- Tas ir lieliski.
- Tas ir vairāk nekā lieliski. - Seila acis raudzījās kaut kur tālumā, un to mazās, pelēkās varavīksnenes trīsuļoja kā dejodamas. - Rīt mēs sākam datorus vest laukā no rūpnīcas, - viņš sacīja. - Tie tiks piegādāti gan ar lidmašīnām, gan ar vilcieniem, gan ar kuģiem. Vienas dienas laikā datori tiks nogādāti ikvienā vietā valstī. Un nākamajā dienā tieši divpadsmitos premjerministrs būs tik laipns nospiest STARTA pogu, lai pieslēgtu visus manus Pērkondārdus internetam on-line režīmā. Un tajā pašā brīdī visas skolas būs savienotas savā starpā. Tu tikai padomā, Aleks! Tūkstošiem skolēnu - simtiem tūkstošu - sēdēs pie ekrāniem beidzot kopā. Ziemeļos, dienvidos, austrumos, rietumos. Viena skola. Viena ģimene. Un tad viņi uzzinās par mani, kas es esmu!
Seils pacēla savu glāzi un iztukšoja to.
- Kāda ir kaza? - viņš jautāja.
- Kā, lūdzu?
- Sautējums. Tā ir kazas gaļa. Manas mātes recepte.
- Viņa laikam bija neparasta sieviete.
Herods Seils pacēla glāzi, un Ņirgas kungs to atkal piepildīja. Viņš lūkojās uz Alekšu aizdomu pilns. - Zini, - viņš sacīja, - man ir tāda sajūta, ka mēs esam tikušies jau agrāk.
- Es tā nedomāju…
- Jā, jā. Man tava seja liekas pazīstama. Vai ne, Ņirgas kungs? Ko jūs domājat?
Sulainis ar vīna kausu nostājās aizmugurē. Viņa nedzīvā, baltā galva kratījās, apskatot Alekšu no visām pusēm. - īi Rāa! - viņš noteica.
- Jā, protams. Tev taisnība!
- īi Rā? - Alekss atkārtoja.
- īens Raiders. Drošības darbinieks, kuru es jau reiz pieminēju. Tu viņam esi ļoti līdzīgs. Kāda sagadīšanās,vai tev nešķiet?
- Es nezinu. Neesmu viņu nekad redzējis. - Alekss juta, ka tuvojas briesmas. - Jūs sacījāt, viņš nesen esot aizgājis no jums.
- Jā. Viņš tika nosūtīts uz šejieni, lai spiegotu, bet, ja jau tu jautā, - viņš nekad nebija tik labs spēlmanis. Pusi sava brīvā laika viņš pavadīja ciematā. Ostā, pastā, bibliotēkā. Un vēl - viņš nekad neiepirkās tuvējā apkaimē. Protams, ir vēl šis tas, kas jums ir kopīgs. Es noprotu, kur Volas jaunkundze tevi šodien atrada… - Seila acu zīlītes kļuva arvien lielākas, it kā cenšoties iekļūt Alekša domās. - Tu nebiji savā kabinetā.
- Es biju mazliet nomaldījies. - Alekss paraustīja plecus, cenzdamies izkliedēt saspridzinājumu.
- Lai tā būtu. Ceru, tu šovakar neiesi vēlreiz klejot.
Šobrīd apsardze ir pastiprināta, un, ja pamanīji, visi mani vīri ir bruņoti.
- Es nedomāju, ka Lielbritānijā tas ir atļauts.
- Man ir speciāla atļauja. Bet jebkurā gadījumā, Aleks, gribu tev ieteikt pēc vakariņām doties pa taisno uz savu istabu. Un tur arī palikt. Būšu apbēdināts, ja tu tumsā tiksi pieķerts un nogalināts. Protams, ja tas notiktu, tu dotu man iespēju ietaupīt četrus tūkstošus mārciņu.
- Taisnību sakot, jūs aizmirsāt man izrakstīt čeku.
- Tu to saņemsi rītdien. Varbūt mēs varētu paēst kopā pusdienas? Ņirgas kungs mums pagatavotu kaut ko pēc manas vecmāmiņas receptes.
- Vēl kaut ko no kazas gaļas?
- No suņa.
- Acīmredzot jums ir bijusi ģimene, kas ļoti mīlējusi dzīvniekus.
- Tikai tādus, ko var ēst, - Seils pasmaidīja. - Bet tagad gan man tev jānovēl - arlabunakti.
Pusdivos naktī Alekss pavēra acis un tajā pašā mirklī pamodās.
Viņš izslīdēja no gultas, ātri apģērbās un atstāja istabu. Viņš bija mazliet pārsteigts, ka durvis nebija aizslēgtas un gaitenis netiek novērots. Bet tas viss Seilam bija vajadzīgs tikai tāpēc, lai aizturētu tos, kuri ienāk mājā, nevis tos, kuri no tās iziet.
Seils nebija zēnu brīdinājis, ka nevar iet laukā no mājas. Bet balsis aiz metāla durvīm vēstīja, ka divos kāds ieradīsies. Aleksam vajadzēja uzzināt, kas tas ir.
