Pēc divdesmit minūtēm Grounins apstādināja rolsroisu Montegjū laukumā un, nesdams kolas pudeli žaketes kabatā, iegāja BM pa mazāk iespaidīgām sētas durvīm. Pat vislabākajā noskaņā viņam nepatika nākt uz BM, jo šī vieta allaž atgādināja, kā viņš bija pazaudējis roku pirms vairāk nekā desmit gadiem. Viņš nekad nespēja ieiet pa Montegjū ielas durvīm vai, tai pašā sakarībā, pa BM Lielās Rasela ielas ieeju, no jauna nepārdzīvodams tās briesmīgās dienas notikumus. Kā tīģeri, skaļi rēcot, nevaldāmi bija skraidījuši pa lasītavu, iekams tie pārlēca grāmatu izsniegšanas letei un saplosīja šausmu pārņemtos bibliotēkas darbiniekus.
Bibliotēka tagad bija pārcelta uz kādu pretīgu ķieģeļu noliktavu Sentpankrasā, kurai, pēc Nimroda teiktā, piemita īsts publiskās tualetes šarms, bet lasītava lielā mērā bija tāda pati, kādu to atcerējās Grounins, tikai bez savvaļas zvēriem. Un tā, briesmīgajiem tīģeru rēcieniem vēl skanot ausīs, Grounins uzkāpa otrajā stāvā, dodamies 65. istabas virzienā.
Mūmiju istabā viņš bezrūpīgi klīda apkārt kā jebkurš cits tūrists, tad nometās uz ceļa un, izliekoties, ka sakārto kurpju saites, novietoja kolas pudeli zem vitrīnas, kurā atradās anonīmā mūmija. Tad viņš trīs reizes uzsita pa pudeli.
Pudeles iekšpusē Grounina piesitieni skanēja kā skaļš, liels gongs. Nimrods un dvīņi pārbaudīja pulksteņus. Bija bez ceturkšņa pieci, jānogaida vēl dažas stundas līdz tumsai. Jūs esat pozīcijā. Nolieku pudeli tieši tur, kur jūs man teicāt, Grounins ziņoja. Es eju prom.
Paldies, Nimrods atsaucās. Tiksimies rīt.
Tad Grounins izgāja, pirms tam paskatījies uz Sehmetas scepteri un nospriedis, ka tas vairāk izskatās pēc irkļa vai aira nekā pēc sceptera un grūti iedomāties septiņdesmit skudras, kur nu vēl septiņdesmit džinus, iesprostotus tik savādā priekšmetā.
- Vai kāds nevēlas pēcpusdienas tēju? Nimrods piedāvāja, likdams parādīties tējas galdam, kas bija apkrauts ar ēdieniem. Uz iestērķelēta, balta damasta galdauta atradās sviestmaizes, pildīti plāceņi, kūkas, ievārījums, tējas izlase un kokakola.
- Neesmu īsti izsalcis, Džons atzinās.
- Tējai nav nekāda sakara ar izsalkumu, Nimrods paskaidroja. Angļiem tā ir stingri noteikta stunda. Un gandrīz tikpat svarīgs rituāls kā tējas ceremonija Japānā. Ar vienu izņēmumu. Japānā pie tējas dzeršanas tiek atzīts, ka ikviena cilvēciskā saskare ir vienreizējs notikums, kurš nekad nevar un nekad neatkārtosies tieši tāpat. Tāpēc ikviens tējas dzeršanas aspekts ir jāizbauda katram, kas tajā piedalās. Bet Anglijā svarīgs ir fakts, ka tējas dzeršana vienmēr ir tāda pati un vienmēr atkārtosies tieši tāpat, atkal un atkal. Jo kā gan citādi var novērtēt dižas civilizācijas izturību?
- Es arī neesmu diez ko izsalkusi, Filipa teica. Viņa mēģināja lasīt grāmatu, ko Grounins viņai bija iedevis, Jauno Oksfordas angļu dzejas izlasi.
Nimrods izdvesa īdzīgu skaņu, it kā bargi nosodītu Džona un Filipas intereses trūkumu par tējas dzeršanu.
- Tad man tiks vairāk, viņš sacīja, alkatīgi piekraudams savu šķīvi ar gurķu maizītēm.
- Nesaprotu, kā jūs varat ēst, Filipa sacīja.
- Tas ir pavisam vienkārši, Nimrods paskaidroja.
- Tikai ielieku ēdienu mutē un kādu laiku to košļāju, līdz esmu gatavs to norīt. Viņš paskatījās apkārt uz zaļganajām stikla sienām. Protams, tas nav tas, pie kā esmu radis. Kolas pudele. Es parasti ceļoju diezgan pievilcīgā Venēcijas stikla pudelē, kuru esmu iekārtojis sevišķi glīti. Tajā ir vingrotava, maza kinozāle, protams, virtuve un brīnišķīga gulta. Es to dēvēju par Groti pili. Mazs joks. Nedomājiet, ka jūs to dabūsiet, bet, lūk, te nu mēs esam. Atgādiniet man, lai jums to kādreiz parādu. Katrā zinā neaizmirstiet to.
