- Bet ko mēs visu nakti darīsim? Filipa jautāja.
- Mēģināsiet pagulēt, Nimrods atbildēja. Tieši to cilvēki naktīs parasti dara. Ieteicu jums izmantot guļammaisus, jo pēc tumsas iestāšanās kļūst diezgan auksts. Ja jums sametas garlaicīgi, varat paspēlēt kādu vārdu spēli ar vārdnīcu. Vai mazliet uzspodrināt to veco lampu. Pa ceļam šurp man likās, ka tā izskatās mazliet blāva.
Krīmijs bija atgriezies pie kadilaka un iedarbināja motoru. Mēs atgriezīsimies rītausmā, Nimrods sacīja, ietrausies pakaļējā sēdeklī.
- Bet ja nu ar mums kas notiek? Džons jautāja.
- Neviens nezina, ka jūs esat šeit, izņemot mani un Krīmiju. Kas gan jums varētu notikt? Katrā gadījumā jūs esat džini. Citiem cilvēkiem vajadzētu baidīties no jums. Nimrods aizcirta mašīnas durvis un tad atvēra logu. Starp citu, ja redzēsiet kādas dīvainas gaismas virs piramīdām un debesīs dzirdēsiet pompozu balsi, neuztraucieties. Tas būs son et lumiēre pie piramīdām. Skaņu un gaismu izrāde tūristiem. Man šķiet, ka no šejienes jūs dzirdēsiet katru vārdu. Varbūt jūs pat varētu kaut ko iemācīties.
Nimrods uzsita Krīmijam pa plecu, un mašīna aizbrauca kā lieli, balti kaujas rati smilšu un putekļu mākonī, pametot dvīņus vienus pašus strauji biezējošā Abu Sira tumsā.
Džons bija pilnīgi pārliecināts, ka varēja saklausīt savus sirdspukstus. Kaut Nīls un Alans būtu šeit,
- viņš teica. Es gribēju teikt, Vinstons un Elviss.
- Es arī to gribētu, Filipa atzinās. Šķiet, vēl nekad neesmu bijusi tā nobijusies kā pašlaik.
" Manuprāt, tur slēpjas īstā jēga, Džons sacīja.
- Kas gan tas par pārbaudījumu, ja tā būtu tikai pastaiga parkā?
Šķita, ka viegls, silts vējiņš kādu brīdi ķircina viņus, glāstot seju un bužinot matus.
- Ceru, ka tas ir tā vērts, Filipa teica.
- Domāju, ka būs, ja beigās iemantosim tādu džina spēku kā Nimrodam, Džons sprieda.
Drīz pēc tam, kad Nimrods bija aizbraucis, viņi izdzirda sentimentālu mūziku un debesis caururba lāzera stars; pie piramīdām, aptuveni jūdzi uz ziemeļiem, sākās skaņu un gaismu izrāde. Un vismaz kādu laiku dvīņi bija pārlieku aizrāvušies ar to, kas viņiem notiek virs galvas, lai pievērstu īpašu uzmanību tumsai. Bet, kad beidzot izrādei pienāca gals, Filipa atskārta, ka
vienlaikus dreb no aukstuma un izbīla.
- Tumsa uznāk ļoti ātri, vai ne? meitene secināja un, mēness gaismā mulsi norijusi siekalas, ielīda savā guļammaisā cerībā, ka būs pasargāta no tā, kas varētu uzglūnēt tuksnesī. Vai mums tagad nevajadzētu aizdegt lampu?
Džons paņēma sērkociņu kastīti un tad lampu, ko pacilāja rokās. Savādi, viņš teica. Sasodīts, tā negrib degt.
- Nemuļķojies, Džon. Tas nav smieklīgi.
- Nē, es tiešām nejokoju. Viņš pasniedza māsai lampu un sērkociņus. Še, pamēģini tu.
Filipa paņēma lampu un sērkociņus un mēģināja aizdegt lampu ar tikpat neciliem panākumiem kā brālis; tad, uzšķīlusi vienu no pieciem pēdējiem sērkociņiem, viņa papētīja lampu tuvāk. Nav nekāds brīnums, ka nevaram to iedegt, vina sacīja. Nav maģiskās lietiņas, ko iedegt. Sai stulbajai lampai nav degļa. Filipa sāka nervozi spodrināt lampu ar piedurkni.
- Vismaz ir pilns mēness, Džons teica, mēģinādams kliedēt māsas drūmo noskaņojumu. Neuz šķiļot vēl vienu sērkociņu, viņš tik tikko varēja saskatīt, kur viņa ir. Un vai nepalūkosies debesīs? Tik daudz zvaigžņu. Dažas no tām šķiet tik tuvu, ka gandrīz var aizskart ar roku. Paskaties uz to tur. Tieši virs apvāršņa. Liekas, ka tā ir tikai dažus simtus jardu tālu. Kā jau es Nimrodam teicu. Ņujorkā nekad nevar redzēt īsti naksnīgas debesis.
