- Nav par ko uztraukties, bet nedariet neko, ja vien
jums to nelieku! Kad dvīņi nu bija viņam aiz muguras, Nimrods iztaisnoja muguru un mierīgi raudzījās valdnieka spokam acīs.
- Kā gan tu šeit nokļuvi? Nimrods parādībai jautāja.
Spokainā balss, kas atbildēja, sākumā skanēja kā čukstošs mirēja vaids, kā mīksts akmens, kas tiek saberzts pīšļos uz koka grīdas, bet pamazām kļuva draudošāka un reizē skaļāka.
- Tu atvedi mani šurp, džin, Ehnatona spoks teica. Tavs džina spēks izsauca mani un pamodināja manu spēku. Gandrīz divus gadsimtus esmu gulējis te, šajā nešķīstajā vietā, kur man atņemts vārds un visas manas bagātības, aizmidzis un tikpat anonīms kā smiltis tuksnesī. Bet es zināju, ka reiz kāds džins, tāds kā tu, atnāks uz šo vietu, lai to atrastu.
Ehnatona spoks norādīja pāri galerijai uz Sehmetas scepteri, kas vēl aizvien atradās vitrīnā, kur Nimrods bija izdedzinājis caurumu.
- Manu karalisko scepteri un tajā apslēpto spēku. Biezās, gaļīgās lūpas pavērās derdzīgā smaidā. Un, kad tu ieradies, es izmantoju tavu džina spēku pret tevi, lai atgrieztos.
- Vai tu šeit esi bijis visu laiku un neviens nezināja, kas tu esi? Nimrods jautāja, kopā ar bērniem virzīdamies atpakaļ, kad paviāns un krokodils sāka viņam tuvoties.
- Pareizi, spoks atbildēja. Kad jūs parādījāties no tās pudeles, jūs atradāties tieši zem Ehnatona mumificētā ķermeņa. Un pietika ar tavu džina spēku, lai palīdzētu atsaukt manu garu no mūžības. Mani un dažus no maniem radījumiem.
- Bet kā tu varēji atgriezties? Nimrods neatlaidās. Džini nekļūst par spokiem. Ja vien… Nimrods uz brīdi apklusa. Ja vien tas nav džina gars, kura pakļautībā ir Ehnatona cilvēciskais spoks.
- Beidzot tu saprati, Ehnatona spoks sacīja.
- Es sāku saprast, Nimrods piekrita. Tos naktssargus nenobaidīja princese Amona-Ra. Tas biji tu. Bet tas notika 1910. gadā. Kāpēc tu biji tik kluss visus šos gadus?
- Te notika seanss. 1910. gadā. Te slepus ieradās cits džins.
- Protams. Harijs Hudini.
- Viņš sajuta, ka kaut kas nav kārtībā, un apstājās, iekams es paspēju parādīties. Bet tu atvedi vēl divus citus džinus. Ar to pietika, lai es spētu atgriezties.
- Tas nudien ir aizraujoši, Nimrods teica. Un man žēl, ka nodaru tev pāri pēc visiem šiem gadiem. Bet nu tev ir laiks iet. Nimrods pavicināja rokas un izrunāja savu fokusa vārdu skaļāk, nekā dvīņi jebkad iepriekš bija dzirdējuši. QWERTYUIOP!
Ehnatons iesmējās. Pēc piectūkstoš gadiem vajag vairāk par vienu džinu, lai mani sasaistītu, mārid, spoks šņāca. Un pastāv daudz vairāk paņēmienu, kā saistīt džinu, senu paņēmienu, nekā jūs savā filozofijā jebkad esat iedomājušies. Ehnatons paskatījās lejup uz spokaino paviānu. Babij! viņš norūca.
Nimrods iebļāvās aiz sāpēm, kad paviāns pēkšņi metās uz priekšu un iecirta žokļus viņam kājā. Viņš iekliedzās vēlreiz, kad paviāns atkal iekoda viņam kājā. Vienā mirklī paviāns pieskrēja pie sava ļaunā saimnieka sāniem un pēc komandas ļāva Nimroda asiņu lāsei nopilēt no asajiem ilkņiem uz hieroglifiem klāta auduma gabala, kuru Ehnatons turēja rokā.
- Tagad viss, kas man vajadzīgs, ir tavs senais vārds, Ehnatona spoks pasmaidīja. Tavs cilmes vārds, kā to sauc šodien.
Aizstreipuļodams prom no dvīņiem uz durvju pusi, Nimrods viņiem uzkliedza: Džon, Filipa, bēdziet, ko kājas nes!
Bet, pirms viņi paguva pakustēties, Ehnatons bija sagrābis dvīņus. Pasaki man savu seno vārdu, vai arī likšu Babijam izraut viņiem rīkli, Ehnatons piedraudēja.
- Nesakiet viņam, tēvoc, Filipa iekliedzās, un tas pamudināja paviānu mežonīgi uzriet viņai.
Nimrods nevilcinājās. Viņš pateica Ehnatonam savu slepeno vārdu.
