Es noklusēju, ka mums vajag smadzenes. Es neteicu tu pat nespēj iedomāties, cik tas ir tracinoši sēdēt tev līdzās un savaldīties. Tas, ka spēju turēt sevi rokās, ir īsts brīnums.
- Es nesaprotu, Virdžīnija sacīja. Ja jūs ienīstu mūs, jūs šautu uz mums caur logiem, bet to taču jūs nedarāt!
- Vai tad fermeris šautu savus lopus, pirms pienācis laiks tos nokaut? Redzēdams, ka Virdžīnija nodreb, es turpināju. Kāpēc tu jautā man? Jums, mājsēžiem, ir grāmatas un televizori, un rūpnīcas. Kāpēc jūs to neizpētāt?
Virdžīnija nospļāvās. Tas ir aizliegts. Priestermērs Bārlijs neļauj mums apšaubīt Kārtību. Viņš sludina, ka ieliniekus, mājsēžus un fermerus ir radījis Dievs un Dievs sadala ļaudis atbilstoši to īpašumiem. Pajautā, kāpēc un tevi izslēdz no sabiedrības. Piegādes beidzas, un tavs telefons apklust. Tu esi iesprostots savā mājā un ilgi neizdzīvosi.
- Tā nu tas ir, es teicu. Pie jums tāpat kā pie mums. Iela ir Iela, iespiesta starp Māju un Fermsienu, un nekādiem jautājumiem nav jēgas.
- Bet ja nu tas nav pareizi? Ja nu tu varētu būt mājsēdis? Izrunājot šo apgrēcību, viņas balss drebēja. Ja nu arī tev varētu būt grāmatas un virtuve, un silta gulta?
Viņas vārdi mani pamatīgi uzkurināja. Es centos savaldīties, lai tas nebūtu manāms, bet tik un tā gandrīz atņirdzu zobus.
Ne jau grāmatu, virtuves un gultas dēļ. Nē, es atcerējos mammu. Pirms daudziem gadiem mirušo mammu, kura reiz sēdēja Mājā, asarām mirdzot uz vaigiem televizora blāvajā spīdumā pat nepakustēdamās, lai iznāktu ārā pie manis, lai kā es viņu saucu. Ja tas tā varēja arī nebūt… ja tas varēja būt citādi…
Pasaule par to samaksās.
- Ja mums tas viss būtu, es ļoti, ļoti uzmanīgi sacīju, mēs, iespējams, jūs neēstu.
- Tad jau viss ir vienkārši, Virdžīnija teica, it kā tas būtu acīmredzams. Izpēti, kāpēc tu esi ielinieks, nevis māj sēdis.
Virdžīnija dēvēja sevi par antropologi. Jā, es zinu šo vārdu. Man ir šāda tāda izglītība, jūs mani nepārprotiet. Mamma mani mācīja, cik labi prata, kaut gan biju sagādājis viņai vilšanos. Es parādījos viņai starp kājām, mamma pārgrieza nabassaiti, un Mājasbalss nodārdēja: “ARA!” Es izlidoju laukā no istabas un piezemējos divpadsmit pēdu attālumā pagalmā. Gandrīz trāpīju Žēlkundzei Annai. Kopš pašas dzimšanas mani savā varā turēja Ielas gravitācija.
Žēlkundzes mani baroja pirmos trīs dzīves gadus, kā jau katru ielinieku, bet pēc tam rūpes pārņēma mamma. Tā bija augstsirdīga rīcība. Tā darīja vien retais mājsēdis.
Es dzīvoju mammas dārzā, bet mamma dzīvoja savā mājā. Viņa deva man pārtiku kad citu ielinieku nebija tuvumā, atstāja uz lieveņa pankūku šķīvi, burciņu ar marinētiem gurķiem, piena krūzi. Un viņa mani mācīja. Mamma, sēžot šūpuļkrēslā, lasīja priekšā, es aiz loga klausījos. Viņa pat iemācīja man lasīt tas nebija viegli. Parādiet man vēl kādu ielinieku, kurš prot lasīt!
Mamma nekad neiznāca ārā, lai paskatītos uz mani. Baidījās, ka apēdīšu viņas smadzenes. Ja kas, es tā arī būtu izdarījis. Man nebūtu bijis izvēles. Bet tagad mamma ir mirusi un viņas māja nodegusi. Un Virdžīnija pieļauj, ka viss varēja būt citādi? Labi, es ieklausīšos, ieklausīšos gan.
Virdžīnija iemācīja man zinātnisko metodi. Hipotēze. Eksperiments. Secinājums. Mani šī ideja aizrāva, es ķēros vērsim pie ragiem, kā ar cirvi pa galvu.
1. hipotēze: Ielas gravitācija atspoguļo personas vērtību.
