Выбрать главу

Šoreiz viņš aizrāvās mazāk. Piegājis pie durvīm, Alekss pamanīja apsargu, kurš stāvēja ārpusē gaitenī. Izska­tījās, ka tā ir Seila vienīgā iespēja viņu uzraudzīt.

Pulksten vienos ieradās apsargs un pavadīja Alekšu līdz pat galvenajai ieejai. Bija jauka pēcpusdiena, spī­dēja saule, kad viņš izgāja uz lielceļa. Viņš vēl pēdējo reizi atskatījās. Ņirgas kungs bija tikko iznācis no kādas ēkas un, runājot pa mobilo telefonu, apstājās gabalu tālāk. Alekšu kaut kas šajā skatā satrauca. Kāpēc viņam bija jāzvana tieši šobrīd? Un kurš gan varētu saprast viņa teikto?

Tikai vienu reizi Alekss pameta rūpnīcu, lai nedaudz atgūtos. Prom no žogiem, bruņotiem apsargiem un vi­siem draudiem, ko izstrāvoja Seila rūpnīca, - tas bija tā, it kā viņš pirmo reizi šodien būtu ieelpojis svaigu gaisu. Korniša lauki bija jauki, pakalni tīti zaļā zālē un nosēti ar savvaļas puķēm.

Alekss ieraudzīja taciņu un nogriezās no lielceļa. Viņš zināja, ka atrodas vairākas jūdzes no Porttolo- nas. Viņam būtu jāiet mazāk par stundu, ja vien ceļš nebūtu tik kalnains. Īstenībā tas nebija ceļš, bet maza taciņa, kas veda kalnup, un pēkšņi Alekss jau bija no­nācis pašā augšā, kur pavērās skats uz zilu, vizuļojošu Anglijas kanālu, kas līkumoja gar nedrošām klintīm. Pa labi plašumā stiepās lauki un to garā zāle locījās vējā. Otrā pusē tieši virs ūdens bija apmēram piecdes­mit metrus augsta krauja. Porttolonā beidzās tieši pie šīs kraujas, kas ietiecās jūrā. No šejienes tā izskatījās diezgan ērmoti, gluži kā makets melnbaltā Holivudas filmā.

Viņš bija nonācis līdz vietai, kur taka beidzās un pēkšņi prom no jūras pāri laukiem vijās nelīdzens ceļš. Instinkts sacīja priekšā, ka jāiet taisni, bet zīme no­rādīja pa labi. Tajā bija kaut kas dīvains. Alekss brīdi minstinājās, brīnīdamies, ko tas nozīmē. Tad viņš at­meta jebkādas šaubas un gāja pa saules pielijušajiem laukiem. Kas varētu būt nepareizi? Viņš taču sekoja zīmei.

Taciņa turpinājās kādu ceturtdaļjudzi, līdz noveda ieplakā. Seit zāle jau bija Alekša augumā, aizsedzot skatu un veidojot ap viņu zaļi mirgojošu krātiņu. Pēkšņi viņam pretī izcēlās putns. Brūns spalvu ka­mols, kas riņķoja ap savu asi, pirms pacelties gaisā. Kaut kas to bija iztraucējis. Un tad Alekss sadzirdēja skaņu - pavisam tuvu dunēja dzinējs. Traktors? Nē. Tā bija pārāk augstos toņos un tuvojās pārāk ātri.

Alekss saprata, ka ir briesmās, tāpat kā to saprot dzīvnieks. Nebija vajadzības jautāt, kāpēc un kā. Tās vienkārši bija briesmas. Un tad, kad zāli pārklāja tumšā ēna, viņš nokrita uz sāniem un zināja - pārāk vēlu - tā bija kļūda - iet pa šo norādīto otro ceļu. Ceļa zīme bija jauna. Pirmā zīme, kas viņu novirzīja uz ne­pareizā ceļa, bija izdangāta un veca. Kaut kas viņu bija speciāli novirzījis no pareizā ceļa un nogādājis šeit.

Uz nāves lauka.

Viņš ieripoja izraktā grāvī. Mašīna spraucās cauri zālei. Tās priekšējie riteņi gandrīz skāra viņa galvu. Alekss uzmeta paviršu skatienu braucamajam ar čet­riem milzu riteņiem. Tas bija kaut kas starp traktoru un motociklu. To vadīja sakņupusi figūra pelēkās ādas drēbēs, ķiverē un aizsargbrillēs. Kad tas bija projām, kaut kas noklaudzēja zālē viņam pie otriem sāniem un acumirklī pazuda, it kā būtu nozudis no zemes virsas.

Alekss piecēlās kājās un sāka skriet. Tur bija divi tādi. Viņš tagad saprata, kas tie ir. Viņš ar tādu bija braukājis brīvdienās Nevadā pa smilšainajām kāpām Nāves ielejā. Tas bija Kaivasaki kvadracikls 4x4 ar 400 cm3 dzinēju un automātisko ātrumkārbu.

Tie riņķoja ap Alekšu kā lapsenes. Viens kauca ap viņu kā trans, bet otrs bija tieši pretī un ar milzīgu troksni traucās cauri zālei. Alekss brāzās prom. Viņš vēlreiz nometās zemē, šoreiz pieplokot tai ar pleciem. Vējš un dzinēja dūmi pāršalca pār seju.

Vajadzēja kaut kur paslēpties. Bet Alekss atradās lauka vidū, un visapkārt bija tikai zāle. Viņš izmisīgi cīnījās izkļūt tai cauri, asās lapas skrāpēja seju. Viņš bija pārāk noguris, akli taustoties, lai sameklētu ceļu atpakaļ. Viņam vajadzēja palīgu. Kurš gan sūtījis šīs mašīnas? Pēkšņi viņš atcerējās Ņirgas kungu runājam pa mobilo telefonu. Ja būtu liecinieki, zēnu nevarētu nogalināt.