Džons atvēra kokakolas pudeli un dzēra, iekams aptvēra, cik dīvaini bija dzert kolu kolas pudelē. Varu saderēt, ka līdz šim neviens to nav darījis, viņš savā nodabā noteica.
- Nesaprotu, kā jūs varat būt tik mierīgs, Filipa Nimrodam teica. Mēs plānojam aplaupīt Britu muzeju, un jūs runājat par tēju. Vai tas, ko mēs taisāmies darīt, nepadara jūs mazliet nervozu?
- Ak, mana mīļā, tas ir mazliet par stipru teikts, vai tev tā neliekas? Nimrods protestēja. Mēs neesam īsti noziedznieki.
- Bet es jūtos kā noziedzniece, Filipa sacīja.
- Man šķiet, tas ir tāpēc, ka tu uzstāji, lai pēc tādas izskatītos, Nimrods aizrādīja, ieliedams sev tēju. Melni krāsotas sejas, džemperi ar augstām apkaklēm, ādas cimdi, sporta kurpes? Ja man būtu lemts tā saģērbties, tad nāktos zvanīt policijai un nekavējoties likt sevi arestēt. Jūs abi izskatāties vienkārši briesmīgi. Nimrods no bikšu kabatas izņēma tablešu kārbiņu. -
Lūdzu. Iedzeriet vēl pa ogles tabletei.
Laiks pagāja ļoti ātri, un, iekams viņi spēja apjaust, pulkstenis bija deviņi, un Nimrods atgādināja dvīņiem par priekšrocībām, ko dod transubstanciācija pretēji pulksteņa rādītāju kustības virzienam ziemeļu puslodē, jo šobrīd esot droši atkal materializēties 65. istabā.
- Cerams, ka apkopēji jau būs aizgājuši, viņš teica.
- Ja viņi vispār atnāca. Apstākļi BM nav tādi kā kādreiz.
- Kā ir ar drošības kamerām? Džons jautāja.
Nimrods iebāza roku kabatā un izvilka mazu elektronisku ierīci, ne lielāku par datora peli.
- Maza ierīce, ko es pats uzmeistaroju, «viņš teica.
- Es to saucu par idiotu filtru. Tas traucē radio un televīzijas signālus. Mēdzu to izmantot pret cilvēkiem ar mobilajiem telefoniem vilcienos, lai pārtrauktu viņu pļāpāšanu. Ierīce man nepieciešama, lai pārvarētu savu tieksmi padarīt šos cilvēkus uz pāris stundām mēmus. Bet tā lieliski iedarbojas gandrīz uz jebkuru raidītāja signālu. Nimrods norādīja uz rietumiem. Filipa, es gribu, lai tu aizej pie tām durvīm un iekārtojies slēpnī, ja kāds nāktu augšā pa kāpnēm noskaidrot, kas noticis ar kameru. Nav jau tā, ka te būtu kas īpašs, ko vērts zagt. 5000 gadu veciem līķiem nav visai liels noiets tirgū.
- Lūdzu, nepieminiet tos, Filipa sacīja. Jau tāpat esmu diezgan stipri nobijusies.
- Džon, tu varētu man palīdzēt izkravāt mūsu aprīkojumu.
Nimrods nolika savu ierīci vienā galerijas galā priekšā stikla vitrīnai, kurā atradās scepteri. Vidū bija vēl viena stikla vitrīna ar sarkofāgu izlasi; un galerijas otrā pusē, trešajā stikla vitrīnā, atradās dučiem mūmiju, tostarp vairākas cilvēku mūmijas izkaltuši, miruši ķermeņi, ievīstīti pelēkos pārsējos, sakrauti cits uz cita kā cigāri kādā no Nimroda glabātavām. Naktī Ēģiptes galerijā valdīja daudz draudīgāka noskaņa nekā dienā. Šķita, ka ēnas maina savu stāvokli, bet blāvie atspulgi stikla vitrīnās varēja izspēlēt dīvainus jokus ar iztēli, tā ka vairākas reizes gan Džonam, gan Filipai nācās divreiz paskatīties uz kādu eksponātu, lai pārbaudītu, vai tas nav pakustējies. Bet dvīņus nomāca ne tikai gaisma vai tās trūkums, bet arī senatnes apgānīšanas sajūta. Neraugoties uz Nimroda patoloģisko pļāpāšanu par ēģiptiešu nāves ceļiem, šī sajūta viņus neatstāja.