- …tas ir premjerministrs un tikai premjerministrs, kurš ir atbildīgs par to, kas notiks. Un es ceru, ka šovakar, pārdomājot, kas šodien notika visā valstī, viņš atcerēsies savas skolas dienas un visu, ko tajā laikā darīja. Es domāju, ka valsts šovakar uzzinās, kas viņš ir par cilvēku. Par vienu esmu pārliecināts. Šī ir diena, kuru jūs nekad neaizmirsīsiet.
Seils paklanījās. Atskanēja skaļi aplausi. Premjerministrs uzmeta acis savam preses sekretāram un apmulsa. Preses sekretārs paraustīja plecus par šo neslēpto bezkaunību. Premjerministrs nostājās pie mikrofona.
- Neesmu īsti pārliecināts, kuram vajadzētu atbildēt uz šo jautājumu, - viņš pajokoja, un žurnālisti iesmējās. Valdībai piederēja vairākums, un tie zināja, ka par premjerministra joku labāk pasmieties. - Esmu priecīgs, ka Seila kungam ir tik laimīgas atmiņas par mūsu kopējām skolas dienām, un priecājos, ka mēs abi kopā varam veikt šo mūsu skolām vitāli nepieciešamo darbību.
Herods Seils norādīja uz galdu, kas atradās uz paaugstinājuma. Uz tā atradās Pērkondārds un tam blakus - pele. - Sis ir galvenais dators, - sacīja Seils. - Nospiediet peli, un visi datori tiks pieslēgti kopējam tīklam.
- Lai notiek. - Premjerministrs pacēla pirkstu un ieņēma pozu, lai kameras varētu viņu uzņemt vislabākajā rakursā. Kaut kur laukā sāka sist pulkstenis.
Alekss sadzirdēja pulksteni apmēram trīssimt pēdu attālumā no Zinātnes muzeja; tā skaņas brāzās viņam pretī.
Viņš bija ieraudzījis ēku tikai pēc tam, kad lidmašīna bija nogāzusies. To nebija viegli atrast, jo pilsēta zem viņa izskatījās kā trīsdimensiju karte. Taču viņš visu mūžu bija pavadījis Londonas rietumos un muzeju apmeklējis diezgan bieži. Pirmo viņš ieraudzīja Viktorijas laikmeta veidojumu - Albertholu. Tieši uz dienvidiem no tā bija augsts, balts tornis, kam pāri slējās zaļš kupols: Londonas Universitātes ēka. Laižoties lejā, Aleksam šķita, ka viņš kustas visai ātri. Visa pilsēta bija kļuvusi kā fantastisks puzlis, un viņš zināja, ka viņam tas jāsaliek kopā dažās sekundēs. Plaša, ekstravaganta ēka ar baznīcai līdzīgiem torņiem un logiem. Tai bija jābūt Dabaszinātņu muzejam Krom- velroudā. Kā no turienes nokļūt Zinātnes muzejā? Protams, pa kreisi pie luksofora uz Izstāžu ielu.
Un tur jau tas bija. Alekss parāva izpletni, vadot sevi pretī muzejam. Cik mazs tas izskatījās salīdzinājumā ar citiem objektiem - taisnstūra celtne ar plakanu pelēku jumtu, izvirzīta uz āru no galvenās ielas. Daļa jumta sastāvēja no arku rindām kā dzelzceļa stacijās vai, iespējams, milzīgā ziemas dārzā. Tās bija nespodrā oranžā krāsā, izliekušās cita aiz citas. Likās, ka tās ir veidotas no stikla. Ja Alekss tūdaļ piezemētos, tad viņš visu varētu redzēt caur izliektajiem logiem. Viņam joprojām bija ierocis, kuru bija paņēmis no apsarga. Viņam vajadzētu to lietot, lai brīdinātu premjerministru. Ja tur būtu Herods Seils, Alekss varētu viņu nošaut.
Kaut kā viņš manevrēja pāri muzejam. Kad bija atlikušas pēdējās divsimt pēdas, pulkstenis nosita divpadsmit un Alekss saprata divas lietas. Viņš laidās lejā pārāk strauji. Un viņš bija pazaudējis plakano jumtu. Zinātnes muzejam ir divi jumti. Oriģinālais ir veidots no stikla. Bet nesen tas sāka tecēt, tāpēc pasākuma organizatori bija izveidojuši vēl vienu no plastikas loksnēm - tas bija oranžais jumts, ko Alekss bija ieraudzījis.
