Un tomēr vīrs izskatījās vienkāršs. Pelēks uzvalks, pelēki mati, pelēkas lūpas. Viņa seja bija neizteiksmīga, acis aiz tumša metāla briļļu ietvariem - pilnīgi tukšas. Tieši tas satrauca Alekšu. Lai kas arī būtu šis vīrs, viņš izskatījās nedzīvāks nekā pārējie šajā kapsētā. Virs vai zem zemes.
Kāds Aleksam uzsita pa plecu. Viņš pagriezās un ieraudzīja Krolija kungu, kurš bija pārliecies pār zēnu.
- Tas ir Blanta kungs, - Personāla daļas vadītājs nočukstēja. - Viņš ir bankas valdes priekšsēdētājs.
Alekša acis paslīdēja garām Blantam un skatiens pievērsās rolsroisam. Kopā ar šo kungu bija ieradušies vēl divi vīri. Visiem bija pilnīgi vienādi uzvalki un saulesbrilles, kaut diena nebija īpaši saulaina. Abi vēroja bēres ar vienādu sejas izteiksmi. Alekša skatiens no viņiem atgriezās pie Blanta un pēc tam arī pārējiem, kuri bija atnākuši uz kapsētu. Vai viņi patiešām pazina Ienu Raideru? Kāpēc viņš nevienu no tiem nebija redzējis agrāk? Un kāpēc ir tik grūti noticēt, ka visi strādā bankā?
- …krietns vīrs, patriots. Mums viņa pietrūks.
Vikārs bija beidzis kapa runu. Vārdu izvēle Aleksam šķita pārsteidzoša, pat ērmota. Patriots? Tas nozīmē, ka viņš mīlēja savu zemi. Bet, cik Alekss zināja, īens Raiders šeit nemaz tik ilgi nebija dzīvojis. Un viņš nu nebija tas, kas būtu vicinājis šīs valsts karogu. Alekss skatījās apkārt, cerēdams atrast valsts karogu, taču tā vietā ieraudzīja Blantu, kurš tuvojās, piesardzīgi apejot kapu.
- škiet, tu esi Alekss.
Priekšsēdētājs bija tikai kādu nieku garāks par zēnu. Viņa āda pieskaroties šķita savādi neīsta, it kā būtu no plastmasas.
- Es esmu Alans Blants, - viņš teica. - Tavs tēvocis bieži stāstīja par tevi.
- Tas ir savādi, - brīnījās Alekss. - Jūs viņš nekad nepieminēja.
Pelēkās lūpas īsi noraustījās. - Mums viņa pietrūks. Viņš bija labs cilvēks.
- Kādā ziņā labs? - jautāja Alekss. - Viņš nekad nestāstīja par savu darbu.
Pēkšņi uzradās Krolijs. - Tavs tēvocis bija Ārvalstu finanšu vadītājs, Aleks, - viņš sacīja, - un bija atbildīgs par mūsu ārvalstu nodaļām. Tev tas ir jāzina.
- Es zinu, viņš daudz ceļoja, - Alekss atbildēja. - Un es zinu, viņš bija ļoti kārtīgs, piemēram, runājot par tādām lietām kā drošības siksna.
- Diemžēl viņš nebija pārāk kārtīgs. - Blanta acis, kas caur briļļu stikliem izskatījās lielākas, ieurbās viņā, un uz brīdi Alekss sajutās kā uz adatas uzsprausts kukainis zem mikroskopa. - Es ceru, mēs vēl tiksimies, - Blants turpināja. Viņš pielika pelēko pirkstu sev pie vaiga. - Jā… - Tad viņš pagriezās un aizgāja atpakaļ uz mašīnu.
Tas notika, kad Blants iekāpa rolsroisā. Šoferis pārliecās pār sēdekli, lai atvērtu aizmugures durvis, un viņa žakete pavērās, atklājot krekla apakšdaļu. Taču tas nebija krekls. Tā bija ādas maksts ar piesprādzētu automātu tajā. Alekss to ievēroja, lai gan vīrs, pamanījis, kas noticis, ātri iztaisnojās un pārvilka žaketi pāri krūtīm. Blants arī to redzēja. Viņš pagriezās atpakaļ un pievērsās Aleksam. Viņa sejas vaibsti it kā sasala. Tad viņš iekāpa mašīnā, durvis aizvērās un viņš bija projām.
Ierocis bērēs. Kāpēc? Kāpēc bankas vadītāji nēsā ieročus?
- Ejam prom no šejienes. - Pēkšņi pie viņa sāniem bija Džekija. - Kapos man bail no spokiem.
- Jā. Daži jau manāmi, - nomurmināja Alekss.
