Alekss mazliet apdomājās. Viņam nebija izvēles, un viņš zināja, ka šie cilvēki kontrolē viņa naudu, viņa
dzīvi un nosaka viņa nākotni. - Jūs teicāt kaut ko par sagatavošanos, - zēns ierunājās.
Džonsas kundze pamāja ar galvu. - Tieši tāpēc mēs tevi atvedām šurp. Šis ir mācību centrs. Ja piekriti I am, ko mēs prasām, varam sākt tūlīt pat.
- Sākt tagad, - Alekss izrunāja šos vārdus bez īpašas patikas. Blants un Džonsas kundze gaidīja atbildi. Viņš nopūtās. - Jā. Labi. Izskatās, ka man nav īpaši daudz iespēju.
Viņš paskatījās uz aukstās gaļas šķēli savā šķīvī, lieigta gaļa. Pēkšņi viņš saprata, kā tā jūtas.
NULLE NULLE - NEKAS
Jau simto reizi Alekss lādēja Alanu Blantu ar tādiem vārdiem, kādus zināja, bet nekad nelietoja. Bija gandrīz pieci vakarā, kaut gan varēja būt arī pieci no rīta: dienas laikā debesis tikai nedaudz mainījās. Bija pelēka un sasodīti auksta diena. Joprojām lija. Smalks lietus līdz ar vēju sitās horizontāli tieši sejā, spiežoties cauri pat lietusmētelim, sajaucoties ar sviedriem un netīrumiem, saldējot līdz kaulam.
Alekss atvēra karti un vēlreiz noteica savu atrašanās vietu. Viņš bija netālu no pēdējās dienas pieturas vietas - pēdējās tikšanās vietas, bet nevarēja neko saskatīt. Zēns stāvēja uz šaura celiņa, kas bija klāts pelēkiem oļiem, kuri soļojot šņakstēja zem zābaku zolēm. Ceļa līkums vijās gar kalnu, kas labajā pusē bija pilnīgi nogruvis. Alekss atradās kaut kur pie Bre- konas bākas, un tur vajadzēja būt skaistam skatam, taču tas tika samaitāts ar lietu un blāvo gaismu. Daži lapoti koki rēgojās no kalna augšas, it kā būtu klāti milzīgiem dzeloņiem. Viņam aiz muguras, zem kājām, virs galvas, visur viens un tas pats - nekas. Nekur- zeme [1] .
Alekss bija pārguris. Desmit kilogramus smagā Ber- genas mugursoma, ko nācās nest, nospieda plecus un noberza muguru. Labais celis, kuru viņš apdauzīja jau pirms tam dienā, vairs neasiņoja, taču joprojām sāpēja. I 'lecs bija noberzts, un brūce stiepās gandrīz līdz pat kaklam. Maskēšanās tērps, ar ko vajadzēja nomainīt viņa īstās Gap firmas bikses, slikti piegulēja un cirksnī berza, bet padusēs bija pārāk vaļīgs. Viņš bija tuvu spēku izsīkumam, pārāk saguris, lai justu, kur īsti sāp. Ja nebūtu glikozes un kofeīna tablešu izdzīvošanas minimuma aptieciņā, Alekss būtu apstājies jau pirms dažām stundām. Zēns juta: ja tuvākajā laikā neatradīs pieturas vietu, viņam vairs nebūs spēka turpināt ceļu. Tad viņš to pazaudēs, nomaldīsies no kursa. "Izmestais", kā viņi to sauca. Viņi to gribētu. Norijis sakāves rūgtumu, Alekss salocīja karti un piespieda sevi doties tālāk.
Tā bija devītā vai varbūt desmitā treniņu diena. I ,aika izjūta sāka zust un kļuva nenoteikta kā šis lielus. Pēc pusdienām ar Alanu Blantu un Džonsas kundzi viņš bija devies prom no muižas uz primitīvu koka būdu ar četrām dzelzs gultām un četriem metāla skapīšiem. Piektais komplekts tur tika iespiests Alekša vajadzībām. Vēl divas mājiņas, nokrāsotas dažādās krāsās, stāvēja blakus viena otrai. Vienā no tām bija virtuve un ēdamistaba. Otrajā bija tualete, izlietne un duša ar vienu krānu siltajam ūdenim.
Pirmajā dienā Alekss tika iepazīstināts ar treneri, neticami mundru melnādainu seržantu. Viņš piederēja pie to cilvēku tipa, kuri domā, ka dzīvē jau visu ir redzējuši. Līdz brīdim, kad ieraudzīja Alekšu. Un viņš labu laiku novērtēja jaunpienācēju, pirms iesāka runāt.
- Tā nav mana darīšana - uzdot jautājumus, - treneris teica. - Bet, ja arī tā būtu, es gribētu zināt, par ko viņi domā, sūtot pie manis bērnu. Vai tev ir kāda saprašana, kur atrodies, puika? Šī nav Butlina un arī ne Vidusjūras klubs. - Viņš dalīja vārdu zilbēs un tad spļāva tās laukā. - Tu būsi manā rīcībā vienpadsmit dienas, un viņi cer, ka es tev iedošu to, kas pēc programmas paredzēts četrpadsmit nedēļām. Tas ne tikai nav gudri. Tā vienkārši ir pašnāvība.
