Sarūsējušas kāpnes veda lejup. Alekss paskatījās, vai kvadracikls vēl ir pie sienas, tad uzmeta cilpu uz pleca un piekāra pie siksnas bateriju. Viņam negribējās līst šahtā. Metāla šķērskoki bija ledusauksti. Pleci nolaidās zem zemes, pirms gaisma bija izdzisusi, un Alekss sajuta, ka tumsa viņu pilnīgi iesūc tik ļoti, ka nevarēja neko saskatīt, kaut arī viņam ir acis. Bet viņš nevarēja rāpties un vienlaikus turēt bateriju. Viņam tagad bija jāpaļaujas uz izjūtu. Roka, tad kāja. Tālāk un arvien tālāk lejup, līdz beidzot celis atsitās pret zemi un viņš saprata, ka ir sasniedzis Kernvekas šahtas apakšu.
Alekss pavērās augšup. Viņš tik tikko varēja saskatīt ieeju, pa kuru bija nolaidies. Tā bija tik maza un apaļa, un tāla kā mēness. Smagi elpojot un cenšoties cīnīties ar klaustrofobiju, viņš izvilka bateriju un ieslēdza to. Stars izslīdēja no rokas, rādot priekšā ceļu un lejot skaidru, baltu gaismu uz neseno tumsu. Alekss atradās gara tuneļa galā. Nelīdzenās sienas un griestus turēja koka baļķi. Grīda bija mitra, un gaisā atblāzmojās bāls ūdens spīdums. Raktuvē bija auksti. Alekss zināja, ka tā būs, un, pirms devās tālāk, uzvilka džemperi, ko bija nopircis, un ar krītu uzrakstīja uz sienas lielu X burtu. Tā arī bija laba doma. Lai kas šeit notiktu, viņš gribēja būt pārliecināts, ka atradīs ceļu atpakaļ.
Beidzot Alekss bija gatavs. Viņš paspēra divus soļus uz priekšu nost no vertikālās šahtas un tuneļa gala un pēkšņi sajuta cieta akmens svaru, zemi un alvas slāni krītam sev virsū. Tas bija šausmīgi. Tiešām šķita, it kā kāds mēģinātu viņu apglabāt dzīvu, un tas prasīja visus spēkus - turpināt. Pēc kādiem piecdesmit soļiem viņš jau bija pie otrā tuneļa, kas nogriezās pa kreisi. Viņš izņēma nokopēto karti un baterijas gaismā to aplūkoja. Saskaņā ar īena Raidera piezīmēm, tas bija šeit, pie pagrieziena. Viņš paspīdināja ar bateriju visapkārt un sekoja tunelim, kas stiepās lejup, vedot arvien dziļāk un dziļāk zemē.
Raktuvē bija pilnīgi kluss, skanēja tikai atsevišķi elpas vilcieni, čirkstoši soļi un paātrināti sirdspuksti.
Likās, it kā tumsa izdotu skaņas, radītu vīzijas. Alekss atvēra muti un iesaucās, lai kaut ko sadzirdētu. Bet balss skanēja klusu un tikai atgādināja par milzīgo smagumu virs viņa. Tunelis bija slikti remontēts. Daži no baļķiem bija pārlūzuši un iekrituši, un, tiklīdz viņš sakustējās, grants strūkla sita pa kaklu un pleciem, atgādinot, kāda iemesla dēļ Dozmarijas raktuve bija slēgta. Tā varēja iebrukt jebkurā brīdī.
Taka veda arvien dziļāk. Alekss varēja sajust spiedienu ausīs, un tumsa kļuva arvien biezāka un nomācošāka. Viņš nonāca līdz kaut kādam bleķu un stiepļu mudžeklim un kaut kādām sen pamestām un aizmirstām iekārtām. Pārāk veikli lecot tam visam pāri, viņš sagrieza kāju pret robainu metāla gabalu. Uz dažām sekundēm viņš apstājās atvilkt elpu, jo zināja, ka nedrīkst uztraukties. Ja celsi paniku, tu esi pazudis. Domā, ko dari. Esi uzmanīgs. Soli pa solim…
- Labi, labi… - Alekss čukstēja, lai nomierinātu sevi, tad turpināja ceļu.
Tagad viņš ienira kaut kādā plašā, apaļā caurumā, kas veidojās no sešiem dažādiem tuneļiem, kuri sanāca kopā, veidojot kaut ko līdzīgu zvaigznei. Platākais no tiem nogriezās pa kreisi, kur vēl bija palikušas sliedes. Viņš pakarināja bateriju un uzrāpās uz pāris koka vagoniņiem, kuri acīmredzot bija lietoti, lai nogādātu lejā aprīkojumu vai uzvilktu virszemē alvas rūdu. Paskatoties kartē, Aleksam likās, ka pareizāk būtu iet pa sliedēm, kas izskatījās īsākais ceļš līdz vietai, kuru bija atzīmējis īens Raiders. Bet izlēma rīkoties pretēji. Viņa tēvabrālis bija nogriezies un nonācis atpakaļ, kur bija. Tas varēja būt īstais iemesls. Alekss atkal uzzīmēja uz sienas divus X burtus - vienu pie tuneļa, no kura bija iznācis, un otru pie ieejas, kurp devās. Viņš turpināja iet.
