Выбрать главу

Tagad, ātri kustoties, baidoties - ja viņš vilcināsies, tad pārdomās -, Alekss tuvojās ūdens malai. Vienā rokā viņš turēja atrasto virvi. Varbūt veiktos ātrāk, ja peldētu ar abām rokām, bet viņš negribēja izaicināt likteni. Visļaunākais, atrodoties zem ūdens, būtu, ja beigtos gaiss. Rezultāts būtu līdzīgs. Viņam bija jāno­turas pie virves, kas izvestu viņu cauri tunelim. Alekss dažas reizes dziļi ievilka elpu, lai asinis saņemtu skā­bekli, saprotot, ka tas dos dažas papildu sekundes. Tad viņš ienira.

Aukstums bija negants, likās, ka kāds ar āmuru sit pa plaušām. Ūdens sitās pret galvu, griežoties ap de­gunu un acīm. Pirksti bija gandrīz sastinguši. Viņu bija pārņēmis šoks, bet ūdenslīdēja tērps bija tik blīvs, ka vismaz turēja ķermeņa siltumu. Pieķēries auklai, viņš ķepurojās uz priekšu. Jāpaļaujas vienīgi uz sevi. Un atpakaļceļa vairs nebija.

Rāviens, atspēriens. Rāviens, atspēriens. Alekss zem ūdens bija mazāk par minūti, bet plaušas jau juta slodzi. Tuneļa griesti skrāpēja plecus, un viņš baidījās, ka tie varētu saplēst akvalangista tērpu un ievainot ādu. Bet viņš neuzdrošinājās samazināt ātrumu. Stin­dzinošais aukstums izsūca pēdējos spēkus. Rāviens un atspēriens. Rāviens un atspēriens. Cik ilgi viņš jau bija zem ūdens? Deviņdesmit sekundes? Simts? Acis bija cieši aizvērtas, bet, pat ja viņš tās atvērtu, nebūtu nekādas atšķirības. Viņš bija melnumā, virpuļojošā un stindzinošā kā kaut kādā ellē. Un sāka jau trūkt elpas.

Viņš rāvās uz priekšu, turoties pie virves un ap­svilinot plaukstas. Viņš bija peldējis ilgāk nekā divas minūtes. Likās - gandrīz desmit. Viņam bija jāatver mute un jāieelpo, pat ja ūdens iekļūtu rīklē… Kluss kliedziens lauzās uz āru. Rāviens, atspēriens. Rāviens, atspēriens. Tad virve sliecās uz augšu un Alekss sa­juta, ka pleci kļūst brīvi un mute atveras, lai ievilktu dziļi elpu. Viņš juta, ka ir to izdarījis, iespējams, pašā pēdējā brīdī.

Bet kur viņš to izdarīja?

Alekss nevarēja neko redzēt. Viņš slīdēja pilnīgā tumsā, nespēdams neko saskatīt, pat to, kur beidzas ūdens. Viņš bija atstājis bateriju ceļa sākumā, bet zi­nāja: pat ja vēlētos, viņam vairs nebija spēka atgriez­ties. Viņš bija sekojis pa mirušā vīra pēdām. Tas bija vienīgais, kas izdarīts, un tas veda vienīgi uz kapu.

AIZ DURVĪM

Alekss lēnām peldēja uz priekšu pilnīgā tumsā, bai­doties, ka jebkurā brīdī varētu sasist galvu pret kādu klinti. Pat zem akvalangista tērpa viņš bija sācis sa­just ūdens stindzinošo aukstumu un saprata, ka pēc iespējas ātrāk ir jāatrod kāda izeja. Viņa pirksti pret kaut ko atsitās, bet, tā kā tie bija kļuvuši nejūtīgi, bija grūti noteikt, kas tas bija. Viņš izstiepās un parāvās uz priekšu. Kājas sajuta zemi. Un tad tas notika. Viņš varēja redzēt. Kaut kā no kaut kurienes tāla gaisma ielauzās aizpludinātajā tunelī.

Lēnām redze sāka noskaidroties. Aizliekot roku priekšā sejai, Alekss varēja saskatīt pirkstus. Viņš pie­ķērās pie koka sijas, kas bija iegruvuša jumta balsts, aizvēra acis, tad atkal tās atvēra. Tumsa bija atkā­pusies, rādot krustojumu, izkaltu klintī, - vietu, kur savienojās trīs tuneļi. Ceturtais aiz muguras bija ap­plūdināts. Turoties pie baļķa, viņš uzrāpās uz akmens. Tajā pašā brīdī Alekss sadzirdēja pulsējošu troksni. Viņš nebija pārliecināts, vai tas ir tuvu vai tālu, bet atcerējās, ko bija dzirdējis zem D bloka, metāla durvju priekšā, un zināja, ka ir klāt.

Alekss novilka ūdenslīdēja tērpu, tas bija pasargā­jis no samirkšanas. Lielākā daļa ķermeņa bija sausa, bet ledusaukstais ūdens joprojām pilēja no matiem uz kakla, un sporta kurpes un zeķes bija piesūkušās ar to. Noliecoties un paskatoties uz kājām, viņš saprata, ka apavi jānovelk un jāizlej no tiem ūdens, pirms do­ties tālāk. īena Raidera karte bija joprojām salocīta kabatā, bet Aleksam vairs nebija nekādas vajadzības pēc tās. Viss, kas bija jādara, - jāseko gaismai.

