- Vai tas nav brīnišķīgi? Nimrods teica. Tagad mēs zinām, ko meklējam, pat tad, ja vēl nezinām, kur.
- Tā ir taisnība, Rakšasasa kungs atzina, visā pasaulē muzejos atrodas daudz karalisko scepteru. Viņš pamāja ar galvu uz dvīņu pusi. Manuprāt, ..viens tāds ir Ņujorkas Metropolitēna muzejā. Bet es zinu tikai vienu Sehmetas scepteri no 18. dinastijas, kas meklējams ārpus Kairas. Un tas atrodas Britu muzejā Londonā.
Nimrods nopūtās. Nu, vai tas nav jocīgi? Trīsdesmit gadus esmu meklējis šos pazudušos džinus, un izrādās, ka visu laiku tie varētu būt bijuši man tieši degungalā.
- Vai tas nozīmē, ka mēs dodamies atpakaļ uz Angliju? Džons jautāja.
- Jā, baidos, ka tā tas ir, Nimrods apstiprināja. Grounina kungs. Lūdzu, sazvaniet British Airways un rezervējiet mums visiem vietas nākamajam lidojumam uz Londonu.
- Paldies Dievam par to, Grounins iesaucās, veikli iedams uz durvīm. Klausieties, paldies Dievam par to. Vairs nevaru izturēt šo karstumu.
- Ļoti žēl, Nimrods sacīja, ignorēdams savu sulaini. Un tieši tad, kad jūs sākāt atklāt savus džina spēkus. Projām no tuksneša karstuma tie var stipri vien sarukt.
- Tur neko nevar līdzēt. Džons paraustīja plecus.
- Tas ir kas daudz svarīgāks, Filipa piekrita.
- Mēs vienmēr varam atgriezties Ēģiptē vēlreiz, Džons sacīja. Vai ne?
- Protams, Nimrods apgalvoja. Nākamreiz, kad jums skolā būs brīvdienas.
- Vai zināt, jums bija taisnība, Džons teica Nimrodam. Tas, ko jūs teicāt par Kairu. Nekad nebiju gaidījis, ka man tā tik ļoti patiks. Tā var būt netīra, tā var būt smirdīga, tā var būt cilvēkiem pieblīvēta, bet nav citas vietas pasaulē, kas būtu gluži tāda.
- Vai es neteicu? Nimrods atgādināja. Jā, tā, protams, ir brīnišķīga. Bet pagaidiet, līdz redzēsiet Aleksandriju. Un Jeruzalemi. Un Deli. Un Stambulu. Nemaz nerunājot par Sahāras tuksnesi. Pat Berlīni, kurā, kā jūs zināt, pašlaik apmetusies Babilonas Zilā džine. Tikai šobrīd neviena no tām nav tik svarīga kā Londona un Britu muzejs. Tas, ko mēs tur atradīsim, varētu ietekmēt ne vien džinu, bet arī visas laicīgās pasaules nākotni.
22. nodaļa 65. ISTABA
Londonieši, kā parasti, īpaši neizbaudīja Londonas vasaru. Dienas bija par karstu vai par vēsu. Lietus lija pārāk bieži, vai tā nebija vispār. Šķita, ka vienmēr ir kāds, kas sūrojas par laiku, lai tas būtu kāds būdams. Gandrīz vienīgais londonietis, kas nekad nežēlojās par Londonas vasaru, bija Grounins.
Vislabāk man patīk laika dažādība, viņš paskaidroja, kad visi atgriezās mājās Kensingtona dārzos. Nekad nav bijušas divas līdzīgas dienas. Šodien ir karsts, ļoti karsts Londonai. Tātad rīt, iespējams, līs, un aizparīt varētu būt vējains. Tikai pamēģiniet noskatīties četru dienu kriketa spēli, ja man neticat. Kriketa mača laikā dabūsiet redzēt jebkurus laika apstākļus.
Džons, kuram likās, ka vērot kriketu ir diezgan apnicīgi pat četras minūtes, kur nu vēl četras dienas, Grouninam apgalvoja, ka viņš tam ticot uz vārda.
Jau nākamajā rītā tieši pulksten desmitos Nimrods aizveda dvīņus uz Blūmsberiju un milzīgo celtni, kas bija Britu muzejs vai, kā Nimrodam labāk patika to saukt, "BM".
BM ir iespaidīga celtne, kas mazliet izskatās pēc liela grieķu tempļa un īpaši pēc lielā grieķu tempļa Partenona
Atēnu Akropolē, kas bija svēts dievietei Atēnai, bet, soļojot pa kāpnēm no Lielās Rasela ielas puses, Nimrods un dvīņi satika tikai autobusa tiesu ar japāņu tūristiem, kas bija ieradušies pielūgt Hermeju, grieķu ceļojumu, tirdzniecības un smieklīgi dārgu rokassomu dievu.
