Filipa apķēra sevi ar rokām, it kā ietītos plecu lakatā. Man šī vieta uzdzen šermuļus, viņa teica.
- Manuprāt, te tiešām ir īpaša gaisotne, Nimrods atzina, izņemdams šķiltavas. Vai zināt? Vienam no šiem vecajiem sarkofāgiem, manuprāt, tam no zelta, ir slikta slava, ka tajā reiz atradusies mūmija, kas bija uz Titānika. Protams, kopā ar uzlikto lāstu.
- Vai tad uz Titānika bija mūmija? Džons jautāja, pasniegdams Nimrodam lodlampu. Es to nezināju.
- Tā ir taisnība, Nimrods sacīja, aizdedzinādams lodlampu. Princese Amona-Ra. Titāniks nogrima, paņemdams 1500 cilvēku dzīvības, un toreiz, 1912. gadā, daudzi cilvēki uzvēla vainu princeses mūmijai. Tas nemaz nav pārsteidzoši, ņemot vērā cilvēku skaitu, kas jau bija piedzīvojuši dīvainu nāvi, jo pazina princesi AmonuRa. Acīmredzot, iekams šo istabu atstāja tā mūmija, ko nopirka kāds amerikāņu kolekcionārs, naktssargi un apkopēji neuzdrīkstējās tuvoties viņas sarkofāgam. Viņi apgalvoja, ka varot dzirdēt klaudzināšanu un šņukstus no šķirsta iekšpuses. Nimrods skaļi iesmējās. Tas, protams, ir tikai stāsts. Un es par to neraizējos. Kā jau teicu, šī mūmija guļ Atlantijas okeāna dibenā kopā ar visiem citiem Titānika pasažieriem, kas netika nost no kuģa. Tātad viņa mūs netraucēs.
- Tas ir zināms mierinājums, Filipa teica.
- Te, protams, kādreiz atradās daudz vairāk cilvēku mūmiju, Nimrods turpināja. Šīs patlaban izstādītās ir tikai niecīga atlase no daudziem dučiem, kas atrodas BM īpašumā. Manuprāt, vairākums no tām tiek uzglabātas pagraba velvēs. Noslēptas tā, lai nekaitinātu cilvēkus. Es gan nesaprotu, kāpēc tās varētu būt kaitinošas. Galu galā, kad tu esi miris, tu esi miris. Nimrods iesmējās. Te ir ne tikai cilvēku mūmijas, viņš teica. Manuprāt, tur ir arī vairākas dzīvnieku mūmijas. Viņš pakratīja galvu. Esmu pārsteigts, ka dzīvnieku aizsardzības biedrība nav par to žēlojusies.
Kamēr Nimrods virzīja lodlampas zilo liesmu pret plastikāta stiklu Sehmetas sceptera priekšā, Džons vēlreiz palūkojās apkārt. Tā bija taisnība: telpā atradās mumificēti kaķi, paviāni, suņi, krokodili, piekūni, kobras, pat zutis. Džons neiecietīgi nogrozīja galvu. Kāpēc gan lai kāds gribētu mumificēt zuti? viņš nomurmināja un nesekmīgi centās nāvi un mūmijas izmest no prāta. No mūmiju briesmām, degošās plastmasas smakas un Nimroda šaušalīgajām runām viņam sāka mesties slikta dūša.
- Protams, Nimrods turpināja, visu, kam ēģiptieši ticēja par augšāmcelšanos, viņi, vai zināt, ieguva no mums, džiniem. Nav jau tā, ka viss būtu patiesība, pat par džiniem.
Bet Džons gandrīz neklausījās savā tēvocī, jo viņam šķita, ka viena no mūmijām bija mazliet pakustējusies. Vai arī viņš to bija iedomājies? Vēl pagāja kāds brīdis, un viņš sev teica, ka droši vien to ir iedomājies, ka tvaiki no degošās plastmasas sagrozījuši viņam galvu un 5000 gadu vecas mūmijas nekustas ja nu vienīgi vecās šausmu filmās. Viņš iestāstīja sev, ka atrodas Londonā, 21. gadsimtā, un ka mirušajiem nav iespējams atdot dzīvību. Tie naktssargi, par kuriem Nimrods bija runājis, droši vien bija kļūdījušies. Nebija iespējams, ka princese Amona-Ra 5000 gadu būtu palikusi dzīva.
Viņš iekoda lūpā un centās novaldīt drebošo žokli. Tas bija tik savādi it kā viņa ķermenis jau apzinātos to, ko prāts atteicās atzīt. Un tad vitrīnā atkal kaut kas sakustējās. Džons samirkšķināja un izberzēja acis un, paskatījies vēlreiz, aptvēra, ka ne jau mūmija bija sakustējusies, bet kas tāds, kas nāca no mūmijas iekšpuses un kam bija cilvēka aprises, bet kam viņš varēja redzēt cauri, it kā tās nemaz tur nebūtu. Brīdi viņš domāja, ka tas ir lodlampas atspīdums stiklā mūmijas vitrīnas priekšā, bet tad aptvēra, ka Nimrods jau bija izslēdzis lodlampu un tagad pētīja caurumu pretējā vitrīnā, kur atradās scepteri, pilnīgi nenojauzdams, kas notiek kādā citā stikla vitrīnā viņam aiz muguras.