Viņš gāja taisni uz priekšu, uz nākamo krustojumu, un tad nogriezās pa labi. Gaisma tagad bija tik spilgta, ka varēja pat saskatīt klints krāsu - tumši brūnu un pe­lēku. Pulsējošā skaņa kļuva arvien skaļāka, un Alekss sajuta silta gaisa straumi, kas plūda no augšas tieši virsū. Viņš piesardzīgi paspēra dažus soļus uz priekšu, brīnīdamies, kur ir nokļuvis. Viņš nogriezās aiz stūra, un pēkšņi klintis no abām pusēm veidoja jaunu aiz­sprostu ar metāla restēm mazliet virs zemes. Vecā rak­tuvju šahta bija pārveidota. Tā tika lietota kā gaisa kondicionēšanas sistēmas izplūdes ventilācija. Gaisma, kas Alekšu atveda šurp, nāca tieši no šīm restēm.

Viņš nometās ceļos pie pirmajām restēm un ieskatī­jās lielā, baltām flīzēm klātā telpā - laboratorijā ar sa­režģītiem stikla traukiem un iekārtām uz darba virs­mas. Telpā neviena nebija. Pamēģinot Alekss satvēra režģi, bet tas ar skrūvēm bija cieši iestiprināts klints sienā. Otras restes tajā pašā telpā arī bija cieši pieskrū­vētas. Alekss turpināja virzīties uz priekšu un nonāca līdz trešajam režģim. Tas atklāja noliktavas telpu, pilnu ar sudraba krāsas kastēm, - līdzīgas Alekss jau bija redzējis iepriekšējā naktī uz zemūdenes.

Viņš satvēra režģi abām rokām un mēģināja to pacelt. Tas padevās diezgan viegli, un, paskatoties uzmanīgāk, varēja noprast, kāpēc. īens Raiders jau šeit bijis pirms viņa un bija nozāģējis skrūves, ar ku­rām režģis bija pieskrūvēts. Alekss to klusām nolika. Viņš jutās apbēdināts. īens Raiders bija atradis ceļu caur raktuvēm, uzzīmējis karti, peldējis pa zemūdens tuneli un attaisījis režģi viens pats. Alekss bez viņa palīdzības nebūtu ticis tik tālu un vēlējās, kaut būtu labāk pazinis savu tēvabrāli un, iespējams, mazliet vairāk izrādījis savu sajūsmu par viņu, pirms viņš gāja bojā.

Zēns uzmanīgi sāka spraukties caur taisnstūra cau­rumu un ielīda telpā. Visbeidzot, guļot uz vēdera un kūļājot kājas, viņš sasniedza restes un novietoja tās atpakaļ. Ja neviens rūpīgi nepētīs, varēja domāt, ka neko arī neieraudzīs. Viegli kā kaķis viņš piezemējās uz pašiem pirkstu galiem. Pulsējošā skaņa tagad likās skaļāka, un tā nāca kaut kur no ārpuses. Tā varētu apslāpēt jebkuru troksni no Alekša puses. Viņš aiz­kļuva līdz tuvākajām sudrabotajām kastēm un paska­tījās apkārt, tad atvēra vienu kasti. Tā noskanēja, bet iekšā nekā nebija. Lai kas arī bija šurp nogādāts, tas bija izlietots.

Alekss izpētīja, vai nekur neredz novērošanas ka­meras, tad pieskrēja pie durvīm. Tās nebija aizslēgtas. Zēns pavēra durvis un paskatījās pa nelielu spraugu. Durvis veda uz plašu gaiteni ar automātiskām slīdo­šām durvīm katrā galā un sudrabotiem roku stieņiem visā garumā.

"1900 stundas. Sarkanie uz montāžas līniju, zilie - uz demontāžu."

Balss skanēja no skaļruņu sistēmas. Bet tā nelikās ne vīrieša, ne sievietes balss; tā bija bez emocijām, it kā necilvēciska. Alekss uzmeta skatienu rokas pulk­stenim. Tas rādīja jau septiņi vakarā. Izkļūšana cauri raktuvēm bija prasījusi vairāk laika, nekā viņš bija domājis. Alekss lavījās uz priekšu. Tas nebija gluži ko­ridors, kā viņam likās. Tas vairāk līdzinājās uzskaites telpai. Viņš piegāja pie margām un palūkojās lejā.

Alekss nevarēja iedomāties, ko īsti atradīs aiz šīm metāla durvīm, bet tas, ko viņš tagad ieraudzīja, bija ārpus jebkurām idejām. Milzīgās telpas sienas bija līdz pusei no klints, tālāk - no spīdīga tērauda, tā bija pilna ar datoriem un elektroniskām mērierīcēm, automāti ņirbēja un mirkšķināja ar acīm kā dzīvi. Tur darbojās apmēram četrdesmit vai piecdesmit cilvēku, daži bal­tos halātos, citi kombinezonos, visiem uz piedurknēm bija lentes dažādās krāsās: sarkanas, dzeltenas, zilas un zaļas. Pussfēriska gaisma spīdēja no augšas. Pie katrām durvīm stāvēja bruņots apsargs, ar neizteiks­mīgu seju vērojot darbu.