Mucai līdzīga tvertne. Paplātes. Alekss jau to bija redzējis iepriekš - kaut ko līdzīgu uz sava Spēļu zēna. Viņam vajadzēja nokļūt aiz otrajām durvīm. Viņš pieskrēja pie tām. Tās bija aizslēgtas no iekšpuses - elektroniski, ar stikla identifikācijas plāksni pie sienas. Viņš nekad tās nevarētu atvērt. Viņš bija sprukās.
Tuvojās smagi soļi. Aleksam bija tikai mirklis, lai noslēptos, noguļoties uz grīdas, zem viena no galdiem, pirms atveras pirmās durvis un vēl divi apsargi ieskrien laboratorijā. Viņi ātri visu apskatīja, bet Alekšu neieraudzīja.
- Šeit nav! - noteica viens no viņiem.
- Būtu labāk uzkāpis augšā!
Viens no viņiem izgāja pa pirmajām durvīm, bet otrs - pa otrajām, pirms tam uzliekot plaukstu uz stikla plāksnes. Uz tās parādījās zaļa gaisma, un durvis, skaļi dūkdamas, atvērās. Apsargs ieslīdēja pa tām un pazuda. Alekss aizripoja līdz durvīm, kas vērās ciet, un uzreiz attapās iebāzt roku durvju spraugā. Viņš atspieda durvis vaļā. Kā jau bija cerējis, viņš ielūkojās pa durvīm, kur viņu bija pārsteigusi Nadja Vola.
Apsargs jau bija prom. Alekss izslīdēja pa durvīm, kas aizvērās aiz viņa, un trauksmes signāls vairs nebija dzirdams. Viņš izlēma iet augšā pa trepēm un tad caur virpuļdurvīm. Viņš jutās lieliski, nonācis atkal svaigā gaisā. Saule jau bija norietējusi, bet mauriņš vēl kvēloja sārtā liesmā; apžilbināts no gaismas, kas nāca no dažādām pusēm, Alekss jutās kā futbola laukumā pirms sitiena. Cits pie cita stāvēja kāds ducis pārvadājamo ratiņu. Vīri tos krāva pilnus ar dažādām smagām, četrkantīgām sarkanām un baltām kastēm. Kravas lidmašīna, ko Alekss jau bija redzējis, kad šeit ieradās, virs skrejceļa skaļi norūcās un sasvērās gaisā.
Alekss saprata, ka redz ražošanas līnijas beigas. Sarkanās un baltās kastes bija tās pašas, kuras viņš jau bija redzējis pazemes ražotnē. Pērkondārdi ar savu iznīcinošo noslēpumu bija sakrauti un aizgādāti prom. Līdz rītam tiem bija jābūt izplatītiem pa visu valsti.
Pieliecies Alekss paskrēja garām strūklakai un pāri mauriņam. Viņš bija iedomājies par galvenajiem vārtiem, bet saprata, ka tas ir bezcerīgi. Apsargi jau bija brīdināti. Viņi droši vien jau gaidīja. Nebija iespējams nedz pārlīst pāri apvītajam žogam, nedz arī pārgriezt augšā uz tā esošos elektrības vadus. Nē. Viņa paša istaba šeit bija labākais risinājums. Tur bija arī telefons. Un tur bija viņa vienīgie ieroči: dažas ierīces, ko Smiters iedeva pirms četrām dienām vai varbūt gadiem.
Alekss caur virtuvi iegāja mājā pa to pašu eju, kā iepriekšējā nakti bija izgājis. Bija tikai astoņi vakarā, bet viss apkārt izskatījās kā izmiris. Viņš uzskrēja augšā pa kāpnēm un tad pa gaiteni līdz savai istabai, kas atradās pirmajā stāvā. Lēnām viņš atvēra durvis. Likās, ka laime uzsmaidījusi. Istabā neviena nebija. Neieslēdzis gaismu, viņš iegāja dziļāk un paķēra telefonu. Šī līnija bija atslēgta. Vienalga. Viņš sameklēja savu Spēļu zēnu, visas četras kasetes, jojo, pūtīšu krēmu un salika to visu pa kabatām. Viņš jau bija izlēmis šeit vairs neuzkavēties. Tas bija pārāk bīstami. Vajadzēja atrast vietu, kur paslēpties. Tad derētu sameklēt kaseti ar uzrakstu "Liktenis", lai sazinātos ar MI6.
Alekss atgriezās atpakaļ pie durvīm un atvēra tās. Viņš bija ļoti pārsteigts, ieraugot Ņirgas kungu stāvam gaitenī. Tas izskatījās pretīgs ar savu balto seju, rudajiem matiem un gaiši violeto ķēmīgo smaidu. Alekss ātri noreaģēja, pagriežoties uz labā papēža, bet Ņirgas kungs izrādījās ātrāks. Viņš izlikās saliecies, tad pēkšņi izstiepa roku Alekša virzienā un sagrāba zēnu aiz rīkles. Alekss centās ievilkt elpu, bet tas neizdevās. Virssulainis izdeva neartikulētas skaņas un pēc brīža jau metās virsū. Aleksam bija iespaids, ka aiz zilpelēkās rētas tiešām paslēpies smaids, tīksminoties pašam par sevi. Viņš centās izvairīties, bet Ņirgas pirmais sitiens trāpīja tieši pa žokli. Zēns tika nogādāts guļamistabā un nogāzts uz muguras.
