Ilgi nesvārstīdamās, Filipa nomurmināja savu fokusa vārdu, un viņai plaukstā parādījās divas tabletes.
- Kolosāli, Džons sacīja un norija tableti, ko māsa viņam piedāvāja.
- Ko tu saki par paklāju? Filipa iejautājās. Šī grīda ir diezgan cieta un slidena.
- Kādā krāsā?
- Rozā, Filipa atbildēja. Man patīk šī krāsa.
- Rozā? Džons saviebās. Kāpēc ne melnu? Man patīk melns. Melns ir vēsi. Un, starp citu, vai televizors nebūtu labāks?
- Tu tagad gribi skatīties televīziju?
Džons paraustīja plecus. Ko citu vēl te var darīt?
Pēc vairākiem mēģinājumiem Džonam izdevās izveidot iecerēto, kas drīzāk gan atgādināja modernu skulptūru nekā televizoru, un, tiklīdz viņš bija pagatavojis atzveltnes krēslu, zēns apsēdās un ieslēdza aparātu.
- Tipiski, Filipa teica. Mēs te esam iestrēguši, un vienīgais, par ko tu spēj domāt, ir televīzija.
Bet, tiklīdz parādījās attēls, Džons novaidējās: Skaisti. Ēģiptes televīzija.
- Ko tad tu gaidīji? Mēs taču esam Ēģiptē. Viņa paraustīja plecus. Varbūt tu varētu iemācīties arābu valodu?
Džons svieda ar distances pulti pa ekrānu, saniknoti iekliedzās un saķēra galvu. Mēs nekad netiksim laukā no šejienes, viņš nopūtās.
21. nodaļa sehmetas SCEPTERIS
Pudeles iekšpusē minūtes pārvērtās stundās un stundas dienās, un dvīņi izklaidējās, savam priekam mēģinot izrotāt un mēbelēt Kēras de Lapēna kundzes brendija karafi. Tomēr izrādījās, ka tas nav iespējams, un pēc nedēļas viņi vienojās sadalīt telpu divās daļās ar aizslietni un izvēlēties pilnīgi atšķirīgu noformējuma stilu. Džons sev izveidoja dzīvojamo telpu augsto tehnoloģiju garā pelēkos un melnos toņos, papildinot to ar lielu ādas atzveltnes krēslu un milzīgu ledusskapi, PlayStation un platekrāna televizoru ar DVD atskaņotāju, tā ka viņam vienmēr bija, ko skatīties. Filipas telpa bija viscaur rozā un pūkaina, ar lielu gultu, daudzām mīkstajām rotaļlietām, radio (kurš spēlēja vienīgi ēģiptiešu mūziku, kas viņai pat sāka iepatikties), bibliotēku, kas bija pilna ar grāmatām par faraoniem, un labi aprīkotu virtuvi, kur viņa mācījās gatavot ēdienu. Kādudien viņa nolēma pagatavot maltīti Džonam un ielūdza viņu savā pudeles pusē. Dvīņi nupat bija apsēdušies, lai ieturētu maltīti, kad skala, zvanoša skaņa viņiem virs galvas vēstīja, ka karafe atkal tiek atkorķēta.
Filipa skaļi norija siekalas, kad atkal sāka izgaist.
- Varbūt Ibliss galu galā ir nolēmis mūs nogalināt, Džons minēja, kad pudele sāka pildīties ar dūmiem.
- Kā tad nu būs ar skatīšanos no gaišās puses? Filipa jautāja.
- Ja vien tas notiek ātri, man vienalga, Džons atbildēja. Es jūku prātā, te iesprostots.
- Kas tev liek domāt, ka Ibliss ir džins,, kas kādam novēlētu ātru nāvi? viņa jautāja un izgrūda trauksmes kliedzienu, juzdama, ka atkal caur pudeles kaklu tiek iznesta ārpasaulē.
Kad dūmi izklīda, dvīņi bija atgriezušies Ķēra de Lapēna kundzes bibliotēkā. Francūziete gulēja zvilnī aizvērtām acīm, skaļi krākdama, bet nebija ne miņas no Iblisa vai pat kobras, toties dvīņi jutās iepriecināti, ieraugot Nimrodu, kas sēdēja neērtajā, modernajā krēslā, smēķēja lielu cigāru un izskatījās ļoti apmierināts ar sevi.
- Kas notika? Džons jautāja.
- Kur ir Ibliss? Filipa prašņāja.
- Ibliss? Nimrods pavēcināja gaisā mazo, antīko smaržu pudelīti, kuru dvīņi iepriekš bija uzdāvinājuši Ķēra de Lapēna kundzei. Ak, viņš droši vien ir te iekšā, tēvocis teica. Viņš mūs vairs netraucēs.
- Jūs viņu sagūstījāt? Filipa iesaucās. Kādā veidā?
