Toms Kreicbergs
Dubultnieki un citi stāsti
.
Mammu, te rakstam Žeņa, tavs dels
Mammu
Te raksta Žeņa, tavs dēls. Es esmu pilī, kurā dzīvo rūķi! Kad tu teici, ka daktere Olga maksātu daudzus rubļus zēnam, kurš viņai palīdzētu, man bija bail, bet neatzinos. Es negribēju būt savtīgs, jo ar rubļiem tu varēsi samaksāt par slimnīcu, lai atkal būtu vesela. Tagad es priecājos, ka tomēr atbraucu.
Daktere Olga teica, lai es uzrakstu vēstulē visu, kas te notiek, tad tu varēsi izlasīt un tev nebūs jāuztraucas. Bildes gan mēs nevaram aizsūtīt, jo rūķiem nav fotoaparātu (jocīgi tie rūķi), tāpēc es visu aprakstīšu.
Es aizmigu dakteres Olgas lielajā istabā tur, sarkanajā universitātes ēkā blakus botāniskajam dārzam. Galvā man bija ķivere ar visādiem vadiem. Visapkārt ņirbēja gaismiņas un skanēja dažādi trokšņi kā tajā spēlē, ko Dimam uzdāvināja viņa tētis, tu vēl teici, ka nevaram to nopirkt, jo mums nav ne tēta, ne rubļu. Tad gaismas apdzisa, un es jau biju pilī.
Šeit nemaz neizskatās kā Maskavā, ja nu vienīgi kā Sarkanajā laukumā. Te ir akmens gaiteņi un smuki torņi ar jumtiem kā lielām sēnēm, un vēl liela zāle ar stikla griestiem kad satumst, tur var redzēt zvaigznes.
Rūķi mitinās pagrabā. Viņi ir mazi, zaļi un valkā lielas, pūkainas cepures, uz kurām rakstīti viņu vārdi,
piemēram, RLS 1, RLS 2, RLS 3 tas nozīmējot rūķisko lietotāja sakāmi. Es lūdzu, lai viņi iedod man kaut ko ēdamu, taču rūķi mani diez ko labi nesaprata, tikai lēkāja apkārt un dziedāja dziesmas. Manuprāt, Suļiks ir prātīgāks par viņiem.
Ak jā, Suļiks ir šeit! Daktere Olga ari viņam uzmauca galvā ķiveri. Sākumā viņš baidījās no rūķiem, bet tagad viņš uz šiem ļoti skaļi rej. Mēs atradām viņam skrienamvietu ar zāli un ūdeni. Es izstāstīju dakterei Olgai par liepu aiz mūsu mājas, pie kuras Suļiks labprāt aprok kaulus, un daktere ielika liepu viņa skrienamvietā. Viņam tas patīk.
Daktere Olga netiek uz šejieni, bet viņa reizēm runājas ar mums. Viņas seja izspiežas no pils sienas, it kā akmens būtu mīksts un kustīgs kā plastilīns. Daktere vēl nav izstāstījusi, kas man būs jādara, bet es apsolos strādāt ļoti cītīgi!!!!!
Žeņa (tavs dēls)
Mammu
Te raksta Žeņa, tavs dēls.
Mēs esam izsalkuši. Man nav tik traki, bet Suļiks smilkst un velk vēderu pa zemi.
Daktere Olga teica, ka kaut kur pilī ir ēdamvieta un mūsu uzdevums ir to atrast, bet mums tas nekādi neizdodas, jo ejas starp vietām visu laiku mainās. Ja mēs apejam riņķi apkārt pilij, mums vajadzētu nonākt tur, kur sākām, bet mēs nonākam citur. Ja sākam gulēšanas vietā, nonākam skrienamvietā. Sākam skrienamvietā,
nonākam lielajā zālē. Gluži kā toreiz, kad es apmaldījos Izmailovas parkā un tu teici, ka es esot stulbs, jo ikviens taču var paskatīties uz norādēm. Tikai te nekādu norāžu nav.
Daktere Olga mums nepalīdz. Viņa apgalvo ja es vingrināšu prātu, lai atrastu ceļu no gulēšanas vietas uz ēdamvietu un no ēdamvietas uz gulēšanas vietu, tad spēšu atrast dārgumu vietu. Es viņai vaicāju, kas tā tāda par dārgumu vietu, bet daktere man nesaka. Es ceru, ka vismaz viņa mani neuzskata par stulbu. Bet varbūt es patiešām esmu stulbs. Varbūt Suļiks nedabū ēst tāpēc, ka neesmu gana apķērīgs.
Žeņa (tavs dēls)
Mammu
Te raksta Žeņa, tavs dēls.
Suļiks atrada ēdamvietu! Mēs bijām lielajā zālē, un viņš aizbēga no manis gluži kā karnevālā ar spoguļiem bija daudzi Suļiki, un katrs skrēja uz savu pusi. Viņš ierē- <
jās, atskrēja atpakaļ un parāva mani aiz biksēm, tikai viens Suļiks. Kad es mēģināju viņam sekot, atkal parādījās daudzi Suļiki, un es nezināju, kurš ir īstais. Tad viņš man atnesa banānu un es biju ļoti priecīgs, jo atcerējos to reizi, kad dabūju banānu dzimšanas dienā. Bet, pirms es paguvu to apēst, uzradās rūķi un atņēma man banānu. Es skriešus metos viņiem pakaļ, bet rūķi skrien ļoti ātri.