Bet šeit neviena nebija, un viņi atkal nāca tam pakaļ, šoreiz kopā. Alekss varēja sadzirdēt dzinējus raudu­līgi gaudojam unisonā, arvien ātrāk tuvojoties viņam no mugurpuses. Joprojām skrienot, viņš paskatījās pāri plecam un ieraudzīja tos, katru no savas puses cenšoties pārsteigt viņu. Bet tikai saules atspulgs un lielā zāle, kas locījās vējā, atklāja šausmīgo patiesību. Abi motociklisti starpā bija izstiepuši siera griežamo stiepli.

Alekss uz vēdera metās zemē. Siera griežamā stieple pārlidoja tieši virs viņa galvas. Ja zēns būtu palicis stāvam, viņš būtu pāršķelts uz pusēm.

Kvadracikli brauca atsevišķi, metot lokus un attā­linoties viens no otra. Vismaz likās, ka viņiem jāno­met stieple. Pēc pēdēja kritiena Alekss bija izmežģījis celi un zināja, ka tas ir vienīgi laika jautājums, kad tie sagūstīs viņu un nobeigs. Pa pusei klibodams, viņš skrēja tiem pretī, meklējot vietu, kur paslēpties, vai kaut ko, ar ko aizstāvēties. Viņš neko neatrada sa­vās kabatās, pat saliekamo spalvu nazīti ne, vienīgi naudu. Braucamie bija vēl patālu, bet Alekss zināja, ka tie ielenks viņu jebkurā brīdī. Un kas notiks pēc tam? Vairāk stieples? Vai kaut kas vēl ļaunāks?

Tas jau bija ļauni. Vairāk nekā ļauni. Tur bija mo­toru rēkoņa, un tad liels sarkanu liesmu mākonis eks­plodēja virs zaļās zāles, iemirdzoties un sasprogojot to. Alekss sajuta to uz saviem pleciem, spalgi iekliedzās un nometās uz viena sāna. Vienam no motociklistiem rokās bija ugunsmetējs! Viņš tikko bija nomērķējis savu astoņus metrus garo uguns bultu, lai aizdedzi­nātu Alekšu un piebeigtu viņu. Un tas gandrīz izde­vās. Zēns paglābās, tikai iesprūkot šaurā grāvī. Viņš pat nebija saskatījis to, līdz nobūkšķēja uz zemes, drēgnā augsnē, uguns strūkla aprija visu gaisu virs viņa. Viņš bija izglābies par mata tiesu. Gaisā bija ne­ganta smaka: viņa paša mati. Uguns bija apdedzinā­jusi to galus.

Aizrijies, strīpainu seju no netīrumiem un svied­riem, Alekss izrāpās no bedres un aizskrēja, neko ne­redzēdams. Viņam nebija nekādu domu, kurp doties. Viņš vienīgi zināja, ka pēc pāris sekundēm kvadracikls būs atpakaļ. Alekss bija noskrējis tikai kādus desmit soļus, pirms sasniedza lauka malu. Tur bija brīdinošs uzraksts un novilkts elektriskais nožogojums, cik vien tālu varēja saskatīt. Ja nebūtu skaņas, kas nāca no nožogojuma, viņš būtu ieskrējis tieši tajā. Nožo­gojums gandrīz nebija redzams, un motociklisti, kas lielā ātrumā triecās viņam pretī, savu dzinēju troksnī nedzirdētu brīdinošo skanu.

Alekss apstājās un pagriezās atpakaļ. Apmēram piecdesmit metrus no viņa zāle bija pilnīgi saplacināta no kvadracikla, no kura jau nāca nākamais šāviens. Bet šoreiz Alekss nogaidīja. Viņš stāvēja, balansējot uz papēžiem kā matadors. Divdesmit metri, desmit… Ta­gad viņš skatījās tieši motociklista izvelbtajās acīs, re­dzēja vīra nevienādos zobus smaidošā mutē, kamēr tas joprojām turēja ugunsmetēju. Motociklists sašķaidīja pēdējo zāles barjeru un lēca tieši viņam virsū… tomēr Alekss bija nedaudz tālāk. Viņš bija izlīdis caur žogu. Motociklists pārāk vēlu ieraudzīja nožogojumu un uz­šāvās gaisā kā raķete tieši tam virsū. Vīrs iekaucās, kad žoga drātis apvijās viņam ap kaklu un gandrīz nožņaudza viņu. Kvadracikls kroplīgi noļodzījās gaisā un tad sabruka. Vīrs nokrita zemē un palika nekustīgi guļam.

Viņš bija saplosījis nožogojumu, izraujot to no ze­mes. Alekss pieskrēja pie vīra un aplūkoja to. Kādu brīdi viņam likās, ka tas ir Jasens, bet tas bija jaunāks, melnmatains preteklis. Alekss viņu pirms tam nekad nebija redzējis. Vīrs bija bez samaņas, bet joprojām elpoja. Ugunsmetējs bija nosviests turpat uz zemes blakus vīram, pilnīgi sadragāts. Alekss aiz muguras kādu gabaliņu tālāk sadzirdēja otru kvadraciklu. Lai kas arī būtu šie vīri, viņi bija centušies panākt Alekšu, pārgriezt viņu uz pusēm un pārvērst pelnos. Viņam bija jārod iespēja aizmukt, pirms tie visā nopietnībā īstenojuši savu nodomu.