Šis tunelis drīz vien kļuva zemāks un šaurāks, līdz Alekss vairs nebija spējīgs tālāk normāli iet un viņam nācās gandrīz vai pieplakt pie zemes. Zeme šeit bija pagalam slapja, ūdens peļķes sniedzās līdz pat potītēm. Viņš atcerējās, ka nesen bijis pie jūras, un tas atkal atgādināja nepatīkamo. Kurā laikā bija paisums? Un kas notika raktuves iekšpusē, kad ūdens līmenis cēlās? Alekss pēkšņi iedomājās sevi šajā šausmīgajā tumsā, kur ūdens jau ir līdz krūtīm, līdz kaklam, pāri galvai. Viņš apstājās un piespieda sevi domāt par kaut ko citu. Šeit lejā, dziļi pazemē, kur atrodas, viņš nevarēja domāt ļaunas domas.
Sliežu ceļš nogriezās, un tur jau bija arī otras sliedes; tās bija izliektas un salauztas, tām virsū gulēja milzīgi akmeņi, kas bija krituši no augšas. Bet tās atviegloja kustēšanos uz priekšu, ja uzspīdināja bateriju. Alekss visu laiku gāja pa tām līdz krustojumam, kur bija galvenais dzelzceļš. Pagāja gandrīz pusstunda, un viņš atkal bija nonācis atpakaļ, kur sāka savu ceļu, bet, uzspīdinot gaismu sev visapkārt, saprata, kāpēc īens Raiders tik ilgi bija projām. Viens tunelis tur bija iebrucis. Apmēram trīsdesmit metrus priekšā dzelzceļš bija nosprostots.
Viņš gāja pa ceļu, kā bija atzīmēts kartē, un apstājās. Zēns paskatījās papīrā un tad atkal uz ceļu. Tas nevarēja būt. Turklāt te nebija kļūdas.
Viņš bija nonācis pie maza, apaļa tuneļa, kurš tiecās dziļāk zemē. Bet pēc desmit metriem tas vienkārši izbeidzās, tur ceļš bija aizsprostots ar metāla plāksni. Alekss pacēla akmeni un aizmeta to prom. Atskanēja ūdens šļaksti, un zēns saprata, ka tunelis ir pilnīgi iegrimis kā tinte melnajā ūdenī. Tas sniedzās līdz pat šahtas griestiem. Iedomājoties, ka viņš varētu peldēt tik aukstā ūdenī, gandrīz nullē grādu, kur nebūtu nekādas iespējas elpot… Pēc visa šī smagā darba un laika, ko viņš bija pavadījis zem zemes, tālāk nebija vairs kur iet.
Alekss pagriezās. Viņš jau grasījās doties prom, bet tieši tad gaismas kūlis uzdūrās kaut kam gulošam tieši priekšā. Viņš paspīdināja visapkārt uz augšu un lejup. Tas bija ūdenslīdēja tērps un izskatījās gluži jauns. Alekss atkāpās no peļķes un aplūkoja to baterijas gaismā. Tajā pašā brīdī viņš ieraudzīja vēl kaut ko. Akmeni, kam galā bija piesieta virve. Tā bija sagriezusies slīpi un neredzami aizvijās ūdenī. Alekss saprata, ko tas nozīmē.
īens Raiders bija nokļuvis šeit, iepeldot pa zemūdens tuneli. Viņš bija uzvilcis sausu apģērbu un vadījās pēc auklas, kas bija piesieta, lai nodrošinātu viņu. Acīmredzot viņš bija plānojis nākt atpakaļ. Tāpēc viņš bija atstājis lūku vaļā. Izskatījās, ka mirušais vīrs vēlreiz bija Aleksam izpalīdzējis. Jautājums bija tikai viens: vai viņam pietiks dūšas iet tālāk?
Viņš pacēla nirēja tērpu. Tas bija pārāk liels. Taču tas varēja paglābt no vislielākā aukstuma. Bet tā nebija vienīgā problēma. Tunelis varēja būt vēl desmit vai pat simt metrus garš. Kā Alekss varēja pārliecināties, ka īens Raiders nebija lietojis elpošanas aprīkojumu, lai izpeldētu cauri tunelim? Ja Alekss ienirtu šeit ūdenī un iznirtu, lai ievilktu elpu tikai pusceļā, viņš droši vien noslīktu. Skatoties uz aukstajiem akmeņiem stindzinošajā dzelmē, Alekss nevarēja iedomāties ļaunāku veidu, kā iet bojā.
Bet viņš bija nokļuvis tik tālu un saskaņā ar karti netālu no atzīmētās vietas. Alekss nolamājās. Šī nebija izprieca. Tajā pašā brīdī viņš vēlējās, kaut nekad nebūtu dzirdējis par Alanu Blantu, Seila rūpnīcu vai Pērkondārdu. Bet viņam nebija atpakaļceļa. Ja jau tēvabrālis to varēja, viņš arī spēs. Zobus sakodis, viņš uzvilka akvalangista tērpu. Tas bija auksts, mitrs un neērts. Alekss aizvilka rāvējslēdzēju. Viņš nebija novilcis savas drēbes, un, iespējams, tas palīdzēja. Ietērps bija par lielu, bet Alekss bija drošs, ka tas pasargās no ūdens.