- Baidos, ka nevarēšu jums palīdzēt, - bibliotekāre turpināja. - Šī ir tikai maza bibliotēka, un mūsu grāmatu krājumi pēdējos trīs gados ir diezgan sarukuši. - Viņa nopūtās. - Jebkurā gadījumā viņš teica, ka esot dabūjis dažas grāmatas no Londonas. Viņam pastā esot kastīte…
Tas lika aizdomāties. īens Raiders nebūtu vēlējies informēt Seila rūpnīcu, kur informāciju varētu pārtvert.
- Tā bija pēdējā reize, kad jūs viņu redzējāt? - Alekss jautāja.
- Nē. Pēc nedēļas viņš bija ienācis vēlreiz. Viņš bija dabūjis to, ko gribēja, tāpēc ka šoreiz nemeklēja grāmatas par vīrusiem. Viņš interesējās par vietējām dēkām.
- Kāda veida vietējiem piedzīvojumiem?
- Kornvolas novada vēsturi. Plaukts KN, - bibliotekāre norādīja. - Viņš visu pēcpusdienu skatīja kādu grāmatu un pēc tam aizgāja. Kopš tā laika viņš vairs nav rādījies, man ļoti žēl. Es jau biju cerējusi, ka viņš pastāvīgi apmeklēs mūsu bibliotēku. Būtu jauki, ja mums būtu jauns biedrs.
Novada vēsture. Tas neko nelīdzēja. Alekss pateicās bibliotekārei un devās uz durvju pusi. Viņš jau bija satvēris rokturi, kad pēkšņi atcerējās.
KN 475/19.
Viņš iebāza roku kabatā un izņēma papīra gabaliņu, ko bija atradis savā guļamistabā. Pilnīgi droši, burti sakrita. KN. Tie uz kaut ko norādīja. Un burti KN bija grāmatas marķējums.
Alekss aizgāja atpakaļ pie plaukta, kuru bija norādījusi bibliotekāre. Grāmatu bija sakrājies daudz vairāk, nekā tās tika lasītas, un, reiz savāktas šeit, jau sen norakstītas, tās bija saliktas rindās slīpi cita pie citas, it kā balstot cita citu. KN 475/19 - numurs bija uzdrukāts uz muguriņas grāmatai ar nosaukumu Doz- marija. Stāsts par Kornvolas vecāko raktuvi.
Alekss atnesa grāmatu pie galda, atvēra un ātri pārlapoja, brīnīdamies, kāpēc Kornvolas alvas vēsture bija ieinteresējusi Ienu Raideru. Stāsts bija pavisam parasts.
Raktuves bija Dozmariju ģimenes īpašums vienpadsmit paaudzēs. Deviņpadsmitajā gadsimtā Kornvolā bija četrsimt raktuvju. Līdz deviņdesmito gadu sākumam tur bija palikušas vairs tikai trīs. Dozmarija bija viena no tām. Alvas cena kritās, un raktuve bija gandrīz iztukšota, bet tur nebija arī cita darba, un ģimene turpināja iegūt alvu pat tad, kad raktuve bija pilnībā viņus novārdzinājusi. 1991. gadā sers Ruperts Doz- marijs, pēdējais īpašnieks, klusi nozuda un ietrieca sev lodi pierē. Viņš tika apglabāts vietējās baznīcas kapsētā. Zārkā, kas, kā runāja vietējie iedzīvotāji, bija darināts no alvas.
Viņa bērni raktuves slēdza, pārdeva zemi Seila rūpnīcai, un vairāki tuneļi tagad bija zem ūdens.
Grāmatā bija vairākas melnbaltās fotogrāfijas: šahtu shēmas un veclaicīgi apgaismes līdzekļi. Cilvēku grupas, kas stāv ar cirvjiem un pusdienu kārbām. Tagad visi viņi jau ir zem zemes. Šķirstot lapas, Alekss nonāca līdz lappusei, kurā attēlota karte ar tuneļu shēmām, bet tie tajā laikā jau bija slēgti.
Bija grūti saprast shēmu, bet tie bija šahtu, tuneļu un dzelzceļu labirinti, kas stiepās vairāku jūdžu garumā. Kāpjot lejā, pilnīgā pazemes melnumā, varētu galīgi nomaldīties. Vai īens Raiders bija gājis šo Doz- mariju ceļu? Ja tā, tad ko viņš atrada?
Alekss atcerējās koridoru pie metāla kāpnēm. Tumši brūnas, nepabeigtas sienas un gaismas lukturus, kuri vienkārši karājās vados, kas Aleksam kaut ko atgādināja. Un pēkšņi viņš saprata, kas tas bija. Koridors nebija nekas cits kā viens no tuneļiem vecajās raktuvēs. Pieņemsim, ka īens Raiders bija nokāpis pa šīm kāpnēm. Tāpat kā Alekss, viņš bija uzdūries aizslēgtajām metāla durvīm un noskaidrojis, kā atrast ceļu,
lai nokļūtu tālāk. īens bija sapratis, ka koridors ir tieši tas, kas vajadzīgs, un atgriezās atpakaļ bibliotēkā. Viņš atrada grāmatu par Dozmarijas raktuvēm, tas ir, šo grāmatu. Kartē viņš redzēja, kā var nokļūt otrpus durvīm.
