- Iesim prom no šejienes, Džons ierosināja.
- Es jau mēģinu, teica Filipa, tikai rādās, ka nevaru pakustināt kājas.
- Eu! Es arī nevaru. Kas notiek? Esmu kā paralizēts.
- Kaut Nimrods būtu šeit!
Norijusi peli, Ēģiptes kobra pacēla galvu un ķermeņa priekšdaļu un sāka atritināties Kēras de Lapēna kundzes priekšā, līdz beidzot sasniedza grīdu.Tad kobra sāka pieņemties augumā, līdz tās ķermenis bija tik resns kā vīrietim un galva liekšķeres lielumā.
- Neskaties tai acīs, Filipa brīdināja. Tā mēģina mūs hipnotizēt.
- Neiebilstu, ja mani hipnotizē, lai tikai man nekož, Džons atbildēja, jau juzdamies it kā hipnotizēts, jo viņam likās, ka čūskai izaug rokas un kājas un tā acīm redzami pārvēršas par vīrieti ar līku degunu, nelielu, mazu bārdiņu un nejauku izteiksmi kalsnajā sejā. Pāris sekunžu vēlāk reptili pilnībā bija pārņēmis glīts augstprātīga izskata anglis, kas izplatīja stipru snobisma un čūskas aromātu.
Atklājusi, ka nespēj paskriet, Filipa centās savaldīt bailes. Ibliss, es tā spriežu, viņa vēsi teica.
- Tu spried pārdroši, tu, nožēlojamā, mazā varde, Ibliss pavīpsnāja. Ja ir kas tāds, ko nevaru ciest vairāk par jaunu māridu džinu, tad tie ir divi jauni māridu džini. Ibliss neveikli norija siekalas un uzlika roku uz vēdera. Tu domā, ka biji varen gudra ar to peli, ja?
- Nemaz ne tik gudra, Filipa drebēja.
- Vai tev ir kaut mazākais priekšstats, cik pretīgi īstenībā garšo pele? Fū, man ir pavisam slikta dūša. Un es smirdu pēc reptiļu mājas Londonas zvērudārzā.
Viņš vairākas reizes izlaizīja mutes iekšpusi, skaļi iešņauca deguna saturu rīklē un tad uz paklāja izspļāva kaut ko zaļganu un šausmīgu.
- Nē, tā jau es domāju, ka nav.
- Tad kāpēc jūs to ēdāt? Filipa jautāja.
- Tāpēc, mazā slīpētā jaunkundze, ka čūskas tieši to dara, Ibliss atbildēja. Čūskas ēd peles. Es to apēdu, iekams man bija laiks sev pajautāt, kā tas varēja gadīties, ka pele rāpo Ķēra de Lapēna kundzes matos. Viņa var būt francūziete, bet, par spīti plaši izplatītam uzskatam, pat franči šad un tad mazgā matus.
Iblisam mugurā bija Sauile Row uzvalks ar smalkām svītriņām, kājās pēc pasūtījuma darinātas čūskādas kurpes, un rokā viņš turēja bagātīgi rotātu spieķi ar apaļu sudraba rokturi. Viņš palaida vaļīgāk savu veco ītonas skolas kaklasaiti, atpogāja Turnbull & Asser krekla apkaklīti un nepatīkami noklepojās. Klepus pārvērtās par skaļu rīstīšanos.
- Tas ir tikai tāpēc, ka pieņem cilvēka apveidu tik drīz pēc peles apēšanas, Ibliss paskaidroja, vēlreiz atrīdams zaļas gļotas uz grīdas. Tas ir ādas dēļ. Viņš atkal norīstījās. Tā iestrēgst rīklē. Pat čūskas izmet to laukā pēc tam kad ir paēdušas.
Ibliss piegāja pie dzērienu paplātes, paņēma dūmstikla brendija karafi un vienā rāvienā iztukšoja visu tās saturu. Kādu laiciņu viņš aizkaitināts blenza uz datoru, it kā uz brīdi novērsis uzmanību. Tad, samiedzis acis, viņš naidīgi paskatījās uz dvīņiem. Protams, man nebūtu vajadzējis atkal pieņemt cilvēka apveidu tik pēkšņi, ja jūs nebūtu iemērkuši savus netīros, mazos pirksteļus manā eļļas lampā.
Viņš nepacietīgi papurināja galvu un sarkastiski pasmaidīja. Bet nē. Jūs nevarējāt novaldīties, vai ne? Tas ir tik raksturīgi jums, māridiem. Vienmēr jaukties iekšā. Biju noskaņots būt žēlsirdīgs pret jums jūsu jaunības dēļ, bet jums vajadzēja uzsviest man virsū to draņķa peli. Viņš atkal briesmīgi norīstījās, un šoreiz viņam izdevās peli izvemt uz grīdas.
- Esiet gatavi nožēlot, mazie, Ibliss noņurdēja.
. Izmirkuši brendijā, pele mirkli gulēja nekustīgi un tad piecēlās sēdus, jo gluži neticami, bet tā vēl bija dzīva. Brīdi grauzējs paberzēja ūsas un tad metās skriet uz durvīm. Filipa īsi un klusi uzgavilēja, ka mazais dzīvnieciņš bija pārdzīvojis šo briesmīgo pārbaudījumu.
