viņš aizgāja no galda, skardams Ņirgas kungu. Viņš ātri novērtēja leņķi. Jā…
Alekss precīzi skāra melno bumbu, nosūtot to stūrī, kamēr baltā bumbiņa ripoja atpakaļ un labā leņķī trāpīja dzeltenajai. Viens tūkstotis četri simti mārciņu un vēl divi simti, kad viņš drīz pēc tam iesita arī dzelteno bumbu. Seils varēja tikai neticēdams noskatīties, kā Alekss iesit zaļo, brūno, zilo un rozā bumbiņu kabatiņās un tad gandrīz pāri visam galdam triec pa melno.
- Man jau ir četri tūkstoši simt mārciņu, - Alekss sacīja. Viņš nolika kiju. - Liels paldies jums.
Pēc pēdējā sitiena Seila seja kļuva sarkana. - Četri tūkstoši! Es nebūtu tā riskējis, ja zinātu, ka tu esi tik labs spēlētājs, - viņš noteica, piegāja pie sienas un nospieda pogu. Daļa sienas ar hidraulikas palīdzību pavirzījās uz spēļu zāles pusi. Kad tā atgriezās atpakaļ, nebija nekādu zīmju, ka zāle reiz te bijusi. Tas bija prasmīgi nostrādāts. Tādu mantiņu var atļauties tikai vīrs ar naudu.
Bet Seilam vairs nebija noskaņojuma spēlēt. Viņš pameta kiju Ņirgas kungam kā šķēpu. Sulaiņa roka izstiepās un satvēra to. - Paēdīsim, - Seils sacīja.
Viņi apsēdās viens otram pretī pie gara stikla galda blakusistabā. Ņirgas kungs lika galdā kūpinātu lasi, tad arī kādu sautējumu. Alekss dzēra ūdeni. Seils, kurš bija atguvis labo omu, no vecmodīga trauka iedzēra sarkanvīnu.
- Tu šodien zināmu laiku pavadīji pie Pērkondārda datora.
-Jā.
-Un…
- Tas ir lielisks, - Alekss sacīja un tā arī domāja. Viņam joprojām bija grūti noticēt, ka šim smieklīgajam vīram viss ir tā nostrādāts, tik gludi un vērienīgi.
- Tātad kuras programmas tu lietoji?
-Vēsturi. Dabaszinātnes. Matemātiku. Tas bija neticami, bet vispār es tiku galā ar visām.
- Vai tev ir arī kādi aizrādījumi?
Alekss mirkli padomāja. - Es biju pārsteigts, ka tam nav 3D paātrinājuma.
- Pērkondārds nav domāts spēlītēm.
- Vai jūs esat apsvēruši domu par piemērotām austiņām un mikrofonu?
- Nē. - Seils pakratīja galvu. - Tā ir laba doma. Man žēl, bet tu pie mums esi tikai uz īsu brīdi. Rīt mēs apskatīsim internetu. Pērkondārds ir pieslēgts visiem iespējamiem pieslēgumiem. Un tas tiek kontrolēts šeit. Tātad tam ir jābūt pieejamam visas divdesmit četras stundas diennaktī.