- Šis puika ir pilnīgi traks, - atcirta sieviete.
- Jā, iespējams, tieši tas mums ir vajadzīgs.
- Vai jūs grasāties šeit sēdēt un noskatīties, kā viņš nositas?
- Es grasos palikt šeit un ceru, ka viņš ar to tiks galā.
Alekss nebija aprēķinājis lēcienu. Līdz karoga mas- I am pietrūka tikai kāds centimetrs, un viņš būtu nokritis, ja vien nebūtu paspējis ieķerties karogā. Tagad zēns karājās gaisā. Lēni, ar milzīgu piepūli raušoties augšā, viņa pirksti bija iekrampējušies karoga drānā. Kaut kā viņš tomēr nokļuva uz karoga kārts. Alekss joprojām nespēja paskatīties lejup. Viņš cerēja, ka garāmgājēji neskatās augšup.
Pēc tam jau bija vieglāk. Zēns notupās uz dzegas nn tad nokļuva iepretī īena Raidera kabineta logam. Viņam bija ļoti jāuzmanās, jo tas bija pārāk tālu kreisajā pusē un viņš varēja ietriekties ēkas sienā, bet tikpat tālu arī no otras puses, un viņš kristu. Patiesībā viņš bija labā vietā; tas varēja izdoties, ar abām rokām pieķeroties pie dzegas un tad pievelkoties līdz loga ailei, - tas bija vienīgais, ko viņš iedomājās, ja vien logs nebūs ciet. Ja tomēr būs ciet, tad būs jādodas atpakaļ.
Logs tomēr bija vaļā, un Alekss ieslīdēja pa to blakus kabinetā, kas bija līdzīgs iepriekšējam. Tur bija līdzīgas mēbeles, tādi paši paklāji un tādas pašas gravīras pie sienas. Viņš piegāja pie galda un apsēdās. Pirmais, ko Alekss ieraudzīja, bija viņa paša fotogrāfija, kas uzņemta vasarā pirms došanās uz Kārību salām Gvadelupā, kurp viņš devās baudīt zemūdens priekus. Turpat bija arī otrs attēls, aizbāzts aiz rāmja stūra. Aleksam tur bija pieci vai seši gadi. Viņš bija izbrīnīts par fotogrāfijām, jo nekad nebija domājis, ka īens Raiders ir tik sentimentāls vīrs.
Alekss paskatījās rokas pulkstenī. Bija pagājušas apmēram trīs minūtes, kopš Krolijs izgājis no kabineta, un viņš bija teicis, ka nebūšot prom ilgāk par piecām minūtēm. Ja Alekss gribēja te kaut ko atrast, tad to vajadzēja darīt ātri. Viņš atrāva rakstāmgalda atvilktni. Tajā bija piecas vai sešas mapes. Alekss tās izņēma un atvēra. Viņš tūlīt pat saprata, ka tām nav nekā kopīga ar banku lietām.
Uz pirmās bija uzraksts NERVU INDES - JAUNAS SLĒPŠANAS UN IZPLATĪBAS METODES. Alekss nolika to malā un paskatījās uz otru mapi. SLEPKAVĪBAS - ČETRI PĒTĪJUMU VEIDI. Pieaugot neizpratnei, viņš ātri izšķirstīja mapes ar nosaukumu "Pretterorisms, urāna izplatīšana Eiropā un pratināšanas paņēmieni". Uz pēdējās mapes vienkārši bija uzrakstīts: PĒRKONDĀRDS.
Alekss jau grasījās to lasīt, kad pēkšņi atvērās durvis un ienāca divi vīri. Viens no viņiem bija Krolijs. Otrs - šoferis no autokapsētas. Alekss saprata, ka nav vērts pat censties paskaidrot, ko šeit dara. Viņš sēdēja pie rakstāmgalda ar atvērtu PĒRKONDĀRDA mapi rokās. Bet tajā pašā laikā aptvēra, ka abi vīri nebūt nav izbrīnīti, ieraugot šeit Aleksu.
- Sī nav banka, - Alekss ierunājās. - Kas jūs esat? Vai mans tēvabrālis strādāja jūsu labā? Vai jūs viņu nogalinājāt?
- Tik daudz jautājumu, - Krolijs nomurmināja. - Tomēr baidos, ka neesam pilnvaroti tev atbildēt.
Otrs vīrs pacēla roku, un Alekss ieraudzīja tajā ieroci. Zēns piecēlās, turot rokās mapi un it kā aizsargājoties ar to.
- Nē… - viņš iesāka.
Vīrs izšāva. Nekas nenotika. Ierocis bija notēmēts uz Alekšu, un zēns sajuta kaut ko ieduramies sirdī. Viņa roka atlaidās, un mape nokrita uz grīdas. Tad viņa kājas saļodzījās, istaba sašūpojās un viņš nokrita nemanā.
NU, KO SAKI?
Alekss atvēra acis. Viņš joprojām bija dzīvs. Tas bija jauks pārsteigums.
