- Mūsdienu bērni, Lāra kungs plati pasmaidīja. Vai zināt, neviens viņus nevar pārspēt.
- Es nemaz necentos kādu pārspēt, Mūdija kungs iebilda, ar pūlēm mēģinādams novaldīt aizkaitinājumu.
- Vai tu esi uztraucies par to, ka lietošu ketamīnu, jaunais cilvēk?
- Nē, kungs, es nemaz neesmu uztraucies, Džons rāmi atbildēja. Īstenībā es cerēju, ka tas būs ketamīns.
- Ak tā? Un kāpēc?
- Tas tiek uzskatīts par labāko, lai pacientam dotu NTP Vai vismaz NTP galvenās iezīmes.
- NTP? Šķiet, par ko tādu neesmu dzirdējis, viņš atzina caur sakostiem zobiem.
- Nāvei tuva pieredze, Džons lietišķi paskaidroja.
- Jūs taču noteikti arī par to esat dzirdējis, vai ne? Kad cilvēkam veic operāciju, viņš gandrīz nomirst, tad ceļo pa tumšu tuneli pretī gaismai un otrā galā viņam uzbrūk eņģelis.
Mūdija kunga seja aiz dusmām kļuva sārta. Lāra kungs to ievēroja un nolēma pacensties to novērst īstajā brīdī. Džon, Džon, viņš noraizējies ierunājās. Atslābinies. Viss būs kārtībā. Tas būs pavisam viegli. Mūdija kungs ir lielisks anesteziologs. Labākais Ņujorkā.
- Jā, protams, teica Džons. To es ne mirkli neapšaubu. Es tikai domāju, ka būtu visai vēsi redzēt eņģeli. Pat tad, ja tā būtu tikai halucinācija.
- Par vienu tu vari būt drošs, Mūdija kungs sacīja.
- Neviens no maniem pacientiem, pamodies pēc anestēzijas, nekad nav teicis, ka redzējis eņģeli.
- Nez kāpēc man izdodas tik viegli tam noticēt? Džons nomurmināja.
Durvis atvērās un ienāca Gonta kundze, rokā ar nevainojami koptiem nagiem turēdama lielo Starbucks kafijas glāzi.
- Un, runājot par eņģeļiem, Lāra kungs teica. Te nu vina ir.
Filipa novaidējās un aiz pretīguma novērsās. —Vai mēs nevarētu sākt? viņa jautāja. Es jau nedabūju brokastis. Negribu palikt arī bez pusdienām.
Pie sienas gaitenī ārpus viņu istabas bija iekārtota mākslas izstāde, ko veidojuši citi bērni no slimnīcas, ar zīmējumiem, plakātiem un aprakstiem par to, kā viņi jutušies operācijas laikā. Bet neviens no stāstiem vai attēliem, ko bija uzrakstījuši vai uzgleznojuši citi bērni, kas bija bijuši slimnīcā, nedeva viņai nekādu priekšstatu, kā tas ir, kad operē. Viņai nācās atzīt, ka par to laikam ir grūti rakstīt. Vienu brīdi viņa turēja mātes roku un juta kaut ko aukstu izplešamies augšup pa roku, un nākamajā mirklī nejuta neko. Bija tā, it kā kāds viņas galvas iekšpusē būtu nospiedis slēdzi, atvienojot visas sajūtas.
Vai gandrīz visas.
No mātes sarunas ar Mūdija kungu Filipai bija radies iespaids, ka tajā mirklī, kad anestēzija sāks iedarboties, viņai nebūs pilnīgi nekādu sajūtu; bet, tiklīdz ketamīns sāka iedarboties, viņa atklāja, ka iet gar labirintam līdzīgu, līkumotu upi, kura tecēja cauri gandrīz bezgalīgi plašai alai pretī jūrai bez saules, kas liktos mazliet biedējoši, ja vien ne fakts, visdīvainākais no visa, ka arī Džons tur bija.
- Kas tas ir? viņa tam jautāja. Sapnis vai viena no tām NTī^ par ko tu stāstīji iepriekš?
Džons paskatījās apkārt. Es nezinu. Bet šis noteikti nekādi neizskatās pēc tuneļa, un nevar redzēt ne mazo, balto gaismiņu, ne eņģeli.
Sasnieguši nekustīgā okeāna krastu, viņi ieraudzīja, ka aptuveni piecdesmit pēdu augstumā virs.viļņiem gaisā lidinās Tuvo Austrumu stila karaliskais paviljons ar minaretiem un aizslietņiem, un kupolveidīgiem jumtiem ar maziem rombveida lodziņiem, kas atstaroja sauli.
Pamanījis māsas sejas izteiksmi, Džons ievēroja, ka viņa izskatās samulsusi. Neraizējies, māšel, viņš teica. Viss būs kārtībā.
- Es laikam sapņoju, Filipa sacīja.