Es to izstāstīju dakterei Olgai, bet viņa teica, ka man jābūt izmanīgākam. Galu galā man ir tikai astoņi gadi
un manām rieviņām vajadzētu būt svaigākām. Atrast ēdamo nevar būt tik grūti, ja jau pat Suļiks to spēj.
Daktere Olga nepazīst Suļiku. Viņš ir ļoti gudrs suns. Es nespēju viņu uzvarēt paslēpēs, pat ja spēlēju atvērtām acīm. Kad es skatos, kā viņš skrien projām, tad apkārt ir daudzi Suļiki, tāpēc skatīšanās nelīdz. Bet, kad es viņu kaut kur ieraugu un dodos ķert, es nespēju uzminēt, uz kuru pusi un cik ātri viņš skrien.
Rūķi visu to vēro, smejas un skandē: “Hei-zen-berg! Hei-zen-berg! Hei-zen-berg!” Taču es nedusmojos uz viņiem. Mans Suļiks ir gudrāks par mani.
Man vēl arvien gribas ēst.
Žeņa (tavs dēls)
P.S. Mammu, vai tu tiki uz slimnīcu? Vai tev ir labāk?
Mammu
Te raksta Žeņa, tavs dēls.
Man ir bail. Rūķi spiež mani spēlēt spēli, un, ja es zaudēju, viņi man sit. Man ļoti sāp! Suļiks mēģina mani aizsargāt, bet tad rūķi sit arī Suļiku. Un daktere Olga nenāk, kad es viņu saucu.
Tā spēle ir ļoti grūta. Rūķiem ir liela zelta kaste ar divām telpām un papīra sienu pa vidu, un tajā sienā nav durvju. Viņi ielaiž mani vienā telpā un tad atstāj mani vienu. Uz sienas ir uzgleznots sarkani melns pūķis. Rūķi saka, ka man jātiek uz otru telpu, citādi pūķis mani apēdīs.
Taču pūķis kā nenāk, tā nenāk. Kad rūķi atgriežas, viņi jautā, kāpēc es vēl arvien esot tajā pašā telpā? Un tad viņi man sit un liek spēlēt atkal un atkal.
Reiz es pārplēsu papīra sienu un aizgāju uz otru telpu, bet rūķi bija traki dusmīgi un sita man daudz, daudz reižu, un piekodināja, lai tā nekad nedaru. Tuneli, viņi pamācīja, izmanto tuneli, bet grīda ir cieta, turklāt man nav lāpstas.
Mammu, ko man darīt? Es zinu, ka man jācenšas tevis dēļ, bet man ļoti sāp!
Žeņa (tavs dēls, kurš gaida vēstuli no tevis)
Mammu, parādījās pūķis. Kad viņš uzradās, es tā pārbijos, ka izgāju cauri sienai un to nemaz nesaplēsu. Tad pūķis parādījās otrā pusē, un es nespēju aizbēgt. Viņš mani apdedzināja! Apdedzināja ļoti traki!
Mammu, piedod. Saprotu, ka esmu izdarījis kaut ko ļoti sliktu, tikai nezinu, ko īsti. Lūdzu, vai tagad es drīkstu doties mājās? Es zinu, ka mums vajadzīgi rubļi, bet man ļoti bail. Lūdzu, mammu?
Mammu
Man liekas, ka te raksta Žeņa, tavs dēls. īsti drošs gan neesmu.
Neko nevar zināt droši. Tagad es to saprotu. Viss reizē ir un arī nav. Pūķis palīdzēja man to aptvert. Siena nav nekāda siena, ja es esmu visur.
Es tagad spēju atrast ēdamvietu, ja ikviens no manis iet meklēt. Katrs es neatrod visas ēdamvietas, bet viens no manis vienu ēdamvietu noteikti sameklē.
Nezinu, kāpēc iepriekš visi es bijām vienuviet. Domāju, ka visas mazās manis daļiņas varēja būt visdažādākajās vietās, bet tās nespēja vienoties. Tās rāvās katra uz savu pusi kā tajā dzejolī par līdaku, vēzi un gulbi, tāpēc tās stāvēja uz vietas. Tagad ikviena manis daļiņa spēj vienoties un es esmu visur, kur gribu būt.
Ak jā, atgriezās daktere Olga. Es biju dusmīgs par pūķi, bet viņa teica, ka viss būs labi, jo es drīz varēšu doties mājās. Mammu, tu man vienmēr teici, lai nemuldu, kad klāt ir pieaugušas tantes un onkuļi. Es ļoti cenšos to atcerēties, kad parādās daktere, bet man viņa vairs diez ko nepatīk.
Viņa teica, ka manas rieviņas esot mainījušās. Tabulrasas brīnums, tā viņa teica. Jauns prāts iemācās domāt kvantumikāli, ja nonāk simulētā kvantumikālā vidē. Manuprāt, viņa ļoti gribēja runāties, jo tikai stāstīja un stāstīja par to, kā viņa esot pierādījusi, ka kaut kāda vīra, vārdā Penrozs, smadzenes esot patiesas, bet tas gan man likās muļķīgi, jo kā gan smadzenes varētu nebūt patiesas? Tad viņa kļuva tāda savāda un apraudājās. Es vaicāju, kas noticis, un viņa atbildēja, ka daudzas svarīgas tantes un onkuļi būs ļoti priecīgi un ierakstīs viņas vārdu visādās grāmatās. Tas laikam ir svarīgi, nu gluži kā dabūt Ginesa rekordu par to, ka tu esi izcepis vislielāko torti.