Filipa pārstāja berzēt lampu un pacēla acis. Viņa jau gribēja piekrist brālim cerībā, ka tā varētu novērst savas domas no nepatīkamās situācijas, kad lampa viņas rokās noraustījās un tad it kā pacēlās gaisā. Viņa aiz bailēm iekliedzās, pārliecināta, ka kāds viņai lampu izrāvis no rokām, ar visu guļammaisu pieslējās kājās un aizlēca uz brāļa pusi, juzdamās kā milzu kāpurs. Džon, viņa teica. Kaut kas ir noticis ar lampu.
Kamēr viņa vēl runāja, no lampas tukšās degļa vietas sāka plūst biezi, mirdzoši dūmi, nedabiskā ātrumā celdamies debesīs augstu virs galvas un veidodami lielu mākoni, kas lidinājās gaisā, it kā draudot tuksnesī nolīt pār viņiem un tikai viņiem. Vienlaikus viņi sajuta dīvaini stipru aromātu, kas oda pēc drukas krāsas, it kā kāds mēģinātu ar otu aizmālēt dūmus.
- Man tas nepatīk, Filipa paziņoja. It nemaz nepatīk.
Kad visi dūmi no senās lampas bija izkūpējuši, tie atkal saplūda kopā un pārvērtās cietā ķermenī, veidojot cilvēka siluetu, divreiz garāku par lielāko milzi, ko viņi spēja iedomāties, bet tas pamazām nokritās un sarāvās, līdz pieņēma pazīstama normāla džina izskatu.
- Rakšasasa kungs! dvīņi iesaucās, izdvesdami skalu atvieglojuma nopūtu. Paldies Dievam, tas esat jūs.
- Un lai ļoti jauks vakars jums abiem, viņš teica ar tik izteiktu īru akcentu, ka tas skanēja gandrīz teatrāli.
- Jūs pamatīgi mūs nobiedējāt, Filipa smējās, kad bija atguvusi elpu.
- Vai šī ir daļa no Tammuza? Džons jautāja.
- Tā tas ir, jaunais džin, vecais vīrs atbildēja. Tā tas ir. Es gribēju zināt, cik ilgi jums vajadzēs prātot, ka lampa jāpaberzē, tā tas bija. Cerams, nedomājāt, ka tēvocis pametīs jūs šeit vienus pašus, ko? Viņš nopūtās. Varbūt domājāt arī. Biju pārliecināts, ka, tiklīdz Nimrods iedeva jums veco lampu, jūs atminēsieties stāstu par Aladinu no Arābijas naktīm-, bet šķiet, ka varēju arī kļūdīties. Svarīgākais, ka jūs jutāties, it kā būtu pamesti tuksnesī, kas ir pats svarīgākais Tammūzam. Tas un maza pamācība no jūsu padevīgā kalpa. Savā pagaidu stāvoklī kā māridu galvenais ceremonijmeistars.
- Biju domājusi, ka mūsu cilts galva ir Nimrods, Filipa teica.
- Atklāti sakot, māridu galva ir jūsu māte, Rakšasasa kungs paskaidroja. Bet, kopš viņa ir zvērējusi atteikties no sava džina spēka, Nimroda uzraudzībā ir māridu dienišķās lietas. Tomēr šovakar viņam ir svarīgas darīšanas un jūsu iniciācijas formālo pusi viņš uzticējis man.
Tāpat kā agrāk, Rakšasasa kungam galvā bija balts turbāns un mugurā balti svārki, kas harmonēja ar viņa glīto, balto bārdu. Rokā viņš turēja citu eļļas lampu, vienīgi šī tiešām dega un izstaroja spēcīgu gaismu, kas apgaismoja tuksnesi vairāku jardu apkārtnē. Dvīņi nebija viņu redzējuši kopš aizbraukšanas no Londonas, un pamazām viņu bailes un pārsteigums izvērtās priekā, jo viņi pirmo reizi bija redzējuši džinu parādāmies no lampas.
- Kas ar mums tagad notiks? Džons jautāja.
- Pārbaudījuma ļaunākā daļa ir cauri, Rakšasasa kungs paskaidroja. Ja vien nedomājat, ka uzklausīt vecu vīru jums neliekas briesmīgākais, kas varētu notikt. Jūsu tēvocis Nimrods, ļoti varens džins, kuru man ir gods saukt par savu draugu, lūdza mani jums pastāstīt, kā radās džini. Bet man jālūdz jūs klausīties ļoti uzmanīgi, jo dažiem apstākļiem, kas saistīti ar šo stāstu, ir svarīga nozīme. Un, lai būtu par to drošs, ir kategoriska prasība, ka jūsu sapratnei jābūt tikpat lielai kā jūsu nozīmei lietu struktūrā.
Rakšasasa kunga balss, turpinot runāt, kļuva mazliet stingrāka un skaļāka, tāpēc dvīņiem sāka rasties aizdomas, ka šis vīrs patiesībā nemaz nav tik kautrīgs un sevī noslēdzies, kā Nimrods bija vedinājis viņus domāt.
- Zemes pirmsākumos pasaulē bija tikai divi spēki un tikai triju veidu būtnes, kas varēja noteikt atšķirību starp tiem. Šie spēki bija labais un ļaunais, un tikai eņģeļi, džini un cilvēki spēja tos atšķirt.