Abi klusi aizslīdēja projām un devās mājup. Mašīna,
kas viņus bija atvedusi uz bērēm, joprojām gaidīja, bet viņi deva priekšroku svaigam gaisam. Ceļā pagāja apmēram piecpadsmit minūtes. Kad viņi uz stūra iegriezās savā ielā, Alekss ievēroja kravas pārvadājumu autofurgonu stāvam mājas priekšā. Uz tā sāna bija uzkrāsoti vārdi STRAIKERS & DĒLS.
- Ko tas šeit dara? - viņš jautāja.
Un tajā pašā mirklī furgons aiztraucās projām, riteņiem kaucot. >
Alekss tā arī neko nesaprata. Džekija atslēdza mājas durvis, un abi iegāja iekšā. Bet, kamēr Džekija rosījās pa virtuvi, lai pagatavotu tēju, viņš ātri apskatīja māju. Vēstule, kas līdz tam atradās uz priekšnama galdiņa, tagad mētājās uz paklāja. Durvis, kuras bija tikai pievērtas, tagad bija aizslēgtas. Tie bija tikai sīkumi, tomēr Aleksam likās, ka kaut kā trūkst. Mājā kāds ir bijis. Viņš par to bija gandrīz pārliecināts.
Bet viņš nebija pilnīgi drošs līdz brīdim, kad uzkāpa augšstāvā. Durvis, kuras vienmēr bija aizslēgtas, tagad bija vaļā. Alekss tās atvēra un iegāja iekšā. Istaba bija tukša. Raiders bija aizgājis un tāpat arī viss pārējais. Rakstāmgalda atvilktnes, skapji… jebkas, kas liecināja par mirušā vīra darbu, tagad bija projām.
- Aleks! - Džekija sauca no lejasstāva.
Alekss vēl pēdējo reizi uzmeta skatienu slēgtajai istabai, joprojām paliekot neizpratnē par vīru, kurš reiz te bija strādājis. Tad viņš aizvēra durvis un kāpa lejup.
AUTOKAPSĒTA
Hammersmitas tilts Londonas priekšpilsētā jau bija priekšā. Alekss pārbrauca pāri upei un pie luksofora iegrieza motociklu lejup pa kalnu uz Bruklendas skolu. Tas bija Condor Junior Roadracer, ražots pēc pasūtījuma speciāli viņam divpadsmitajā dzimšanas dienā. Tas bija pusaudžu motocikls ar apgrieztu Reynolds 531 rāmi, bet riteņi bija īstā izmēra, lai viņš varētu ātri braukt jebkādos apstākļos. Pabraucis garām mazai automašīnai, zēns iegriezās skolas vārtos. Viņam būs žēl, kad izaugs pārāk liels savam motociklam. Pēdējos divus gadus tas bija viņa dzīves neatņemama sastāvdaļa.
Alekss to drošības labad ieslēdza šķūnī un devās pāri pagalmam. Bruklendas skola bija jaunā stila ēka no sarkaniem ķieģeļiem un stikla. Moderna un baisa. Alekss varēja iet jebkurā smalkā privātskolā Celsi tuvumā, bet īens Raiders nolēma sūtīt viņu tieši uz šo, sacīdams, ka šī būšot lielāks izaicinājums.
Pirmā todien bija matemātika. Kad Alekss ienāca klasē, skolotājs Donovana kungs jau rakstīja uz tāfeles kaut kādus sarežģītus vienādojumus. Telpā bija karsti. Saules gaisma plūda pa lielajiem logiem, kas sniedzās no pašas grīdas līdz griestiem. Tādus bija izdomājuši arhitekti, kuri taču labāk zināja, kā vajag. Ieņēmis vietu klases beigās, Alekss bažījās, vai spēs izturēt šo stundu. Kā gan var domāt par algebru, kad pa galvu jaucas tik daudz citu jautājumu?
Ierocis bērēs. Turklāt Blants uz viņu tā noskatījās. Un tad vēl tas autofurgons ar uzrakstu sānos STRAIKERS & DĒLS. Tukšā kantora telpa. Un lielākais jautājums - sīkums, kurš sajauca visas pēdas. Drošības siksna. īens Raiders nebija uzlicis drošības siksnu.
Bet, protams, viņš bija to uzlicis.
īens Raiders nebija no tiem, kuri mīl pamācīt. Viņš vienmēr sacīja Aleksam, ka pašam jāprot pieņemt lēmumus. Tomēr viņam bija stingra nostāja attiecībā pret drošības siksnām. Un, jo vairāk Alekss par to domāja, jo mazāk ticami tas šķita. Visapkārt tikai neskaidrības. Pēkšņi viņš vēlējās redzēt mašīnu. Vismaz auto vraks varētu dot skaidrību, kā ir notikusi avārija. Vai tieši šādā veidā gāja bojā īens Raiders?
- Aleks?
Alekss palūkojās uz augšu un atskārta, ka visu uzmanība ir pievērsta viņam. Donovana kungs bija kaut ko jautājis. Viņš aši uzmeta skatienu tāfelei un uz pirkstiem kaut ko sarēķināja.