Viņš uz pirkstgaliem aizlavījās uz virtuvi garām neticami lielam amerikāņu ledusskapim, nesatraucot suņus. Viņš domāja par to, kas paredzēts rīt pusdienlaikā. Tur jau arī bija sānu durvis. Par laimi, ar atslēgu slēdzenē. Alekss pagrieza atslēgu un izkļuva laukā. Viņš veica pēdējo piesardzības soli - aizslēdza durvis un paņēma atslēgu līdzi. Tagad vismaz ir iespēja tikt atpakaļ.
Nakts bija silta, pelēka, ar pusmēnesi pie debesīm, kas veidoja perfektu burtu D. Ko tas varētu nozīmēt - D, Alekss nodomāja. Draudus? Drausmas? Vai dusmas? Tikai laiks to rādīs. Viņš paspēra divus soļus uz priekšu, tad sastinga brīdī, kad meklētāja stars paslīdēja garām tikai dažus centimetrus no viņa; gaisma tika raidīta no torņa, kuru viņš līdz šim nebija pamanījis. Tajā pašā brīdī zēns sadzirdēja klusas balsis - divi apsargi patrulējot lēnām šķērsoja dārzu un devās atpakaļ uz māju. Abi bija apbruņoti, un Alekss atcerējās, ko Seils bija sacījis. Nejauša bojāeja viņam ietaupītu četrus tūkstošus mārciņu un piešķirtu Pērkondārdam īpašu nozīmi, liekot ikvienam aizdomāties, kā gadās nejaušības.
Alekss nogaidīja, līdz vīri būs aizgājuši, un tad devās pretējā virzienā, skrienot gar māju, zemu noliecies zem logiem. Viņš nonāca līdz mājas stūrim un paskatījās visapkārt. Pa gabalu lidaparāta gaismās varēja saskatīt cilvēku stāvus - vairākus apsargus un tehniķus. Likās, ka viens no viņiem staigā ap strūklaku, gaidīdams kravas automašīnu. Tas bija neveikls gara auguma vīrs. Bija saskatāms tikai viņa siluets - kā izgriezts no melna papīra. Bet Ņirgas kungu Alekss būtu pazinis jebkur. Viņi ieradīsies šonakt. Divos. Nakts viesi. Un Ņirgas kungs viņus sagaidīs.
Sulainis bija tieši pie kravas automašīnas. Un Alekss saprata: ja gaidīs vēl ilgāk, tad būs par vēlu. Atmetot piesardzību, Alekss atstāja mājas aizsegu un izskrēja atklātā laukā, pieliecoties un cerot, ka tumšās drēbes darīs viņu nepamanāmu. Viņš bija tikai kādus piecdesmit metrus no kravas automašīnas, kad Ņirgas kungs pēkšņi apstājās un pagriezās atpakaļ, it kā sajuzdams, ka tur kāds ir. Aleksam nebija, kur paslēpies. Viņš rīkojās, kā spēja: piespiedās pie zemes, paslēpjot seju zālē. Viņš lēni skaitīja līdz pieci, tad palūrēja. Ņirgas kungs vēlreiz paskatījās visapkārt. Bija ieradusies arī otra figūra… Nadja Vola. Izskatījās, ka viņa posusies braukt līdzi. Viņa kaut ko murmināja, pagriezusies pret Alekšu. Ņirgas kungs ņurdēja un māja ar galvu.
Pēc brīža Ņirgas kungs piegāja pie pasažiera durvīm. Alekss piecēlās un skrēja. Pirms auto sāka kustēties, viņš jau bija pie mašīnas aizmugures. Tā bija tāda pati, kādu viņš bija redzējis SAS mācību centrā - laikam no armijas rezervēm. Kravas kaste bija augsta un pārklāta ar brezentu. Alekss uzrāpās pa aizmuguri un bija iekšā - tieši laikā. Kad Alekss nokrita uz grīdas, garām pabrauca cita mašīna, izgaismojot aizmuguri. Ja viņš būtu vēl kādas sekundes kavējies, tad tiktu pamanīts.
Kopā ar apsardzi no Seila rūpnīcas izbrauca vēl piecas kravas mašīnas. Alekss bija iekļuvis pēdējā no tām. Ņirgas kungs, Nadja Vola un vēl ducis apsargu formas tērpos devās ceļā. Bet uz kurieni? Alekss neuzdrošinājās paskatīties pa mašīnas aizmuguri, jo tieši aiz viņa brauca nākamā mašīna. Alekss juta, ka auto lēni piebrauc pie galvenajiem vārtiem, un tad jau arī viņi bija laukā uz galvenā ceļa un, ātri braucot augšup pa kalnu, prom no ciemata.
Alekss brauca, neko neredzot. Viņu mētāja pa metāla grīdu ikreiz, kad auto šaurajos līkumos pagriezās, un vienīgais, ko zēns saprata, kad viņu sāka mētāt augšup lejup, bija tas, ka viņi ir nogriezušies no galvenā ceļa. Kravas auto sāka braukt lēnāk. Alekss sajuta, ka mašīna slīd lejup pa kalnu, braucot pa rupju segumu. Un pēkšņi caur dzinēja skaņām viņš kaut ko sadzirdēja. Viļņus. Viņi bija atbraukuši pie jūras.