Džons sarauca pieri. Kāpēc tu tā domā?
- Tāpēc, ka tu esi labs pret mani, viņa paskaidroja.
- Ei, nevar būt, ka mēs abi sapņojam vienu un to pašu sapni.
- Kas to teica? Es tikai sapņoju sapni, kurā tu uzstāj, ka sapņo to pašu sapni, tas arī viss.
-Tam visam ir liela jēga, kad tu to šādi izskaidro, Džons prātoja. Bet kā tu tik droši zini, ka neesi manā sapnī?
- Es nezinu. Laikam nebūšu pārliecināta, līdz mēs abi nenāksim pie sajēgas pēc anestēzijas.
Pēc brīža viens logs kupolā atvērās, un kāds iespaidīga paskata vīrs ar liesmojošām acīm un plīvojošiem matiem izliecās laukā un pamāja viņiem.
- Ei, Fil, vai zini, ko es iepriekš teicu? Par to, ka gribētu satikt eņģeli? Tie bija tikai nieki. Šis te ir drausmīgs.
- Es arī esmu nobijusies.
Džons saņēma māsas roku, un, cieši to turēdams, no kā viņa jutās labāk, zēns nostājās viņai priekšā, it kā lai pasargātu no jebkā, kas varētu notikt. Gadījās tādi brīži, kad Džons šķita labākais brālis pasaulē.
- Nestāviet tur kā tādas divas koka bildes, mudināja vīrs kupola logā. Nāciet augšā!
- Bet kā? Džons atkliedza. Nekur nav kāpņu.
- Vai tiešām? Vīrs izliecās vēl tālāk pa logu un cieši skatījās uz jūru sev apakšā. Jums ir pilnīga taisnība. Šķiet, mēs planējam gaisā, nevis šūpojamies viļņos. Esmu kļūdījies. Katrā ziņā to tūlīt nokārtos.
Un pakāpeniski, kā milzu kosmosa kuģis, kas nosēžas uz kādas nezināmas planētas, karaliskais paviljons ar dīvaino svešinieku uz klāja sāka nolaisties no debesīm, līdz stingri balstījās uz liedaga.
- Te nu mēs esam! vīrs kliedza. Tagad steidzieties augšā. Jūs jau zināt, mums nav daudz laika.
Vēl aizvien sadevušies rokās, bērni iegāja celtnē, kas bija pilna ar spoguļiem, tāpēc katra istaba atgādināja ledus alu. Kaut kur dziedāja sieviete tāda mūzikas instrumenta pavadījumā, kuru ne viens, ne otrs no viņiem nebija dzirdējis.
- Varbūt tas tomēr ir eņģelis, Filipa ieminējās baiļpilnā balsī. Tā taču ir halucinācija, vai ne?
- Ja ne, tad tevi gaida lielas nepatikšanas.
- Mani?
- Tu taču teici, ka šis esot tavs sapnis, nevis manējais, atceries?
Istabā viņiem priekšā atbalsojās soļi, un tad viņi to ieraudzīja garu un tumšmatainu, plati smaidošu, sarkanā uzvalkā un sarkanā kreklā ar kaklasaiti.
- Vai jūs mani nepazīstat? vīrietis jautāja skaļā, dunošā balsī, kas gluži kā miglas taure aizskanēja pa alai līdzīgo sarkano un zelta istabu.
- Man gan nešķiet, ka eņģeļi valkā sarkanas drēbes, Filipa nomurmināja.
- Tu taču nedomā, ka tas ir… velns? Džons apjautājās.
- Velns, tu saki? vīrietis nosprauslājās. No kurienes tev radusies tāda doma? Es esmu jūsu tēvocis Nimrods, protams. No Londonas. Viņš apklusa, it kā gaidīdams sajūsmas pilnu atkalredzēšanos. Mēs tikāmies, kad jūs piedzimāt, viņš paskaidroja.
- Vai piedosiet mums, ja jūs neatceramies? Džons jautāja.
- Tiešām? tēvocis Nimrods izklausījās pārsteigts.
- Bet mēs esam par jums dzirdējuši, Filipa mīlīgi piebilda. Vienīgi esam pārsteigti, ka satiekam jūs šeit, mūsu sapnī. Kamēr mums veic operāciju.
- Jā, es atvainojos par izvairīgo runāšanu, tēvocis Nimrods teica. Bet tur diemžēl neko nevar līdzēt. Tēvocis Nimrods izpleta rokas. Vai tad man nepienākas kāds apskāviens vai buča, vai kas tamlīdzīgs?
Un, tā kā tas bija sapnis un tā kā tas galu galā bija viņu tēvocis, kuru viņi neskaidri pazina pēc fotogrāfijas uz rakstāmgalda mātes darbistabā, abi bez bailēm pasmaidīja un pieklājīgi apskāva Nimrodu.
- Kas šī par māju? Filipa sarauca pieri.