- Es nelūdzu mani sūtīt uz šejieni, - Alekss atbildēja.
Pēkšņi seržants saniknojās. - Nerunāt, līdz neesmu atļāvis, - viņš nokliedzās. - Un, ja tu runā, tad vērsies pie manis ar uzrunu "ser". Vai saprati?
- Jā, ser. - Alekss jau nolēma, ka šis vīrs ir ļaunāks pat par viņa ģeogrāfijas skolotāju.
- Šobrīd mums ir piecas vienības, - virsnieks turpināja. - Tu pievienosies K vienībai. Mēs nelietojam nosaukumus vai vārdus. Man arī nav vārda. Tev nav vārda. Ja kāds jautā, ko tu dari, tu viņam neko nesaki. Daži no vīriem varbūt tevi nesapratīs. Varbūt daži no viņiem apvainosies, ka tu esi šeit. Tas ir ļoti slikti. Bet tu ar to sadzīvosi. Es varu tevi atbalstīt. Tu esi zēns, taču ne vīrs. Bet, ja sūdzēsies, tu tiksi izmests. Ja raudāsi, tu tiksi izmests. Ja netiksi līdzi, tu tiksi izmests. Ar mani un tevi, puika, tā ir kļūda, un es vēlos tevi izmest.
Pēc tam Alekss pievienojās K vienībai. Kā jau seržants bija paredzējis, vīri nebija gluži priecīgi redzēt viņu savā pulkā.
Vienībā bija četri vīri. Drīz vien Alekss saprata, ka speciālo uzdevumu vienība MI6 sūta savus aģentus uz līdzīgu mācību centru īpašās gaisa vienības paspārnē. Daudzas apmācību metodes balstījās tieši uz šīs vienības metodēm, un tās ietvēra gan rīcības aprēķināšanu, gan maskēšanos. Tātad tie bija četri vīri, katrs ar savu īpašo prasmi. Un viens zēns, šķietami bez nekā.
Viņi visi bija apmēram divdesmit piecus gadus veci, iztrakojušies, ar saviem jociņiem traucējot sabiedrisko inieru. Divi no viņiem smēķēja. Viens izjauca un salika ieroci - 9 mm brauniņu, spēcīgu pistoli. Katram no viņiem bija kodēts vārds: Vilks, Lapsa, Ērglis un Čūska. Kopš šī brīža Alekšu sāka dēvēt par Kucēnu. Vadonis Vilks bija vienīgais, kam uzticēts ierocis. Viņš bija maza auguma, muskuļots, ar stūrainiem pleciem un melniem, īsi apcirptiem matiem. Viņam bija glīta seja, veidota mazliet nesamērīgi attiecībā pret degunu, kas izskatījās kaut kad agrāk salauzts.
Vilks pirmais sāka runāt. Nolicis ieroci, viņš nomērīja Alekšu ar savām pelēkajām acīm. - Tātad kas, ellē, tu esi, kā tu domā? - viņš noprasīja.
- Kucēns, - atteica Alekss.
- Sasodīts - skolas puika! - Vilks runāja ar nelielu ārzemniekā akcentu. - Nespēju noticēt! Tu un Speciālie uzdevumi?
- Man nav atļauts tev to teikt. - Alekss pārkāpa pāri viņa gultai un apsēdās. Matracis likās tikpat ciets, cik pats gultas rāmis. Par spīti aukstumam, tur bija tikai viena sega.
Vilks papurināja galvu un smaidīdams pajokoja. - Skatieties, ko viņi mums atsūtījuši, - viņš nomurmināja. - 007? Divas nulles, nekas vairāk.
Pēc tam šis vārds pielipa. Nulle nulle nekas - tā viņi sauca Alekšu.
Visās šajās dienās zēns palika grupas ēnā. Alekss nebija starp vīriem, bet arī ne pārāk tālu no tiem. Viņš darīja gandrīz visu, ko darīja pārējie. Viņš mācījās lasīt kartes, apguva radiosakarus un pirmās palīdzības sniegšanu. Viņš piedalījās brīvās cīņas klasē un tika nogāzts tik bieži, ka tas prasīja visus nervus, lai atkal piedabūtu sevi piecelties.
Un tad nāca uzbrukuma mācības. Tas bija murgs - piecas reizes viņš tika nolamāts un pazemots tīklos un kāpnēs, tuneļos un grāvjos, karājoties stingri novilktās virvēs un rāpjoties pa sienām, tas viss stiepās gandrīz puskilometra garumā un pēc tam mežā aiz būdām. Alekss par to domāja kā par negaidītu spēļu laukumu ellē. Pirmo reizi mēģinot, viņš nokrita no virves un ievēlās bedrē, kas izskatījās piepildīta ar sasaldētām gļotām. Pusizmircis un dubļains viņš tika nosūtīts atpakaļ uz starta vietu pie seržanta. Kādu brīdi Aleksam likās, ka tas nekad nebeigsies, bet jau nākamajā mirklī viņš to bija pabeidzis divdesmit piecu minūšu laikā, bet šonedēļ sasniedza rezultātu septiņpadsmit minūtes. Lai arī noskrambāts un bez spēka, viņš klusībā bija apmierināts ar sevi. Pat Vilks to paveica tikai divpadsmit minūtēs.