Tomēr prāta ziņā tas bija pavisam kas cits. Džonam un Filipai bieži vien bija ļoti līdzīgas domas. Reizēm skolā, kad skolotāja uzdeva jautājumu, viņi mēdza vienlaikus pacelt roku, lai atbildētu. Kad viņi televīzijā skatījās spēļu šovus, viņi mēdza nosaukt atbildes unisonā.
Un, kad abi pārī spēlēja vārdu minēšanu, viņus nebija iespējams uzvarēt.
Viņu tēvs, Gonta kungs, bija ieguldījumu baņķieris, kas, citiem vārdiem sakot, nozīmēja, ka viņš ir bagāts. Gonta kundze, kas Ņujorkas sabiedrībā labāk bija pazīstama kā Leila, bija ļoti skaista sieviete un plaši piedalījās labdarības pasākumos. Viņa bija ļoti iecienīta, jo viss, kam Gonta kundze pielika roku, izdevās veiksmīgi. Viņa rīkoja daudz banketu, viņas sarunas dzirkstīja kā kristāla lustra, viņa bija valdzinoša gudra un skaista, vārdu sakot, sabiedrības dvēsele.
Tomēr nevarēja noliegt, ka Gonta kungs un kundze veidoja nesaderīgu pāri gandrīz tikpat neticamu kā doma par to, ka viņu bērni varētu būt dvīņi. Tumšmatainās Leilas lieliskais sportistes augums bija vairāk nekā sešas pēdas garš ar basām kājām, toties viņas vīrs Edvards pagariem, sirmiem matiem un tonētām brillēm bija tik tikko piecas pēdas garš savās Berluti kurpēs. Cilvēki pamanīja, kad Leila ienāca istabā; bet viņi reti kad ievēroja Edvardu, kuram laimīgā kārtā tā patika labāk, jo viņš bija kautrīgs un sevī noslēdzies, labprāt ļaudams uzmanības centrā atrasties savai sievai un 77. ielas mājai.
Gontu māja Ņujorkas Augšīstsaidā vairāk atgādināja templi nekā mitekli un bieži parādījās dažādos ilustrētajos spodrpapīra žurnālos. Ārdurvis sargāja milzīgi, izliekti, kalti dzelzs vārti, un istabu sienas bija apšūtas ar vislabākā sarkankoka paneļiem. Mājā bija lērums smalku franču mākslinieku gleznu, angļu antīko mēbeļu, retu persiešu paklāju un dārgu Ķīnas vāžu. Filipa reizēm teica, ka, viņasprāt, vecāki vairāk rūpējoties par savām mēbelēm nekā par saviem bērniem; bet viņa zināja, ka tā nav taisnība, un to sacīja aiz tā paša iemesla kā viņas dvīņubrālis mēdza teikt savam tēvam, ka 7. nams vairāk atgādinot mākslas galeriju, nevis māju, kas piemērota, lai tajā dzīvotu divi divpadsmit gadu veci bērni. Tiklīdz Džons to sacīja (un parasti tas bija tad, kad Gonta kungs pārnāca mājās ar vēl vienu garlaicīgu vecu gleznu), tēvs mēdza iesmieties un atbildēja savam dēlam: ja 7. nams būtu mākslas galerija, tajā noteikti netiktu ielaisti suņi, pat tie divi suņi ne, kurus Gonti turēja kā ģimenes mīluļus.
Alans un Nīls bija divi lieli rotveileri, un tie bija ievērojami dzīvnieki ne tikai tāpēc vien, ka tie, šķiet, saprata visu, ko tiem teica. Reiz Džons, būdams par slinku, lai pieceltos un sameklētu televizora pulti, bija licis Alanam pārslēgt kanālu, un, viņam par pārsteigumu, Alans to bija izdarījis. Nīls nebija mazāk apveltīts ar prātu kā Alans; un abi suņi prata atšķirt Fox Kids, The Disney Channel, Nickelodeon un CNN kanālus. Suņi bieži pavadīja dvīņus to klejojumos pa Ņujorku, un Džons un Filipa droši vien bija vienīgie divi bērni pilsētā, kas vienmēr jutās droši, pastaigādamies netālajā Centrālparkā pēc tumsas iestāšanās. Bet fakts, ka diviem tik gudriem suņiem bija doti tik vienkārši vārdi, gauži kaitināja Džonu.
Rotveilerus pirmie izaudzināja senie romieši, viņš žēlojās saviem vecākiem kādu rītu pie brokastīm neilgi pirms vasaras brīvdienu sākuma. Kā sargsuņus. Tie ir gandrīz vienīgie ģimenes mīluļi, kuriem līdzi tiek dots valdības brīdinājums ievērot piesardzību. To kodiena spēks ir lielāks nekā jebkuram citam sunim, varbūt izņemot to trīsgalvaino, kas apsargā ēnu valstību.
- Cerberu, Gonta kungs nomurmināja un, paņēmis savu laikrakstu New York Times, sāka lasīt par Kairas zemestrīci. Par to pirmajā lappusē vēstīja liels un vizuāli efektīgs attēls.
