- Vai jums tā nepatīk? Tas ir Braitonas Karaliskais paviljons, Nimrods paskaidroja. No Anglijas dienvidkrasta. Man likās, tas iederētos jūsu sapnī. Jūs taču pazīstat to vīru no Porlokas?
Dvīņi vienaldzīgi noskatījās uz viņu.
- Neatceraties Kolridžu? … Un pavēlēja Kubla Hans, lai Ksanadu dižs kupols top…? Nē? Tas nekas. Acīmredzot Amerikas skolās to nemāca.
- Un kas tur dzied?
- Tā varētu būt abesīniešu meitene ar cimboli, viņš atbildēja un kaunīgi papurināja galvu. Viņa ietilpst komplektā. Šā vai tā, neņemiet viņu vērā, kā jau teicu, laika nav daudz, jo modernā anestēzija ir tāda, kāda nu tā ir. Viņš norādīja uz eleganta izskata antīkām mēbelēm, kas bija izkārtotas ap kāršu galdiņu. Apsēdīsimies un parunāsim.
Viņi apsēdās, un Nimrods paņēma prāvu koka kausu, kurā iesvieda piecus metamos kauliņus. Pļāpājot mēs varam uzspēlēt, viņš pieklājīgi piedāvāja.
- Uzspēlēt ko? Džons jautāja.
- Tesserae, Nimrods atbildēja. Metamos kauliņus, manu zēn, kauliņus. Kaļot plānus, mēs metam kauliņus, gluži kā romieši. Es pirmais. Nimrods izmeta kauliņus, savieba seju un savāca tos atpakaļ, iekams Džons un Filipa paguva saskatīt, ko viņš bija uzmetis.
- Kādus plānus mēs kaļam? Džons painteresējās.
- Paskatīsimies, viņš teica, palūkodamies savā zelta pulkstenī. Ko vien jūs vēlaties, tik tiešām. Nimrods sabēra kauliņus kausā un pasniedza to Džonam. Tava kārta.
- Kaut es zinātu, kādi ir noteikumi, Džons teica.
- Sai spēlē ir tikai viens likums, Nimrods paskaidroja, kad Džons uzmeta trīs sešniekus. Svarīgākais likums jebkurā spēlē veiksme. Un skaidrs, ka tev veicas, manu zēn.
Filipa savāca kauliņus. Tik vien viņš var, viņa noteica, saberot kauliņus kausā un tad izmetot tos uz kāršu galdiņa zaļā auduma. Es varu labāk. Un viņa aiz prieka īsi iespiedzās, kad redzēja, ka uzmetusi četrus sešniekus.
- Lieliski, Nimrods sacīja, paņemdams kauliņus. Tagad paskatīsimies, ko jūs varat izdarīt kopā. Viņš pasniedza kausu Džonam un uzlika Filipas roku uz dvīņubrāļa rokas. Nu tad aiziet! Manā rīcībā nav visa diena.
Dvīņi paskatījās viens uz otru, paraustīja plecus un tad uzmeta… piecus sešniekus.
- Tieši tā, kā biju domājis, tēvocis Nimrods apstiprināja.
- Ko nu par to teiksiet? Džons uzgavilēja.
- Veiksmīgāki kopā nekā katrs par sevi. Tas ir labi.
Tas ir loti labi. Mēs to varam izmantot.
- Kā? Džons jautāja.
- Tā, Filipa ierunājās, ļaujiet man apskatīt tos kauliņus.
- Tie nav pildīti ar svinu, Nimrods apgalvoja.
- Kaut kas tāds kā veiksme nemaz nav, Filipa nievājoši pasmīnēja. Vismaz tētis tā domā.
- Ak, mana mīļā, nerunā tā, tēvocis Nimrods rājās. Izredzes uzmest piecus sešniekus ir 6 mīnus piektajā pakāpē jeb 0,0001286. Pēc mana aprēķina, lielākajai daļai cilvēku vajadzētu mest kauliņus 3888 reizes, lai viņiem būtu kaut piecdesmit procentu izredzes uzmest piecus sešniekus. Tas ir tikai smalks matemātisks mājiens, lai pateiktu, ka jūs esat veiksmīgs jaunu ubagu pāris.
- Neesmu to pamanījis, Džons iebilda.
- Varbūt vēl ne. Bet pamanīsi gan. Tu pamanīsi. Mums jāpiedabū tevi spēlēt Astaragali.
- Kas tā tāda?
- Spēle ar septiņiem sešstūru kauliņiem, Nimrods teica. Spēle, ko izgudroja pirms tūkstošiem gadu, lai apkrāptu veiksmi. Es varētu jums izstāstīt noteikumus, ja vēlaties.
- Tik tiešām neredzu jēgu, Filipa iebilda. Ja reiz šis ir sapnis.
- Muļķības. Austrālijas aborigēnu tautām, piemēram, ir ticējums, ka sapņošana ir tikpat svarīga kā īstā dzīve. Nereti tieši tur notiek viss patiesi svarīgais.