Viņš gulēja gultā lielā, ērtā istabā. Gulta bija moderna, bet istaba - veclaicīga: griesti ar sijām, akmens kamīnu un šauriem lodziņiem krāšņos koka rāmjos. Viņš tādas istabas bija redzējis, kad mācījās par Šekspīru. Alekss šo ēku varētu nosaukt par Elizabetes laika celtni. Tā atradās kaut kur laukos, jo nedzirdēja ielas trokšņus. Laukā pa logu varēja redzēt kokus..
Kāds viņu bija izģērbis. Skolas forma bija aizvākta. Protams, viņš bija pidžamā, ko varēja sajust pēc zīda uz ķermeņa. No gaismas logos varēja nojaust, ka ir vēla pēcpusdiena. Viņš ieraudzīja savu rokas pulksteni, kas atradās uz galda blakus gultai, un pasniedzās pēc tā. Bija divpadsmit. Puspiecos viņš tika sašauts ar sazāļotu šautriņu. Viņš bija nogulējis visu nakti un pusi dienas.
No guļamistabas varēja nokļūt vannasistabā: spožas, baltas flīzes un milzīga dušas kabīne stikla un hroma cilindrā. Alekss novilka pidžamu un kādas piecas minūtes stāvēja zem karstas ūdens strūklas. Pēc tam viņš jutās labāk.
Alekss iegāja atpakaļ guļamistabā un atvēra skapi. Kaut kas te bija no viņa mājas Celsi. Visas drēbes bija šeit, rūpīgi sakārtas. Viņš gribēja zināt, ko Krolijs stāstījis Džekijai. Jādomā, ka izdomājis kādu stāstu par Alekša pēkšņo pazušanu. Viņš izņēma Gap firmas I reniņbikses, Nike krekliņu un sporta apavus, apģērbās, apsēdās uz gultas un gaidīja.
Apmēram pēc piecpadsmit minūtēm kāds klauvēja pie durvīm un tās atvērās. Jauna, smaidoša aziāte medicīnas māsas drēbēs ienāca istabā.
- Ā, jūs esat pamodies. Un apģērbies. Kā jūtaties? Ceru, ne pārāk vārgs. Blanta kungs jūs gaida pusdienās.
Alekss nespēja pateikt ne vārda. Viņš izgāja no istabas, sekojot māsiņai, ejot pa koridoru un pēc tam lejup pa kāpnēm. Protams, tā bija Elizabetes laika celtne ar koka paneļiem gar koridora sienām, greznām lustrām un seniem bārdainiem vīriem tunikās un krokotās apkaklēs eļļas gleznās. Kāpnes veda lejup uz telpu ar augstiem griestiem, pilnu gleznām, paklājiem uz flīžu grīdas un tik lielu kamīnu, ka tur varētu ievietot pat automašīnu. Garš, pulēts koka galds bija klāts trim personām. Alans Blants un tumša, samērā muskuļota sieviete, kas tina vaļā konfekti, jau sēdēja pie galda. Vai tā bija Blanta kundze?
- Aleks! - Blants īsi pasmaidīja, it kā to darītu ar nepatiku. - Tas ir jauki, ka tu mums pievienojies.
Alekss apsēdās. - Man nav citas iespējas.
- Jā. Es gan nezinu, ko Krolijs domāja, šaujot uz tevi, bet pieļauju, ka tas bija labākais, ko varēja darīt. Vai varu iepazīstināt ar savu kolēģi Džonsas kundzi?
Sieviete paklanījās pret Alekšu. Viņa ar acīm kādu mirkli novērtēja zēnu, bet neko neteica.
- Kas jūs esat? - jautāja Alekss. - Ko jūs no manis gribat?
- Esmu pārliecināts, ka tev ir ļoti daudz jautājumu. Bet vispirms paēdīsim. - Blantam nācās nospiest kādu apslēptu pogu vai arī viņu noklausījās, jo burtiski pēc acumirkļa atvērās durvis un kalpotājs - baltā žaketē un melnās biksēs - ienāca istabā, nesot trīs šķīvjus.
- Es ceru, ka tu ēd gaļu, - turpināja Blants. - Šodien ir carre d'agneau.
- Jūs domājat, cepta jēra gala.
- Šefpavārs ir francūzis.
Alekss gaidīja, līdz ēdiens tika pasniegts. Blants un Džonsas kundze dzēra sarkanvīnu. Viņš pats izvēlējās ūdeni. Beidzot Blants sāka maltīti.
- Cik man zināms, tu tiki aizturēts, - viņš sacīja,
- Royal & General nav banka. Būtībā tādas nav… tas nav nekas vairāk kā tikai izkārtne. Un tas, saprotams, nozīmē, ka tavs tēvocis nebija saistīts ar bankas darbu. Viņš strādāja manā labā. Mans vārds, kā teicu bērēs, ir Blants. Es esmu speciālās vienības MI6 šefs. Un tavs tēvocis bija, kā lai to labāk nosauc, izlūks.