Ehnatons pasmaidīja un atbrīvoja abus bērnus no sava spokainā tvēriena. Tad viņš no cokola paņēma lielu aizvākotu krūku un, iespiedis to padusē, sāka traukam ņemt nost vāku, kas atgādināja paviāna galvu.
- Bēdziet, bērni, bēdziet! Nimrods sauca un, tā kā viņam uzbruka krokodils un čūska, centās aizmānīt Ehnatonu tālāk no dvīņiem. Jums nav pietiekami daudz spēka, lai cīnītos ar viņu.
Ehnatona spoks ļauni paskatījās uz Džonu un Filipu. Pēc jums abiem atgriezīšos, kad būšu iesprostojis viņu, spoks noteica un bez steigas sekoja Nimrodam.
Dvīņi izmisīgi skatījās viens uz otru.
- Ko lai darām? Džons sprieda. Mēs viņu nedrīkstam pamest.
Durvju ailē Nimrods aiz sāpēm iekliedzās, kad spokainais paviāns iekoda viņam trešo reizi. Viņš atskatījās un redzēja, ka Ehnatona spoks tuvojas viņam ar atvērtu krūku rokā. Viņš mēģināja cīnīties pretī, bet apzinājās, ka tas ir bezcerīgi. Ļauns džins, kas valda pār cilvēka spoku, tāpat jau bija diezgan grūti pieveicams, bet šķita, ka Ehnatonam piemīt vairāku džinu spēks. Tūkstošiem gadu kapā nebija padarījuši viņu vārgāku, un pēkšņi Nimrods ar sāpēm atskārta, ka viņam ir darīšana ar ko daudz spēcīgāku nekā Ehnatonu vien. Ehnatons un bezvārda ifrīts, kas kādreiz viņu bija kontrolējis, droši vien bija miruši vienā laikā, jo viņu gari tagad bija savijusies kopā.
Ehnatons nolika krūku Nimrodam pie galvas. Tu būsi mans vergs, viņš teica. Uz mūžīgiem laikiem.
- Bēdziet! Nimrods uzsauca dvīņiem pēdējo reizi. Sauciens kļuva par apslāpētu kliedzienu, jo paviāna spokainie žokļi sagrāba viņa augšdelmu.
Tomēr Džons un Filipa joprojām kavējās mūmiju istabā, baidoties palikt, bet neuzdrošinādamies arī pamest Nimrodu briesmīgajam liktenim.
- Vai Ehnatons neteica, ka vajag vairāk nekā vienu džinu, lai viņu sasaistītu? Džons jautāja un, pasniedzies pa caurumu, ko Nimroda lodlampa bija izdedzinājusi plastmasas stiklā, satvēra Sehmetas scepteri, pagrieza to gareniski un izvilka laukā. Šajā scepterī atrodas septiņdesmit džinu. Droši, ka tas ir vairāk nekā pietiekami, lai tiktu galā ar Ehnatonu.
- Bet kā varam zināt, ka viņi mums palīdzēs? Filipa šaubījās. Galu galā tie bija džini, kas reiz klausīja Ehnatona pavēlēm.
- Džinam ir jātur solījums, ko tas dod, tikdams atbrīvots, Džons apgalvoja. Tas ir likums. Filipas lukturīša gaismā viņš ļoti uzmanīgi sāka aplūkot sceptera augšējo resnāko daļu. Bet kā lai to atver?
Balss no sceptera iekšpuses atsaucās, un uz mirkli Džons seno priekšmetu gandrīz nometa uz grīdas. Tev jāiemieso dzīvē septiņdesmit, teica balss. Apskati uzrakstu. Lai uzraksts tev palīdz.
- Es jau skatos! Džons iekliedzās. Bet es nesaprotu, kā tas var palīdzēt.
- Hieroglifi, Filipa teica. Viņš domā hieroglifus. Paskat, šo apaļo sauc par kartušu, un tajā ietverts tikai viens simbols "ankh", kas ir dzīvības zīme. Un šķiet, ka katrs no simboliem, kas zem šīs kartušas izskatās pēc burta "n", ir cipars desmit.
- Tev taisnība, Džons piekrita. Tie ir septiņi. Septiņreiz desmit ir septiņdesmit. Tai jābūt atbildei. Bet kā lai sasaista šos septiņus simbolus ar "ankh"?
Džona pirksti sāka spaidīt hieroglifus. Pēkšņi viņš juta, ka viens no "n", kas apzīmēja desmitnieku, sakustas. Tā ir kā bilžu mīkla, viņš sacīja. Hieroglifi kustas. Viņš uzbīdīja vienu no kartušas desmitniekiem līdzās "ankh". Tas.izdodas! viņš iekliedzās.
- Pagaidi, Filipa brīdināja. Mēs vēl neesam saņēmuši solījumu no džiniem scepterī.
Un, uzrunājot balsi scepterī, Džons teica: Klausieties, džini, es atbrīvošu jūs visus, ja jūs zvērēsiet iznīcināt Ehnatonu un turpmāk veikt vienīgi labus darbus.
Balss bez kavēšanās atsaucās: 3000 gadu mēs esam gaidījuši tavu atnākšu, jaunais džin. Esam gatavi pildīt tavas pavēles.