- Jā, un paskatieties, kas ar viņiem notika, Džons piezīmēja.
- Es gribētu zināt par kādu citu cilvēces kultūru, kas bijusi tik veiksmīga kā aborigēniem, Nimrods sacīja. Viss, kas viņiem pieder, ir saglabājies 80 000 gadu. Savukārt jūs, esmu gatavs saderēt, nevarētu man pateikt, ko saņēmāt Ziemassvētkos pirms diviem gadiem. Nimrods sparīgi pamāja ar galvu, it kā beigdams šo diskusiju, pasmaidīja, iebāza kauliņus kabatā un atkal ielūkojās pulkstenī. Lai nu kā, tagad, kad esam noskaidrojuši, ka jums piemīt veiksme, parunāsim par jūsu nākotni. Tagad klausieties ļoti uzmanīgi. Tā nu ir sanācis, ka man vajadzīga jūsu palīdzība. Lūk, ko es gribu, lai jūs izdarītu. Kad būsiet atlabuši pēc operācijas, nekādā ziņā nedrīkstat ieminēties savai mātei, ka esat mani satikuši. Kopš jūsu abu piedzimšanas es viņas acīs esmu kritis diezgan lielā nežēlastībā dažu iemeslu dēļ, kurus tagad neiztirzāsim. Bet apsolu jums visu izstāstīt, kad būsiet Londonā.
- Londonā? Vai tad mēs dosimies uz Londonu?
- Kad vien vēlaties. Jūs taču gribat braukt uz Londonu?
- Protams, dvīņi atbildēja.
- Tad viss, kas jums jādara, pieklājīgi jāpalūdz saviem vecākiem, lai ļauj padzīvot pie manis Londonā. Vieni paši. Tieši to es cenšos jums ieskaidrot. Nimrods atkal ieskatījās pulkstenī. Ak kungs, mums tūlīt beigsies laiks. Kuru katru brīdi jūs pamodīsieties.
Džons iesmējās. Jūs taču jokojat, vai nЈ? Viņi nekad tam nepiekritīs. Tas nav iespējams.
- Gluži otrādi, tēvocis Nimrods nepiekāpās. Manuprāt, jūs redzēsiet, ka viņi šo domu atbalstīs. Protams, ja vien jūs tiešām negribat braukt uz to vasaras nometni Seilemā. Lai gan, taisnību sakot, tā drīzāk ir skola.
- Skola? Džons jutās aizskarts.
- Jā, Nimrods teica. Vasaras skola apdāvinātiem bērniem.
- Vasaras skola, Džons atkārtoja šos vārdus gandrīz vai ar pretīgumu.
- Tad mans padoms būtu braukt uz Londonu. Tikai mēģiniet atcerēties nedrīkst pieminēt to, ka es jūs pierunāju. Tas ir ļoti svarīgi, tik tiešām. Jūsu māte un es neesam vienādos uzskatos par daudziem jautājumiem.
- Piemēram? Džons gribēja zināt.
- Pirmām kārtām, piemērotākais veids, kā diviem jauniem cilvēkiem pavadīt vasaras brīvdienas. Vai nu līksma, idejām bagāta skola, ko iesaku es. Vai arī pavisam garlaicīga, idejām bagāta skola Seilemā, uz kuru māte ierosinājusi jūs sūtīt šovasar.
- Te nevar būt divu domu, Filipa atzina, un Džons piekrītoši palocīja galvu.
Nimrods piecēlās. Nu tad labi. Ar to mēs esam tikuši galā. Jūs sākat mosties.
- Pagaidiet mirkli! Džons iesaucās.
- Viss beidzies, tēvocis Nimrods sacīja.
- Ja nu viņi tomēr saka nē? zēns šaubījās.
- Viss beidzies, paziņoja Lāra kungs.
Džons ļodzīgi piecēlās sēdus savā slimnīcas gultā un instinktīvi aptaustīja žokli, ar mēles galu apraugot tukšumus smaganās.
- Jums mute būs jutīga pāris dienu, anesteziologs Mūdija kungs paskaidroja. Bet to jau varēja sagaidīt. Un es aiziešu un sadabūšu jums kaut ko pret sāpēm. Viņš pasmaidīja un izgāja no operāciju zāles.
- Vai viņš ir prom? jautāja Filipa, pieceldamās sēdus savā gultā.
- Jā, viņš ir prom, Lāra kungs atbildēja, domādams, ka Filipas jautājums adresēts viņam. Vai gribi redzēt savus gudrības zobus? Lāra kungs pajautāja. Te tie ir, viņš teica, parādīdams meitenei nierei līdzīgu tērauda trauciņu, kur atradās asinīm klāti četri mazi gudrības zobi.
Filipai šķita, ka tie izskatās pēc figūrām no šaha spēles, kas slikti beigusies. Fū! viņa iesaucās. Nesiet tos projām.
- Vai tu viņu redzēji? Džons jautāja savai dvīņumāsai. Nimrodu?
- Jā, un tu redzēji?