Apveids piecēlās stāvus no horizontālās mūmijas un izkāpa no stikla vitrīnas. Garāks, nekā viņš bija gaidījis. Un varēja skaidri saost ko neparastu, it kā parādība nestu līdzi netīkamu trūdu smaku no kāda sena kapa kā veca grāmata, kas pilna ar mitrumu, pelējumu un, iespējams, vēl ko ļaunāku.
- Tēvoci Nimrod, Džons ierunājās, neuzdrīkstēdamies novērst šausmu pilnās acis no garās, gandrīz caurspīdīgās figūras pie stikla vitrīnas, kur glabājās mūmijas. Vai tiešām jūs uzskatāt par iespējamu, ka spoki pastāv?
- Jā, protams. Kā tad, ir spoki.
- Tad, lūdzu, paskatieties uz šo.
23. nodaļa ehnatona ATGRIEŠANĀS
Vērodama rietumu kāpnes no mūmiju istabas durvīm, cieši apņēmusies kārtīgi pildīt uzticēto uzdevumu, Filipa maz pievērsa uzmanību tam, kas notiek viņai aiz muguras 65. istabā. Dzirdot, ka lodlampa tiek izslēgta, viņa nolēma, ka darbs ir gandrīz pabeigts, un uzsauca Nimrodam, lai zinātu, cik tālu viņš ticis. Tomēr atbildes nebija, un, kad Filipa pagriezās, lai ietu atpakaļ, viņa atklāja, ka ceļu uz mūmiju istabu nosprostojis ļoti liela un nikna izskata paviānu tēviņa elektrozilgans siluets, kas tuvojās, balstoties uz saliektiem roku pirkstiem.
- Ūāā, viņa nodvesās. Kas tas tāds?
Filipa nekad agrāk nebija redzējusi spoku, kur nu vēl paviāna rēgu, jo tas tiešām tāds bija, bet meitene saglabāja skaidru galvu un nesāka kliegt aiz bailēm, lai gan tā bija viņas pirmā vēlēšanās, jo negribēja pievērst apsargu uzmanību. Tā nu viņa un spoks riņķoja viens otram apkārt, vispirms kādu brīdi piesardzīgi, tad, skaļi rejot, paviāns agresīvi atņirdza ilkņus un sāka tuvoties Filipai. Mēģinot apvaldīt bailes, viņa atkāpās 65. istabā; bet paviāns palika, kur bijis, it kā sargādams durvis.
- Nimrod, viņa teica. Te ir spoks. Vismaz man tā šķiet. Turklāt paviāna spoks.
- Jā, Nimrods atsaucās klusā, nosvērtā balsī, it kā šī ziņa viņu nemaz nebūtu pārsteigusi. Tas laikam ir chareopithecus. Man šķiet, tas ir no kādas mūmijas. Mēģini neuztraukties, mīļā.
- Jums viegli teikt, Filipa atsaucās.
Paviānam pievienojās līdzīgs spokaina izskata krokodils. Un tad kobra.
- Tagad to te ir vairāk, viņa vaimanāja. Krokodils un kobra. Un viņi nemaz neizskatās draudzīgi. Atnāciet un paskatieties.
- Baidos, ka nevaru, Filipa, Nimrods mierīgi sacīja.
- Saproti, arī šeit ir spoks.
Filipa apkārt stikla vitrīnai atkāpās no spokainajiem dzīvniekiem un tad paskatījās pār plecu, lai redzētu Nimrodu un Džonu, kuri stāvēja pilnīgi nekustīgi, it kā piesaluši pie 65. istabas grīdas. No pirmā acu uzmetiena Filipai likās, ka viņi skatās uz kādu statuju, kas veidota no mirgojoša, zila akmens, un tikai tad, kad figūra sakustējās, viņa ar šausmām aptvēra, ka tā ir gandrīz caurspīdīga un tikpat nereāla kā dzīvnieki. Tai pašā brīdī viņa noelsās, un šķita, ka viņai mati saceļas stāvus, jo meitene atpazina spokaino stāvu. Nebija iespējams sajaukt garo, draudīgo seju, ļaunās mandeļveida acis, biezās lūpas, atkārušos žokli, izļumušo, apaļo vēderu un milzīgos gurnus.
Tas bija Ēģiptes faraona spoks. Tas bija ķecerīgā valdnieka, paša Ehnatona spoks. Džons nodrebinājās. Varbūt tāpēc, ka tas bija spoks, Ehnatons izskatījās daudz briesmīgāks par Iblisu.
- Nostājies man aiz muguras, Džon, Nimrods izrīkoja. Tu arī, Filipa. Dvīņi bez kavēšanās paklausīja.