- Es nebūtu varējis to izdarīt bez jums abiem, tiešām nebūtu. Saprotiet, es jūs atsūtīju šurp ar izdomātu ieganstu. Kopš piknika man radās aizdomas par Ķēra de Lapēna kundzi. Es diezgan droši cerēju, ka jūs abi arī turat viņu aizdomās. īpaši tāpēc, ka jums bija paredzēts pavadīt veselu dienu kopā ar viņu. Ibliss ir turējis savā varā to nabaga sievieti, kopš mēs ieradāmies Kairā.
- Tātad visa runāšana par šķirstu un tā vērošanu ar teleskopu bija pilnīgas blēņas, Džons secināja.
- Jūs izmantojāt mūs kā ēsmu, Filipa piebilda. Kā tīģerim kazu.
- Klausieties, manuprāt, tas ir mazliet par stipru teikts, Nimrods iebilda. Kā jau sacīju, jums ne brīdi nedraudēja īstas briesmas.
- Mūs varēja nogalināt, Filipa neatlaidās.
- Ak nē, Nimrods iebilda, laimīgi izpūzdams cigāra dūmu mutuļus. Ibliss nekad neļautu iet zudumā diviem patiesi labiem džiniem kā jūs. īpaši tāpēc, ka jūs esat tik jauni. Vēl divi, kas pildītu viņa pavēles? Man tā vis nešķiet. Viņš nav dumjš. Un tā muldēšana, ka jūs apēdīs un apglabās atkritumu bedrē bija vienīgi tādēļ, lai padarītu jūs pakļāvīgākus.
- Jūs dzirdējāt, ka viņš to teica? Bet kā? Džons jautāja.
- Jūs taču nedomājat, ka būtu ļāvis jums nākt šurp vieniem pašiem? Es atrados kādā nedzīvā priekšmetā. Nu, gandrīz nedzīvā.
- Ko? Jūs gribat teikt, ka visu laiku bijāt šeit? Filipa bija pārsteigta.
- Protams. Es biju datorā uz galda. Atminieties, bija tāds brīdis: tiklīdz viņš bija izdzēris brendiju, kad man likās, ka viņš ticis man uz pēdām. Es netīšām uz mirkli ieslēdzos.
- Es to atceros, Džons teica. Tobrīd man tas likās mazliet savādi.
- Jā, tāpat nodomāja arī Ibliss. Viņš ir viltīgs velns, tas Ibliss, to nu gan par viņu varu teikt. Šā vai tā, es zināju, ka viņš jūs iespundēs pudelē. Un tas bija brīdis, kuru es gaidīju. Saprotiet, džins ir visvājākais, kad viņš izmanto savu spēku pret citu džinu. Un pat vēl vājāks, kad viņam nākas lietot savu spēku pret diviem džiniem. Un, ja gadās, ka šie džini ir arī dvīņi, nu, jūs saprotat, ko gribu teikt. Tai brīdī, kad viņš jūs ievietoja brendija karafē, es izdarīju savu gājienu. Varu jums galvot, ka nebija cita veida, kā tikt galā ar tik grūti pieveicamu džinu kā Ibliss.
- Kur tad jūs bijāt visu šo laiku? Filipa prasīja. Mēs uzturējāmies šajā pudelē nedēļām ilgi.
Nimrods papurināja galvu. Tās tikai likās kā nedēļas. Īstenībā jūs tur iekšā esat bijuši, ļaujiet man padomāt… Nimrods paskatījās savā rokas pulkstenī. Aptuveni piecpadsmit minūtes.
- Piecpadsmit minūtes? Džons pārjautāja. Un tas ir viss? Jūs esat pārliecināts?
Nimrods saviebās. Jā, protams, man žēl. Es jums stāstīju par atrašanos džina pudelē ārpus trīsdimensiju telpas. Baidos, ka nepaguvu jums pastāstīt, kā džinam pareizi zaudēt ķermeniskumu un iekļūt pudelē. Ziemeļu puslodē jāatceras, ka jātiek iekšā pretēji pulksteņa rādītāju kustības virzienam, pret normālo ziemeļu puslodes grīsti, citādi laiks velkas ilgi, bet dienvidu puslodē otrādi. Tas ir tas pats princips, kā ūdens aizplūst pa noteku vannā. Nu, kas tamlīdzīgs. Neapšaubāmi to ir grūtāk atcerēties, ja kāds cits iesprosto tevi pudelē. Bet, ja izdodas pareizi, tas var aiztaupīt daudz laika. Piemēram, lidojums no Londonas uz Austrāliju, kas normāli ilgst divdesmit četras stundas, var likties tikai kā divdesmit četras minūtes. Ja iznāk nepareizi, tas neapšaubāmi liksies kā divdesmit četras nedēļas. Laiks ir relatīvs attiecībā pret telpu. Mūsdienās, man šķiet, tādas lietas māca piecu gadu vecumā.
Viss izdevās spoži! Un jūs bijāt izcili! Es nekad nebūtu iedomājies likt tai pelei parādīties Ķēra de Lapēna kundzes matos. Tas bija ar iedvesmu. Tu lieliski izmānīji viņu laukā, Filipa!