- Nekas tāds, kas nebūtu jau dzirdēts, - norūca Blants.
- Tieši tā. Valdība dedzīgi grib uzlikt ķepas uz šiem datoriem, nevis uzklausīt mūs. Proti, mēs nolēmām nosūtīt savu cilvēku uz šo rūpnīcu. Domājams, lai pārliecinātos par drošību. Bet būtībā viņa darbs bija paturēt mūsu redzeslokā Herodu Seilu.
- Jūs runājat par manu tēvabrāli, - Alekss piebilda, īens Raiders tika stāstījis, ka brauc uz drošības konferenci. Vēl vieni meli viņa dzīvē. Nekas būtisks, bet meli.
-Jā. Viņš tur bija trīs nedēļas, un, tāpat kā mums, arī viņam neiepatikās Seila kungs. Savā pirmajā atskaitē viņš aprakstīja Seilu kā strauja rakstura nepatīkamu vīru. Bet tajā pašā laikā viņam bija jāizliekas, lai nerastos aizdomas. Pati produkcija tika ražota stingri pēc grafika. Pērkondārdi nāca no konveijeru līnijām. Un visi izskatījās laimīgi. Taču tad mēs saņēmām ziņojumu. Raiders nevarēja neko daudz pateikt, jo tā bija atklāta līnija, bet viņš stāstīja, ka tur kaut kas noticis. Pērkondārdi nedrīkst atstāt rūpnīcu! Un viņš traucās uz Londonu. Viņš atstāja Porttolonu pulksten četros. Taču netika pat līdz šosejai. Viņam uzbruka uz klusa lauku ceļa. Vietējā policija atrada mašīnu. Un mēs savukārt nogādājām to šeit.
Alekss sēdēja un klusēja. Viņš varēja iedomāties, kā tas notika. Līkumots lauku ceļš ar ziedos slīgstošiem kokiem. Sudrabotais BMW mirdzēja, braucot tiem garām. Un tad ap stūri jau gaidīja cits auto… - Kāpēc jūs visu to man stāstāt? - viņš pajautāja.
- Tas pierāda mūsu teiktā patiesumu, - sacīja Blants. - Mums ir šaubas par Seilu, tāpēc mēs nosūtī- jam cilvēku. Mūsu labāko vīru. Viņš kaut ko atrada un gāja bojā. Varbūt Raiders atklāja patiesību…
- Bet es nesaprotu! - Alekss pārtrauca. - Seils ražoja datorus. No tiem nekādu lielo peļņu negūst. Bet par to viņš saņem Lielbritānijas pilsonību. Lieliski! Ko viņš slēpj?
- Mēs nezinām, - Blants sacīja. - Mēs patiešām nezinām. Bet vēlamies to uzzināt. Un pēc iespējas ātrāk. I'irms tie datori tiek izvesti no rūpnīcas.
- Tie tiks izvesti 31. martā, - Džonsas kundze piebilda. -Atlikušas tikai divas nedēļas. - Viņa paskatījās uz Blantu. Tas pamāja ar galvu. - Tāpēc mums ir svarīgi kādu aizsūtīt uz Porttolonu. Kādu, kurš turpinātu I o, ko tavs tēvocis nepabeidza.
Alekss pasmīnēja, pretīguma pilns. - Ceru, jūs nedomājat mani.
- Mēs nevaram nosūtīt citu aģentu, - Džonsas kundze sacīja. - Ienaidnieks sevi ir atklājis. Viņš ir nogalinājis Raideru. Viņš gaidīs aizvietotāju. Mums viņš kaut kā jāapmāna.
- Mums ir jānosūta kāds, kurš netiks pamanīts, - Mlants turpināja. - Kāds, kurš var visu apskatīt un paziņot mums, palikdams nepamanīts. Mēs bijām nolēmuši sūtīt sievieti. Viņa tur varētu iekārtoties par sekretāri vai administratori. Bet tad ienāca prātā labāka doma. Pirms pāris mēnešiem viens no šiem datoru žurnāliem izsludināja konkursu. Esi pirmais zēns vai meitene, kurš lieto Pērkondārdu. Ceļojums uz Porttolonu un tikšanās ar pašu Herodu Seila kungu. Tā bija pirmās vietas balva, un to vinnēja kāds jauns puisis, kurš acīmredzot bijis mazliet brīnumbērns, kad sācis darboties ar datoru. Viņu sauc Fēlikss Lesters. Viņam ir četrpadsmit gadu. Viņš ir mazliet līdzīgs tev. Viņu, protams, gaida Porttolonā nu jau mazāk nekā pēc divām nedēļām.
- Pagaidiet mazliet…
- Tu jau esi parādījis sevi kā neparasti drosmīgu un spējīgu, - paskaidroja Blants. - Vispirms jau auto- kapsētā… tas bija karatē spēriens, vai ne? Cik ilgi tu mācījies karatē? - Alekss neatbildēja, un Blants turpināja: - Un tad tas nelielais pārbaudījums, ko mēs tev sarīkojām bankā. Puisis, kurš rāptos laukā pa piecpadsmitā stāva logu, lai apmierinātu savu ziņkāri, ir visai neparasts, un tas tikai norāda, ka tu tiešām esi ļoti spējīgs.