- Es to zinu, tēt, teica Džons. Tā vai citādi, bet šī iemesla dēļ rotveileri ir iecienīta suga armijā un policijā. Tāpēc man šķiet, ka saukt tos tādos vārdos kā Alans un Nīls ir mazliet smieklīgi.
- Kāpēc? Gonta kungs jautāja. Tā tie vienmēr ir saukti.
- Zinu. Bet, tēt, ja es dotu vārdu diviem rotveileriem, būtu tos nosaucis kaut kā atbilstošāk. Piemēram, Nerons un Tiberijs. Kā divus Romas imperatorus.
- Nerons un Tiberijs nebija diez ko jauki cilvēki, mīļais, ierunājās Džona māte.
- Pareizi, viņa tēvs piekrita. Tiberijam trūka jebkādas pieklājības civile ingenium. Un viņš bija pretīgs cilvēks. Nerons gluži vienkārši bija traks. Turklāt viņš nogalināja savu māti Agripinu. Un savu sievu Oktāviju. Un nodedzināja pilsētu līdz ar zemi. Odisse coepi, postquam parricida matris et uxoris, auriga et historio et incediarius extitisti. Tēvs ļauni nosmējās. Gribu dzirdēt, kā tas piedienētu sunim! Džons iekodās lūpā; viņam vienmēr bija grūti strīdēties ar tēvu, kad tas sāka runāt latīņu valodā. Visiem, kas runā latīniski, piemēram, tiesnešiem un pāvestiem, piemīt kas īpašs, padarot tos par cilvēkiem, ar kuriem ļoti grūti strīdēties.
- Labi, varbūt ne jebkura Romas imperatora vārdā, Džons piekāpās. Tad varbūt ko citu. Tādu, kas izklausās mazliet suniskāk. Teiksim, Elviss.
- Gadījumā, ja neesi pamanījis, Gonta kungs nelokāmi iebilda, neviens no mūsu abiem suņiem, kā tu minēji, nav īpaši sunisks. Rotveilerus, kā tu saki, ir iemīļojušas likumsargu iestādes un militāristi. Tā nav asti luncinoša, suniska suņu suga. Dažām ģimenēm ir suņi, kas var atnest laikrakstu no pastkastītes. Mums ir suņi, kas var aizskriet līdz kulinārijas veikalam un atnest maisiņu ar virtuļiem, nevienu neapēduši. Atļaušos teikt, pat Elviss nebūtu varējis to izdarīt. Un cik suniski ir aizvest pašam sevi pie veterinārsta, kad nejūties labi? Vai iemest monētu stāvvietas automātā? Es gribētu redzēt, kā imperators Nerons iemet monētu automātā.
- Turklāt, viņš piebilda, salocīdams un nolikdams laikrakstu, tagad jau ir mazliet par vēlu. Šie suņi ir pieauguši. Visu mūžu mēs tos esam saukuši par Alanu un Nīlu. Vai tu domā, ka viņi tik vienkārši var sākt atsaukties uz kādiem jauniem vārdiem? Suns nav tāds kā stulba popmūzikas zvaigzne vai kinoaktieris. Kā Pinka. Dido. Vai Stings. Bet suns pieņem savu vārdu kā neviens cits dzīvnieks. Gonta kungs pameta acis uz meitas pusi. Vai piekriti, Filipa?
Filipa domīgi pamāja ar galvu. Tā ir taisnība, ka tie nav ļoti suniski suņi. Es domāju tā: ja mēs suņiem ļoti akurāti ieskaidrotu, ka katram tagad ir jauns vārds, varētu redzēt, kā tie reaģē. Suns, kas ir tik gudrs, lai zinātu atšķirību starp CNN un Fox Kids, varbūt ir pietiekami gudrs, lai tiktu galā ar jaunu vārdu.
- Es tomēr nesaprotu, kas vainas šiem vārdiem. Alans un Nīls ir ķeltu vārdi. Alans nozīmē "glīts", un Nīls nozīmē "uzvarētājs". Nesaprotu, kas tur slikts, ja divu suņu vārdi nozīmē "glīts" un "uzvarētājs". Tiešām nesaprotu.
- Manuprāt, tā ir lieliska doma, mīļais, Gonta kundze atsaucās. Ne ar kādu fantāzijas lidojumu Alanu nevar aprakstīt kā glītu. Un Nīls nekad mūžā neko nav uzvarējis. Viņa pasmaidīja, it kā jautājums nu būtu atrisināts. Tā. Kā mēs tos sauksim? Man jāatzīstas, ka man tīri labi patīk vārds Elviss. Alans ir prāvākais no abiem suņiem, ar krietni lielāku ēstgribu. Viņš ir īsts Elviss, ja vien tādu esmu redzējusi.
Gonta kungs uzmeta sievai ciešu, jautājošu skatienu, it kā nepavisam nepiekristu viņai. Leila, viņš mierīgi teica, tas nav smieklīgi.
- Un Nīlu mēģināsim saukt par Vinstonu, Filipa ieteica. Par godu Vinstonam Cērčilam. Viņš ir niknākais no abiem un ar saviem žokļiem un rūkšanu pilnīgi atgādina Vinstonu Cērčilu.