Un viņš to uzzīmēja!
Alekss izņēma shēmu, ko bija zīmējis īens Raiders, un uzlika to uz grāmatas lapas, kur augšpusē bija kartes attēls. Turot abas papīra lapas kopā, viņš tās pavērsa pret gaismu.
Un tad viņš to ieraudzīja.
Līnijas, kuras bija zīmējis Raiders uz papīra, precīzi sakrita ar raktuves šahtu un tuneļu ceļiem kartē. Alekss par to bija pilnīgi drošs. Ja atrastu ieeju Doz- marijas raktuvē, viņš varētu nonākt otrpus metāla durvīm.
Pēc desmit minūtēm zēns jau bija pametis bibliotēku, paņemot līdzi vajadzīgās lappuses kopiju. Viņš nogāja lejā uz ostu, atrada veikaliņu jūras malā, kur, likās, tirgo pilnīgi visu. Alekss nopirka spēcīgu gaismas bateriju, adītu jaku, virvi un krīta kasti.
Tad viņš uzrāpās atpakaļ kalnā.
Alekss devās atpakaļ, braucot pāri klinšu virsotnēm, kad saule jau grima rietumos. Priekšā varēja redzēt vientuļu dūmeni un sagruvušu torni, kas deva cerības, ka tur ir ieeja Kernvekas šahtā, kura bija ieguvusi savu nosaukumu no senās Kornvolas valodas. Ņemot vērā kartē attēloto, tā bija vieta, kur sākas šahta. Vismaz kvadracikls padarīja viņa darbošanos vieglāku. Kājām ejot, tas aizņemtu apmēram stundu.
Viņš saprata, ka neiekļaujas laikā. PērkondārcLiem jau vajadzēja pamest rūpnīcu, un mazāk nekā pēc divdesmit četrām stundām premjerministrs tos būs iedarbinājis. Ja šī iekārta tiešām bija samaitāta ar kādu vīrusu, kas notiks turpmāk? Kāds pazemojums Seilam un britu valdībai? Vai pat ļaunāk?
Un kā datoru bojāšana ir saistīta ar to, ko viņš redzēja iepriekšējā naktī? Lai ko zemūdene bija nogādājusi pie mola, tie nebija datori. Sudrabotās kastes bija pārāk lielas. Un neviens nenošauj cilvēku, kurš nomet zemē disketi.
Alekss apturēja kvadraciklu pie torņa un gāja cauri durvju arkai. Sākumā viņam likās, ka ir kļūdījies. Celtne izskatījās vairāk pēc sagruvušas baznīcas nekā pēc ieejas raktuvēs. Pirms Alekša šeit bija pabijuši daudzi. Uz grīdas mētājās dažas saspaidītas alus bundžas un vecas čipsu pakas un uz sienām parastie gra- fiti zīmējumi. JRH BIJA ŠEIT. NIKS MĪL KĀSU. Apmeklētāji aiz sevis luminiscējošā krāsā bija atstājuši vissliktāko, kas viņos bija.
Kāja atsitās pret kaut ko šķindošu, un Alekss ieraudzīja, ka stāv uz metāla lūkas vāka, kas atradās betona grīdā. Dažādas zāles un nezāles bija sadīgušas apkārt apmalei, bet, uzliekot roku virs spraugas, zēns sajuta gaisa plūsmu, kas cēlās no apakšas. Tai vajadzēja būt ieejai šahtā.
Vairākus centimetrus biezais lūkas vāks bija aizskrūvēts, un priekšā atradās vēl smaga piekaramā atslēga. Alekss nolādējās. Viņš bija atstājis istabā savu īpašo sejas krēmu pret pūtītēm. Krēms būtu saēdis šo skrūvi dažās sekundēs. Bet vairs nebija laika doties atpakaļ visu garo ceļu uz Seila rūpnīcu, lai to dabūtu. Zēns nometās ceļos un sāka grūstīt lūkas vāku, cerot to dabūt vaļā. Viņam par pārsteigumu, vāks atvērās. Kāds šeit bija bijis pirms viņa. Tam bija jābūt īenam Raideram. Viņam vajadzēja to attaisīt un pēc tam pavirši aizvērt, lai nākamajā reizē atkal tur iekļūtu.
Alekss noņēma piekaramo atslēgu un satvēra lūkas vāku. Tas prasīja visus spēkus. Kad viņš to bija izdarījis, sejā iesitās auksta gaisa brāzma. Lūkas vāks atkrita, un zēns ieskatījās melnajā caurumā, kas bija tik dziļš, ka dienasgaisma tajā neiesniedzās. Alekss paspīdināja bateriju. Stars sniedzās apmēram piecdesmit metrus, bet šahta stiepās dziļāk. Viņš sameklēja oli un iemeta šahtā. Vismaz pēc desmit sekundēm tas tālu lejā pret kaut ko atsitās.