- Tas arī lika iedomāties, ka tu varētu nākt pie mums un strādāt mūsu labā, - Džonsas kundze sacīja. - Mums ir pietiekami daudz laika, lai tevi sagatavotu, varbūt tev to pat nevajadzēs, un mēs tevi apgādātu ar dažām lietām, kas varētu palīdzēt tajā, kas mums ir padomā. Un tad tu ieņemsi tā zēna vietu. Tu brauksi uz Seila rūpnīcu 29. martā. Tieši tad šis zēns Lesters tiek gaidīts. Tu tur paliksi līdz 1. aprīlim - ceremonijas dienai. Labāka laika nevar būt. Tev būs iespēja tikties ar Herodu Seilu, turi acis vaļā un stāsti mums visu, ko domā par viņu. Iespējams, tu uzzināsi, kas tas bija, ko atklāja tavs tēvocis un kāpēc viņam bija jāmirst. Tu nedrīksti pakļaut sevi briesmām. Turklāt kurš gan iedomāsies, ka četrpadsmitgadīgs zēns varētu būt spiegs?
- Mēs no tevis prasām tikai vienu - ziņot mums, - noteica Blants. - Tas ari ir viss, ko gribam. Tas tev aizņems tikai divas nedēļas. Tā ir iespēja pārliecināties, vai datori ir vienīgais, kas viņus interesē. Tā ir iespēja kalpot savai valstij.
Blants bija beidzis pusdienot. Šķīvis bija pilnīgi tīrs, it kā tur vispār nekad nebūtu bijis ēdiens. Viņš nolika nazi un dakšiņu akurāti blakus vienu otram. - Labi, Aleks, - viņš ierunājās. - Nu, ko tu saki?
Iestājās ilgs klusums.
Blants skatījās uz zēnu ar pieklājīgu interesi. Džonsas kundze atritināja vēl vienu piparmētru konfekti, viņas melnās acis šķietami sekoja katram papīra izliekumam rokās.
- Nē, - atbildēja Alekss.
- Kā, lūdzu?
- Tā ir muļķīga ideja. Es nevēlos būt spiegs. Gribu kļūt par futbolistu. Jebkurā gadījumā tā ir mana dzīve. - Alekss atskārta, ka nevar atrast īstos vārdus. Visa šī lieta bija tik nejēdzīga, ka gribējās pat smieties.
Kāpēc jūs nelūdzat to Fēliksu Lesteru, lai viņš visu vajadzīgo izokšķerē?
- Mēs neticam, ka viņš ir tik spējīgs kā tu, - atbildēja Blants.
- Iespējams, viņš ir labāks datorspēlēs, - Alekss papurināja galvu. - Man jāatvainojas, bet neesmu ieinteresēts. Es nevēlos būt iesaistīts.
- Ļoti žēl, - noteica Blants. Viņa balss neizmainījās, taču tajā bija kaut kas drūms, piešķirot vārdiem īpašu nozīmi. Un tas jau bija kas cits. Visa maltīte ritēja
pieklājīgā tonī, ja ne draudzīgā, tad vismaz cilvēciskā. Acumirklī tas bija zudis. Alekss nodomāja, ka nu iz- j skatās, it kā tualetē ir norauts ūdens un viņa cilvēciskā puse būtu aizskalota prom.
- Tagad labāk parunāsim par tavu nākotni, - turpināja Blants. - Tā vai citādi, Aleks, Royal & General ir tavs likumīgais aizbildnis.
- Man likās, jūs teicāt, ka Royal & General nemaz neeksistē.
Blants likās to nedzirdam. - Ienam Raideram, protams, bija jānovēl tev māja un visa nauda. Tomēr viņš atstāja to mums līdz laikam, kad tev būs divdesmit viens gads. Tas ir mūsu pārziņā. Baidos, ka nāksies mainīt testamentu. Un tā amerikāņu meitene, kura dzīvo pie jums…
- Džekija?
- Stārbraitas jaunkundze. Viņas vīza jau beigusies. Viņa atgriezīsies Amerikā. Mēs piedāvājam māju nodot izsolē. Diemžēl tev nav radinieku, kas varētu tevi pieskatīt, tāpēc baidos, ka tev nāksies atstāt Bruk- lendu. Tu tiksi nodots patversmē. Cik zināms, tā ir J kaut kur netālu no Birmingemas. Svētās Elizabetes patversme Sorbridžā. Ne visai patīkama vieta, taču baidos, ka tev nav izvēles.
- Jūs man draudat? - Alekss iesaucās.
- Nebūt ne.
- Bet ja es piekritīšu tam, ko jūs prasāt?
Blants paskatījās uz Džonsas kundzi. - Palīdzi mums, un mēs palīdzēsim tev, - viņa atbildēja.