Zēns pieskrēja pie kvadracikla, kurš gulēja, apgāzies uz sāniem. Viņš to atkal piecēla, uzlēca uz sēdekļa un nospieda starteri. Dzinējs negaidīti atdzīvojās. Vismaz par tehniku nebija jāuztraucas. Alekss paraustīja akseleratoru un sagrāba stūri, kvadracikls sāka kratīties, nesot viņu prom no šīs vietas.
Tagad viņš triecās cauri zālei, kas pārvērtās zaļā tintes traipā, kad kvadracikls nesās pa šauro taciņu. Viņš nevarēja sadzirdēt otru kvadraciklu, bet cerēja, ka tā vadītājam nav nekāda priekšstata, kas noticis, un tāpēc viņš nesekos Aleksam. Viss ķermenis tricinājās, kvadraciklam atsitoties pret kādiem nelīdzenumiem un palēcoties uz augšu. Viņam vajadzēja būt uzmanīgam. Ja viņš kaut uz mirkli zaudētu koncentrēšanos, jau tajā pašā sekundē kristu.
Viņš jau traucās pa citu zāles paklāju un, stūrei mežonīgi raustoties, ātri nesās prom. Alekss bija atradis šauru taciņu… un atkal klints mala. Nepilni trīs metri, un viņš būtu uzmests gaisā un pēc tam nosviests zemē tieši uz klintīm. Pāris sekunžu viņš sēdēja tur, kur bija apstājies, un dzinējs dūca. Tajā mirklī ieradās otrs kvadracikls. Kāds brīdis motociklistam bija vajadzīgs, lai noprastu, kas īsti noticis. Viņš bija jau nonācis līdz taciņai un sastapa Alekšu kādu divsimt metru attālumā. Kaut kas viņa rokā nomirgoja, atbalstīts uz stūres. Tas bija ierocis.
Alekss atskatījās uz ceļu, pa kuru bija braucis. Tas nebija nekāds labais. Līdz brīdim, kad viņš pagriezīs kvadraciklu atpakaļ, bruņotais vīrs viņu panāks. Viens mirklis, un viss būs beidzies. Vai viņš varēja braukt atpakaļ pa zāli? Nē, tieši šī iemesla dēļ bija jālaižas prom, pat ja vidusceļš ir neizbēgama sadursme ar otro kvadraciklu.
Kāpēc gan ne? Varbūt cita ceļa nemaz nav? Vīrs gāzēja savu braucamo un drāzās pretī. Alekss rīkojās tieši tāpat. Tagad abi traucās tieši viens otram pretī pa šauro taciņu. Pēkšņi parādījās zemes valnis un klintis, veidojot dabisku barjeru vienā pusē un akmens kaudzi otrā. Bija pārāk maz vietas, lai varētu pabraukt viens otram garām. Viņi varēja apstāties vai saskrieties… bet, ja viņi gatavojās apstāties, tad tas jādara nākamajās desmit sekundēs.
Kvadracikli nāca arvien tuvāk un tuvāk viens otram, katru brīdi joņojot arvien ātrāk. Vīrs nevarēja Aleksam trāpīt, vismaz nezaudējot kontroli. Tālu lejā sudrabojās viļņi, sitoties pret klintīm. Iemirgojās asās klintis. Otrā kvadracikla dunoņa skanēja Aleksam ausīs. Viņu sagrāba vējš, sitoties krūtīs un sejā. Tas bija līdzīgi kā vecmodīgajā spēlē "aklās vistiņas". Vienam no viņiem bija jāapstājas. Vienam no viņiem bija jānoiet no ceļa. i
Trīs, divi, viens…
Tas bija ienaidnieks, kurš beigās salūza. Viņš bija tikai nepilnu piecu metru attālumā, tik tuvu, ka Alekss varēja saskatīt viņa nosvīdušo pieri. Tikko likās, ka sadursme ir neizbēgama, viņš sašūpoja savu kvadraciklu un pasviedās nost no ceļa, uz krastmalas dambi. Tajā pašā mirklī vīrs mēģināja izšaut. Bet bija par vēlu. Viņa kvadracikls sagriezās, sasvērās uz diviem riteņiem, un viņš zaudēja kontroli. Tad vīrs iebļāvās. Šaujošais ierocis bija par iemeslu tam, ka vīrs zaudēja to pašu mazumiņu kontroles, kas vēl bija palikusi. Viņš cīnījās ar kvadraciklu, cenšoties atgriezt to uz četriem riteņiem. Tas atsitās pret akmeni un palēcās uz augšu, tieši trāpot uz šaurās takas, un beidzot atsitās pret akmeņaino klinti.