Ar pirkstgaliem viņš atsitās pret jumtu, un tas sabruka. Alekss turpināja krist cauri tam iekšējā telpā, starp tērauda sijām un kāpnēm. Viņam gandrīz nebija laika ievērot, kas tas bija - kaut kas līdzīgs brūnam paklājam, kurš strauji tuvojās. Tad viņš atsitās pret to un izlidoja tam cauri. Tas nebija nekas vairāk par plānu drānu, kas bija piekārta, lai aizturētu gaismu un nenoputētu stikli. Ar kliedzienu Alekss izkrita cauri stiklam. Beidzot viņa izpletnis aizķērās aiz baļķa. Viņš palika karājamies gaisā Austrumu zāles iekšpusē.
Un ko viņš ieraudzīja.
Tālu apakšā trīssimt cilvēku sastinguši un šokēti lūkojās uz viņu. Tieši zem viņa vairāki sēdēja un dažiem no tiem bija trāpīts. Tur bija asinis un sasisti stikli. Tieši pāri zālei stiepās no zaļa stikla plāksnēm veidots tilts. Tur bija modīgs ziņojumu dēlis un tam priekšā tieši visam pa vidu - pagaidu paaugstinājums. Pirmo zēns ieraudzīja Pērkondārdu. Tad, neticēdams savām acīm, viņš manīja premjerministru stāvam ar atvērtu muti blakus Herodam Seilam.
Alekss karājās gaisā, šūpojoties izpletņa galā. Nokrita pēdējais stikla gabals un atsitās pret terakota grīdu, un pēc brīža troksnis atbalsojās pa visu Austrumu zāli.
Pirmie reaģēja apsardzes vīri. Klusi un nemanāmi, kā tas piederas, viņi pēkšņi parādījās zem televīzijas kamerām, ierodoties no kolonnu aizmugures, skrienot pāri pa zaļo tiltu ar ieročiem rokās, kuras vēl pirms brīža bija tukšas. Alekss arī izvilka savu ieroci, kas bija aizbāzts aiz bikšu jostas. Varbūt viņam vajadzētu paskaidrot, kāpēc ir šeit, pirms premjerministrs un Seils aktivizēs Pērkondārdus. Bet viņš šaubījās. Sākumā šaut un pēc tam uzdot jautājumus kā sliktā filmā? Bet arī sliktās filmās dažreiz ir patiesība.
Viņš iztukšoja aptveri.
Lodes atbalsojās visā telpā pārsteidzošā skaļumā. Tagad ļaudis kliedza, žurnālisti knipsēja un knipsēja, domājot par izdevumu vākiem. Pirmā lode nekur netrāpīja. Otrā trāpīja premjerministram rokā, viņa pirksts bija tikai centimetra attālumā no peles. Trešā trāpīja pelei, sadragājot to gabalos. Ceturtā ietriecās elektriskajā slēdzī, sadragājot to un radot īssavienojumu. Seils bija nozudis, apņēmības pilns pats nospiest peli. Piektā un sestā lode trāpīja viņam.
Izšāvis pēdējo lodi, Alekss nometa ieroci, ļaujot tam norībēt uz grīdas, un pacēla rokas. Viņš iekšēji smējās, karājoties tur zem jumta ar izstieptām rokām. Bet vesels ducis ieroču jau bija nomērķēti uz viņu, un vajadzēja parādīt, ka viņš vairs nav bruņots, lai tiem nevajadzētu šaut. Pat ja tā, viņš bija sasprindzis, gaidot, kad apsardzes vīri atklās uguni. Zēns pat iedomājās, kā ložu krusa ieurbjas viņā. Apsargiem Alekss šķita kāds neprātīgs terorists, kurš tikko bija nolaidies ar izpletni Zinātnes muzejā un sešreiz šāvis uz premjerministru. Tas bija viņu darbs - nogalināt. Tam viņi tika gatavoti.
Bet šāvieni neatskanēja. Visiem apsardzes vīriem bija radiouztvērēji uz ausīm, un pirmajā rindā Džonsas jaunkundze jau visu kontrolēja. Pirms brīža viņa bija pazinusi Alekšu un steidzami runāja savā piespraudē: Nešaut! Atkārtoju - nešaut! Gaidiet komandu!
Uz paaugstinājuma pelēku dūmu mutulis kāpa no salauztā, nederīgā Pērkondārda aizmugures. Divi drošības vīri piesteidzas pie premjerministra, kas bija saķēris plaukstas locītavu, no kuras pilēja asinis. Žurnālisti sāka apbērt viņu ar jautājumiem. Fotoaparāti zibsnīja, televīzijas kameras arī pievērsa visu uzmanību figūrai, kas karājās augstu virs galvām. Vairāki drošībnieki bija aizsteigušies noslēgt izejas, sekojot Džonsas jaunkundzes norādījumiem, bet Alans Blants pirmo reizi savā dzīvē izskatījās apjucis.