Nimrods veda dvīņus pa ieejas gaiteni uz slēgtu pagalmu, ko sauca par Lielo pagalmu, un garām vecajai lasītavai, kas bija milzīga apaļa celtne Lielā pagalma centrā. Viņš ar rokas mājienu aicināja abus uz Lielā pagalma rietumu pusi, un viņi gāja tālāk uz ēģiptiešu galerijām, kur bija izstādīta BM ēģiptiešu senlietu labākā daļa. Neievērojot vairumu lielāko eksponātu, viņš māsu un brāli veda uz ziemeļiem, augšup pa rietumu kāpnēm, no 60. līdz 66. istabai, kur blakus ēģiptiešu karaļnamu mūmijām, dažām piectūkstoš gadus vecām, un bēru arheoloģijas izlasei stikla vitrīnā Nimrods atrada to, ko viņi meklēja. Bet, uzlicis brilles, lai izpētītu ciešāk uz mazas granīta pamatnes izstādīto scepteri, viņš sarauca pieri un papurināja galvu.
- Ak vai, viņš iesaucās. Te rakstīts: "Karaliskais scepteris, 17. dinastija." Tas ir par agru Ehnatonam. Ceru, ka Rakšasasa kungs nav kļūdījies.
Filipa izpētīja eksponātu un paraustīja plecus. Tātad BM nezina visu, viņa teica un paskatījās vēlreiz. Varbūt viņi ir kļūdījušies.
Nimrods noņurdēja, it kā viņam tas neliktos iespējams.
- Kaut gan man nākas atzīt, Filipa piebilda, tas izskatās visai vienkāršs. Tas neizskatās pēc tāda, kas varētu saturēt septiņdesmit džinus.
- Taisnība, Nimrods nopūtās.
- Vai jūs nevarat noteikt, vai šis ir īstais, viņa jautāja. Es domāju, vai no tā nenāk kaut kāda vibrācija vai kas tamlīdzīgs?
- Es neesmu āderu rīkste, Nimrods teica. Vai medijs. Šā vai tā, ja tas izstarotu vibrācijas, kā tu saki, vai tev neliekas, ka pēc vairākiem desmitiem gadu es vai kāds cits džins to būtu jau ievērojis?
- Droši vien, Filipa atzina.
Piespiedis degunu pie vitrīnas un vērīgi pētīdams Sehmetas scepteri, cik nu stikls atļāva, Džons jau bija gatavs piekrist māsai, kad pamanīja ko savādu.
- Mirkli pagaidiet, viņš teica. Vai jūs neko neesat pamanījuši? Viņš atkāpās dažus soļus un rādīja ar pirkstu. Tā gan ir šaura kā matiņš, bet vitrīnas stiklā ir plaisa.
Nimrods un Filipa atkāpās no vitrīnas, kamēr Džons piebilda: Un vai zināt ko? Tā izskatās tieši tāda pati kā plaisa manas guļamistabas sienā.
- Tev ir pilnīga taisnība, Džon, Nimrods sacīja. Labs darbiņš. Man jāpagādā citas brilles. Ar šīm kaut ko redzēt tas ir pilnīgi bezcerīgi.
- Jā, bet ko tas nozīmē? Filipa jautāja.
- Tā ir kāda vēsts, Nimrods paskaidroja. Un šoreiz man šķiet, ka zinu, no kā.
- No kā? Filipa nelikās mierā.
- No Ehnatona pazudušajiem džiniem, protams, Džons teica. Lūk, no kā.
- Mans Dievs, jā, Nimrods izdvesa. Tev taisnība, Džon. Tas arī visu izskaidro.
- Tā ir vēsts, lai mēs zinātu, ka šis ir īstais scepteris, Džons sacīja.
Kādu brīdi viņi tikai stāvēja un skatījās uz to.
- Vai tas ir no zelta? Filipa jautāja. Neizskatās.
- Ja tas būtu no zelta, tas būtu pārāk smags, lai to nestu, Nimrods teica. No sceptera nav nekāda labuma, ja tas ir pārak smags. Nē, tas ir izgatavots no koka un pārklāts ar zeltījumu.
- Vai mēs to tagad nozagsim? Džons painteresējās.
- Vai dieniņ, nē, Nimrods atbildēja. Mēs darām to, ko varētu saukt par izošņāšanu. Citiem vārdiem sakot, pētām, kāda ir situācija. Pamatīgi apskatām vietu, iekams izstrādājam plānu, kas ļautu mums scepteri dabūt savās rokās.
- Kāpēc nelikt aizsargstiklam vienkārši pazust un tad to paņemt? Džons jautāja. Ar plaisu stiklā tam nevajadzētu būt pārāk grūti.
Nimrods paskatījās uz Džonu un tad pamāja ar galvu uz novērošanas kameru, kas atradās istabas augšējā stūrī.
- Likšu, lai tā arī pazūd, Džons ieteica.
- Manu mīļo, jauno māsasdēl, Nimrods sacīja. Vai neesmu tevi mācījis savu džina spēku lietot taupīgi? Vai es tevi nebrīdināju par cenu, kas jāmaksā par izšķērdīgu vēlmju likšanu lietā? Kur un kad vien iespējams, mēs mēģinām risināt problēmas laicīgā veidā. Turklāt šai īpašajā situācijā džina spēka lietošana varētu būt patiesi bīstama.