Alekss sajuta braucamo, kas aizdrāzās garām, bet neredzēja neko vairāk par neskaidrām kontūrām. Viņu pārņēma drebuļi, apstājoties un pagriežoties uz brīdi, lai redzētu, kā otrs kvadracikls uzlido gaisā. Vīrs, joprojām bļaudams, bija atrāvies no krītošā braucamrīka, bet abi vienlaikus iekrita ūdenī. Kvadracikls nogrima tikai dažas sekundes pirms vīra.
Kurš to vīru atsūtīja? Varbūt Nadja Vola, kura ierosināja pastaigāties, vai Ņirgas kungs, kurš bija redzējis viņu aizejam? Jā, Ņirgas kungs bija devis šādu rīkojumu. Par to Alekss bija pilnīgi pārliecināts.
Alekss ar kvadraciklu nobrauca visu atlikušo ceļu.
>
Saule joprojām spoži spīdēja, kad viņš bija nonācis nelielā zvejnieku ciematā, bet zēns nespēja priecāties. Viņš dusmojās uz sevi, jo zināja, ka pieļāvis pārāk
daudz kļūdu.
»
Alekss zināja, ka viņam tagad vajadzēja būt mirušam. Vienīgi veiksme un zema sprieguma elektriskais žogs viņu paglāba no nāves.
DOZMARIJAS RAKTUVES
Alekss gāja cauri Porttolonai, garām krogam "Zvejnieku rokas" un pa bruģētu ielu uz bibliotēku. Bija jau dziļa pēcpusdiena, bet ciems izskatījās kā aizmidzis; laivas šūpojās piestātnēs, ielas un gājēju celiņi bija tukši. Dažas kaijas slinki lēkāja pa jumtu korēm, izkliedzot savus parastos nedaudz skumjos ķērcienus. Gaiss oda pēc sāls un beigtām zivīm.
Bibliotēka bija sarkana ķieģeļu ēka, Viktorijas laika būve, kas cēli gozējās kalna virsotnē. Alekss atgrūda smagās sviru durvis un iegāja telpā, kur grīda bija izklāta flīzēm kā šaha galdiņš un kur no centrālā galda augšup pletās aptuveni piecdesmit grāmatu plauktu. Kādi seši vai septiņi apmeklētāji sēdēja pie galda un strādāja. Vīrietis biezi adītā džemperī lasīja avīzi "Zvejnieka Nedēļa". Alekss piegāja pie uzņemšanas galda. Tur bija parastais uzraksts - LŪDZU KLUSUMU. Zem tā sēdēja smaidoša ar sieviete apaļīgu seju un lasīja grāmatu "Noziegums un sods".
- Vai varu jums palīdzēt? - par spīti uzrakstam, viņai bija tik skaļa balss, ka visi atskatījās, kad viņa ierunājās.
- Jā…
Alekss bija ienācis šeit tāpēc, ka Herods Seils bija to pieminējis sarunā par īenu Raideru. Pusi sava laika viņš pavadīja ciematā. Ostā, pastā, bibliotēkā. Alekss jau bija redzējis pastu, citas vecas celtnes netālu no ostas. Viņš nedomāja, ka tur kaut ko atradīs. Bet bibliotēkā? Varbūt Raiders bija šeit nācis meklēt informāciju. Varbūt bibliotekāre viņu atcerējās.
- Mans draugs bija apmeties šajā ciematā, - Alekss sacīja. - Es vēlos uzzināt, vai viņš šeit bija ienācis. Viņu sauc īens Raiders.
- Raiders ar "i" vai "j"? Nedomāju, ka mums vispār te būtu kāds Raiders. - Sieviete uzsita uz pāris datora taustiņiem, tad pakratīja galvu. - Nē.
- Viņš bija apmeties Seila rūpnīcā, - Alekss piebilda. - Viņš bija ap četrdesmit gadu vecs, rudiem matiem. Brauca ar BMW.
- O! Jā! - Bibliotekāre pasmaidīja. - Viņš bija ienācis kādas pāris reizes. Patīkams vīrietis. Ļoti laipns. Es sapratu, ka viņš nav vietējais. Viņš meklēja grāmatu…
- Vai jūs atceraties, kādu grāmatu?
- Protams. Es nevaru vienmēr atcerēties sejas, bet grāmatas nekad neaizmirstu. Viņš interesējās par vīrusiem.
- Par vīrusiem?
- Jā. Tā bija, kā es saku. Viņš vēlējās kaut kādu informāciju.
Datoru vīruss! Tas varēja visu mainīt. Datoru vīruss bija ideāls kaitniecībai: neredzams un tūlītējs. Tikai vienas piecu centu monētas ieraksts programmatūrā, un ikviena informācija Pērkondārdos varētu būt iznīcināta jebkurā laikā. Bet Herods Seils, iespējams, negribēja likvidēt savu lolojumu. Tas vispār bija kaut kāds neprāts. Varbūt Alekss no paša sākuma kļūdījās, domājot par viņu. Iespējams, Seils vispār nezināja, kas īsti noticis.