Tātad Pērkondārdi tika montēti šeit. Datori lēnām virzījās garā, nebeidzamā virknē pa konveijera līniju, garām dažādiem zinātniekiem un tehniķiem. Savādi likās tas, ka tie izskatījās pabeigti… un, protams, tiem tādiem bija jābūt. Seils bija viņam to teicis. Tagad, protams, tie tiks izvesti ar kuģiem šopēcpusdien un naktī. Bet kas tā par pēdējā brīža pārbaudi notika šeit, šajā slepenajā rūpnīcā? Un kāpēc tik liela ražošanas līnija ir noslēpta tālu prom no acīm? Ko gan Alekss bija redzējis Seila rūpnīcā? Vienīgi aisberga virsotni, īstā ražošana notika šeit, pazemē.
Alekss ieskatījās vērīgāk. Viņš atcerējās Pērkon- dārdu, ko pats bija lietojis, bet šie izskatījās pavisam citādi. Svītra, kas bija uzzīmēta uz plastmasas korpusa, gāja pāri ekrānam, lai atklātu mazu nodalījumu, cilindrisku un apmēram piecus centimetrus dziļu. Datori slīdēja garām dīvainai iekārtai - konsolēm, vadiem un hidrauliskiem āmuriem. No šauras atveres pretī datoriem kā sasveicinoties stiepās gaismu necaurlaidīgi sudrabkrāsas kabeļi - katram datoram pa kabelim. Datorā kabelis beidzās. Ar milzīgu precizitāti tas tika atvienots, saritināts un ievietots atsevišķā datora nodalījumā. Pēc tam Pērkondārdi tika sūtīti tālāk. Uz sekundi automāts apstājās un šis nodalījums tika aizplombēts. Brīdī, kad nonāca konveijera galā, datori tika iesaiņoti baltās un sarkanās Seila rūpnīcas kastēs, nodalījumi nebija redzami.
Alekša skatiens slīdēja līdzi konveijera lentei, aiz ražošanas līnijas caur milzīgu logu viņš ieskatījās kādā kamerā blakus. Divi vīri kosmonautu skafandros klumzīgi staigāja it kā palēninātās kustībās. Tad viņi apstājās. Pēkšņi iezvanījās trauksmes signāls, un tie pazuda milzīgu tvaiku mākonī. Alekss atcerējās, ka tādu skaņu jau bija dzirdējis. Vai tie tika dezaktivēti? Bet, ja Pērkondārdi tika bāzēti uz cietā diska, tiem jebkurā gadījumā nevajadzētu tik īpašu apstrādi. Tas bija kaut kas, ko Alekss vēl nekad nebija redzējis. Ja vīri tika dezaktivēti, tad no kā tieši?
"Aģents Gregorovičs ziņoja uz bīstamo vielu zonu. Šis ir paziņojums aģentam Gregorovičam."
Kalsns, rudmatains stāvs, ģērbies melnā, atstatu no ražošanas līnijas garlaikoti pastaigājās līdz durvīm un tad pazuda aiz tām. Tajā pašā brīdī Alekss pazina redzēto algoto slepkavu krievu Jasenu Gregoroviču. Kas notiek? Alekss atcerējās zemūdeni un vakuuma kastes. Protams. Jasens bija piegādājis kabeļus, kas tagad tiek ievietoti datoros. Kabeļi bija līdzeklis, ar ko izvest šos datorus no ierindas. Nē. Tas nebija iespējams. Atpakaļ Porttolonā, pie bibliotekāres, kura teica, ka īens Raiders tika jautājis pēc grāmatas par datoru vīrusiem…
Vīrusi.
Dezaktivācija.
Kaitīgo vielu zona.
Nāca apskaidrība - un līdz ar to kaut kas auksts un ciets pieskārās viņa kaklam aizmugurē. Alekss pat nebija dzirdējis atveramies durvis aiz viņa, bet sastinga, kad balss čukstēja ausī:
- Celies. Turi rokas gar sāniem. Ja izdarīsi kaut vienu pēkšņu kustību, es tev iešaušu galvā.
Alekss lēnām atskatījās. Apsargs stāvēja viņam aiz muguras ar ieroci rokā. Tas bija viens no tādiem, kādus Alekss tūkstošiem reižu bija redzējis filmās un televīzijā, un viņš bija pārsteigts, cik atšķirīga bija īstenība. Ierocis bija Brauning tipa revolveris, un apsarga viena pirksta kustība aizsūtītu 9 mm lodi cauri vina galvaskausam uz smadzenēm. Sī drausmīgā doma Alekšu burtiski paralizēja.
Viņš piecēlās. Apsargs bija ap divdesmit gadu vecs, bālu ģīmi un apmulsis. Alekss pirms tam viņu nekad nebija redzējis - bet svarīgākais, ka apsargs nekad nebija redzējis Alekšu. Viņš nebija gaidījis, ka sastaps šeit zēnu. Tas varēja nākt par labu.
- Kas tu tāds esi? - viņš jautāja. - Ko tu šeit dari?