Viņš pat neatcerējās, kā nokritis uz grīdas.
SKOLAS KAUSLIS
Viņi atnāca pie Alekša nākamajā rītā.
Viņš bija pavadījis nakti, ar roku dzelžiem pieāķēts pie radiatora mazā, tumšā istabā ar aizrestotu logu. Agrāk varbūt tas bijis ogļu pagrabs. Alekss atvēra acis, pelēka pirmā rīta gaisma spraucās istabā. Viņš aizvēra acis un pēc tam atkal atvēra. Galva bija dulna un vaigs, pa kuru trāpījis Ņirgas kungs, bija uztūcis. Rokas bija izgrieztas aiz muguras, un cīpslas plecos svila. Bet visšausmīgākā par visu bija viņa izgāšanās. Jau bija 1. aprīlis - diena, kad Pērkondārdi tiks palaisti. Un Alekss bija bezpalīdzīgs. Viņam tas likās kā aprīļa joks.
Bija tikai dažas minūtes pirms deviņiem, kad atvērās durvis un ienāca divi apsargi un aiz viņiem Ņirgas kungs. Roku dzelži tika atslēgti un Alekss piecelts kājās. Tad apsargi katrā pusē viņu izveda no istabas un vilka augšā pa kāpnēm. Viņš joprojām atradās Seila mājā. Kāpnes veda tieši uz telpu, kur atradās milzīgā Pastarās tiesas glezna. Alekss paskatījās uz attēlotajām figūrām, kas locījās agonijā. Un, ja viņam bija taisnība, tad šādam skatam drīz vajadzētu atkārtoties visā Anglijā. Un tam jānotiek pēc trim stundām.
Apsargi, pa pusei velkot caur durvīm, iedabūja viņu telpā ar akvāriju. Priekšā bija liels koka krēsls ar augstu atzveltni. Alekss tika nosēdināts tajā. Viņa rokas atkal tika saslēgtas dzelžos aiz muguras. Apsargi aizgāja. Ņirgas kungs palika.
Alekss sadzirdēja soļus, kas nāca no spirālveida kāpnēm, ieraudzīja ādas kurpes nākam lejā, pirms saskatīja vīru, kuram tās bija kājās. Tas bija Herods Seils, ģērbies nevainojamā gaiši pelēkā zīda uzvalkā. Blants un ļaudis no MI6 jau no sākuma bija aizdomu pilni par multimiljonāru no Tuvajiem Austrumiem. Tie vienmēr bija domājuši, ka viņš kaut ko slēpj. Bet pat viņi nekad nebūtu uzminējuši patiesību. Seils nebija Alekša zemes draugs. Viņš bija tās visļaunākais ienaidnieks.
- Trīs jautājumi, - Seils strupi ierunājās. Viņa balss bija pilnīgi auksta. - Kas tu esi? Kurš tevi atsūtīja šurp? Cik daudz tu zini?
- Es nesaprotu, par ko jūs runājat, - sacīja Alekss.
Seils nopūtās. Ja viņam te kaut kas vēl likās uzjautrinošs, Alekšu sastopot pirmo reizi, tad tagad tas bija pilnīgi pagaisis. Viņa seja bija vienaldzīga un lietišķa. Acis bija neglītas, pilnas draudu. - Mums ir maz laika, - viņš noteica. - Ņirgas kungs…
Ņirgas kungs piegāja pie viena no datoru kastēm, izņēma bārdas nazi ar robainu asmeni. Viņš to pielika zēnam tieši pie sejas. Viņa acis kvēloja.
- Esmu jau stāstījis, ka Ņirgas kungs bija nažu speciālists, - Seils turpināja. - Viņš joprojām tāds ir. Stāsti man to, ko vēlos zināt, Aleks, vai arī tev būs daudz sāpīgāk, nekā tu spēj iedomāties. Un necenties man melot, lūdzu. Atceries, kas notiek ar meļiem. īpaši jau ar vinu mēlēm.
Ņirga pienāca soli tuvāk. Asmens gaismā iemirdzējās.
- Mani sauc Alekss Raiders, - sacīja Alekss.
- Raidera dēls?
- Brāļadēls.
- Kurš tevi atsūtīja?
- Tie paši cilvēki, kas sūtīja viņu. - Nebija vairs nozīmes melot. Nebija vairs nekādas vajadzības. Likmes bija pārāk augstas.
- MI6? - Seils iesmējās bez jebkādām emocijām.
- Sūta četrpadsmitgadīgu zēnu veikt viņu netīros darbus? Nepavisam nav angļu stilā, es teiktu. Negodīgi, ko? - Viņš runāja pārspīlēti izteiksmīgā angļu izrunā. Tagad viņš panāca pretī un apsēdās aiz rakstāmgalda.