- Redzat to peli? Ibliss jautāja, un, dažas collas pirms pele sasniedza durvis un brīvību, viņš pārvērta nabaga radījumu pelnos ar vienu ciešu savu ļauno acu skatienu. Kad būšu ticis galā ar jums, viņš turpināja, jūs domāsiet, ka tai pelei veicies vairāk nekā tam vīram, kurš izkrita no lidmašīnas bez izpletņa un nokrita matraču rūpnīcā. Vienīgais iemesls, kāpēc jūs vēl neesat miruši, ir tas, ka neesmu nolēmis, vai es jūs apēdīšu vai jūsu nekam nederīgos mazos ķermenīšus iemetīšu pasaules dziļākajā atkritumu bedrē, kura, ja jūs gribat zināt, atrodas kādā Krievijas viesnīcā Sanktpēterburgā. Ticiet man, jūs neesat izbaudījuši īstas ciešanas, ja neesat uzturējušies Krievijas viesnīcā. Kas attiecas uz atkritumu bedrēm, tad tur ir kaut kas no Dantes.
Kamēr Ibliss runāja, Džons nojauta, ka Filipa mēģina sakopot gribasspēku, gatavojoties brīdim, kad dvīņi abi kopā varētu atbrīvoties no džina spēka, kas turēja viņus piesaistītus vienā vietā, un mēģināja darīt to pašu.
- Nemaz nedomājiet izmantot savu spēku pret mani, Ibliss pavīpsnāja, sakārtodams sava glītā, pēc pasūtījuma šūtā krekla aproces. Jauniem džiniem kā jūs nav pat tik daudz izredžu pret džinu ar manu pieredzi un ļaunprātību kā sniega pikai ellē. Es jūs apēstu kā plānus, bezgaršīgus skotu biskvītus pie savas rīta kafijas. Turklāt, Ibliss parādīja pirkstu galos satvertas dažas matu šķipsnas, man ir jūsu mati. Tas padara jūsu sasaistīšanu vieglāku par vieglu.
- Tad tāpēc jūs vienmēr ar rokām aizskārāt manus matus, Džons attapās. Es nojautu, ka aiz tā slēpjas kas dīvains.
- Un es arī esmu izpētījis, ka jums abiem raksturīgs kas dīvains. Kopš pārņēmu kontrolē šo sievieti, lai uzraudzītu Nimrodu, es jūs abus esmu vērojis kopš tā piknika. Neviens cilvēkbērns nemūžam labprātīgi nebūtu ēdis kaviāru un zosu aknu pastēti. Ibliss izsmalcināti noņēma pēdējo spalvu kušķīti sev no lūpām.
- Mēs jums neko neesam nodarījuši, Džons izaicinoši teica.
- Jūs, protams, aizmirstat peli.
- Izņemot peli.
- Gribat lūgties, lai saudzēju jūsu dzīvību? Ibliss apsēdās neērtā, modernā krēslā un plati pasmaidīja. Turpiniet. Apēdis peli, es varētu labi pasmieties.
- Nē, tiešām. Kāpēc jūs vēlaties mūs nogalināt? Džons uzstāja.
- Ā, saprotu, ka mīļais tēvocis Nimrods nav ticis galā ar uzdevumu, ja jums nav paskaidrojis pat tik daudz, Ibliss teica. Mēs esam pretējās pusēs šajā karā, dēliņ. Lūk, kāpēc. Jūs man tikpat labi varētu jautāt, kāpēc peles nesadzīvo ar čūskām. Es nodarbojos ar neveiksmi, un jūsu kompānija nodarbojas ar veiksmi. Vienīgi jūsu gadījumā gan šķiet, ka veiksme drīzāk ir nepietiekamā daudzumā.
- Tā tam noteikti nevajadzētu būt, Filipa iebilda.
Ibliss iesmējās, it kā viņu patiesi būtu uzjautrinājusi
Filipas piezīme. Kāds aizkustinošs naivums, viņš teica. Jādomā, ka tā ir slavenā māridu sirdsapziņa. Iblisa seja kļuva ļoti riebīga, kad piecēlies viņš to piegrūda tuvāk Džona sejai, tik tuvu, ka Džons viņa elpā saoda peli. Kas notiek ar jūsu cilti? Šī vēlēšanās samaitāt prieku citiem džiniem. Kā jaunam džinam tev īpaši jāsaprot, cik daudz vairāk jautrības sagādā uztiept cilvēkiem neveiksmi nekā radīt mazumiņu laba. Un cik lielas pūles tas prasa.
Ibliss sarauca pieri, un tad, pamatot šaubas Džona sejā, viņam aizrāvās elpa.
- Vai tad Nimrods tev nepastāstīja? Redzu, ka nav stāstījis. Patiesība ir tā, ka mēs visi sākam vienādi. Māridi, ifrīti, džani, gūli. Mums visiem patīk joki. Paraut nost krēslu resnai dāmai. Pasviest banāna mizu priekšā stulbam policistam. Džon, vai tā nav? Vai tu nekad neesi gribējis padziļināt peļķi akla cilvēka priekšā, kad tas šķērso ceļu? Vai likt pildspalvai iztecēt uz līgavaiņa baltā smokinga? Redzu, ka esi. Ibliss pasmaidīja un izslējās.