- Es šeit esmu kopā ar Seila kungu, - Alekss sacīja. Viņš paskatījās uz ieroci. - Kāpēc tu to esi notēmējis uz mani? Es nedaru neko sliktu.
Tas izklausījās aizkustinoši. Nomaldījies mazs zēns. Bet tas panāca vēlamo efektu. Apsargs vilcinājās, mazliet nolaižot ieroci. Tajā pašā brīdī Alekss viņu pārsteidza. Tas bija viens no klasiskajiem karatē sitieniem. Vispirms viņš apgriezās apkārt un ar elkoni iesita apsargam pa deniņiem. Apsargs, protams, jau bija apdullis, bet tad Alekss vēl ar celi iesita viņam pa kājstarpi, lai būtu pilnīgi drošs. Apsargs saliecās, un pistole nokrita zemē. Alekss ātri aizvilka viņu prom no margām, tad paskatījās lejā. Neviens nebija pamanījis, kas noticis.
Bet apsargs nevarēja būt bezsamaņā ilgi, un Alekss saprata, ka jāpazūd no šejienes - nevis kaut kur citur, bet vispār prom no Seila ražotnes. Viņam bija jāsazinās ar Džonsas kundzi. Viņš joprojām nezināja, kā un kāpēc, bet tagad zināja, ka Pērkondārdi tiks izmantoti kā ieroči. Bija atlicis mazāk par septiņpadsmit stundām līdz uzstāšanās brīdim Zinātnes muzejā. Bija kāds, kuru Aleksam vajadzēja apturēt no tā, kas varētu notikt.
Viņš skrēja. Durvis gaiteņa galā atvērās, un viņš atradās izliektā baltā gaitenī ar stiklotiem kabinetiem, kas bija iebūvēti Dozmarijas raktuvju vertikālajās ejās. Viņš saprata, ka nevar iet atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru bija atnācis. Alekss bija pārāk noguris un, pat ja atrastu izeju no raktuvēm, viņš tagad nebūtu spējīgs peldēt. Vienīgā iespēja tagad bija durvis, pa kurām viņš bija sākumā ienācis. Tās veda uz metāla kāpnēm, kas savukārt gāja uz D bloku. Šajā telpā bija telefons. Neveiksmes gadījumā varētu izmantot savu Spēļu zēnu, lai nosūtītu ziņu. Bet MI6 vajadzēja zināt, ko viņš ir atradis.
Viņš sasniedza gaiteņa galu, tad parādījās trīs apsargi, kuri devās uz divvērtņu durvīm. Par laimi, viņi nepamanīja Alekšu. Neviens pat nenojauta, ka zēns ir šeit. Viņš darīja visu, lai nekas ļauns nenotiktu.
Un tad ieskanējās trauksmes signāls. Signalizācijas skaļrunis skanēja pa visu gaiteni, it kā izliecot savu balsi un atbalsojoties visos stūros. Augšā virs galvas sāka mirgot sarkana gaisma. Apsargi pagriezās un ieraudzīja Alekšu. Atšķirībā no iepriekšējā apsarga šie nevilcinājās. Tiklīdz Alekss bija izlēmis bēgt pa tuvējām durvīm, viņi sāka šaut. Lodes trāpīja Aleksam aiz muguras sienā un atsitienā lēca pa gaiteni. Alekss nokrita guļus uz vēdera un rāpus izlīda caur durvīm. Viņš piecēlās, atrada skrūvi un iedzina to vietā. Pēc dažām sekundēm milzīgs sprādziens atskanēja aiz durvīm, pa kurām šāva apsargi. Tās bija no metāla. Tām vajadzēja izturēt.
Viņš stāvēja uz signāltiltiņa, kas veda uz kaut kādu cauruļu mudžekli līdzīgi kā kuģa katlu telpā. Trauksmes signāls bija tik skaļš, ka likās - galvenais skaļrunis ir tieši šeit. Šķita, ka skaņa nāk no visām pusēm. Alekss nolēca uzreiz trīs pakāpienus pa metāla kāpnēm un apstājās pie apmales, meklējot iespēju izkļūt laukā. Viņam bija jāizvēlas viens no trim koridoriem, bet tad viņš sadzirdēja soļu rīboņu un saprata, ka jāizvēlas tikai no diviem. Tagad viņš vēlējās, kaut būtu pievācis pirmā apsarga revolveri. Viņš bija viens un neapbruņots. Viens pats apšaudes galerijā, ar ieročiem visās malās un bez jebkādas iespējas izkļūt. Vai tas bija tas, kam MI6 viņu gatavoja? Ja tā, tad ar vienpadsmit dienām bija par maz.
Viņš skrēja, lēkāja augšā un lejā pa caurulēm un centās atvērt visas durvis, kas vien gadījās ceļā. Kāda lielāka istaba bija aprīkota ar dažādiem āķiem. Dušas telpa. Vēl viena - laboratorija ar otrām durvīm uz āru, vidū stikla tvertne līgojās kā muca un bija piepildīta ar zaļu šķidrumu. No tvertnes rēgojās kaut kāda gumijas uzmava.