Pētījuma dalībnieku atlase: es savācu astoņus labākos čomus no Femija bandas, to skaitā Lilu, Džimmiju, sauktu par Bastardu, Franku Epsomu, sauktu par Kodēju, un Keiliju Fārdenu, sauktu par Tārpu. Tik dažādu ielinieku pārstāvību jums reti izdosies sastapt vīrieši un sievietes, ielinieki kopš dzimšanas un mājsēži, kas zaudējuši savas mājas, vārguļi un rūdīti vilki, kas bija notiesājuši ne vienu vien duci mājsēžu smadzeņu. Izņemot Keiliju, es nevienam neko nepaskaidroju, tā kā biju bandas cirvjnesis, klāstīt neko nevajadzēja. Bet Keilija bija man veca brūte.
- Tev ir jautājumi? Viņa iesmējās. Pazinu vienu džeku, kuram bija jautājumi. Par Kārlailu sauca, zin, Džoangārdenā? Kāpēc tas tā, kāpēc tas šitā ik pa brīdim staigāja norāvies ar asinīs sasistu purnu. Nabaga idiņš, pat mēģināja celt Mājas uz Ielas un arī Parkā, par spīti tam, ka tās uzsprāga, tiklīdz šis tika līdz spārēm baļķi pa gaisu, Mājasbalss auro: “ĀRPUS ZONĒJUMA! ĀRPUS ZONĒJUMA! ĀRPUS ZONĒJUMA!” It kā viņš nezinātu, ka būvēšanās uz Ielas neies cauri.
- Vai viņš kaut ko noskaidroja?
- Pie velna, nē taču, viņa attrauca. Devās projām, lai uzceltu Māju ārpusē. Teica, ka pat ielinieks var būvēties nāves laukos. Kopš tā laika neesmu viņu redzējusi. Droši vien gļotvēji apēduši.
- Lai nu kā, es nodrebinoties teicu. Man vajag atbildes.
Keilija vairāk neiebilda, jo man bija cirvis.
Sagatavošanās: mēs novērojām lielo māju uz Dīkera ielas, to ar akmens lauvām pie durvīm un melnbaltajām flīzēm ātrijā. Femija bandā mēļoja, ka mājas īpašnieki ir priesteri no PM Bārlija komandas, kas gādā par pārošanās braucieniem, vadā mājsēžus no dažādām Mājām pa pilsētu, kamēr tie uz aizmugurējā sēdekļa taisa bēbīšus.
Patiešām, kādu vakaru, kad saule taisījās uz rietēšanu un gaisā smaržoja pēc degušas miesas, garāžas durvis čīkstot pavērās. Mājsēža kungs ar kundzi izbrauca ārā milzīgā, nešpetnā Armadillo 4000. Viss noklāts ar tērauda plāksnēm, dzelzs krusts un 30 mm ložmetējs iesprausts grozāmajā tornītī mašīnas augšā. Uz sāna izbalējis uzraksts “DNS Piederības Tehnoloģijas”. Nav šaubu, ka ģimenes relikvija, tāpat kā mans cirvis. Nekādas vizināšanās, ja neesi no pareizās ģimenes. Tādi brīnumi liek aizdomāties par to, kāda reiz bija pasaule.
Kodējs Epsoms gribēja uzreiz uzbrukt mājsēžiem ar dinamītu, bet mēs nevarējām atļauties, lai kaut kas traucētu eksperimentam. Es viņam teicu, lai skrien pie mūsējiem un piekodina Femijam sagatavot uzbrukumu no slēpņa, kad mājsēži dosies atpakaļceļā. Pārējos es iesūtīju Mājā.
Eksperimentālā metode: lai katrs ieiet ātrijā. Dubļi uz zābakiem. Paskatīsimies, cik tālu katrs tiks. Tad izdarīsim secinājumus par attiecīgās personas kvalitāti.
Rezultāti: pirmais gāja Bastards Džimmijs. Nodārdēja Mājasbalss, un viņš atmuguriski izlidoja ārā pa durvīm, apdauzīdams galvu uz bruģa. Tad Mājā iegāja Keilija
Fārdena. Nodārdēja Mājasbalss, viņa izlidoja pa durvīm, kritienā sagrupējās un aizvēlās pa ietvi. Cits pēc cita mani draugi iegāja Mājā un atkal izplanēja ārā, gluži kā viņus sviestu Dieva Roka. Visi kā traki lamāja mani, gānīdamies, kāds nekam-nederīgs-tāds-un-šitāds es esot.
Es gāju beidzamais. Uzmetu aci flīzēm. Paralēli dubļainu pēdu nospiedumi. Viena flīžu rinda, otra tad pēdu vairs nebija. Visi nospiedumi aprāvās puslīdz vienā vietā. Krietni pirms mājsēžu mēbelēm.
Es nopūtos.
Secinājums: Ielas gravitācija nešķiro, mans kungs, nešķiro nemaz. Ielas gravitācija ir demokrātiska sūdabūšana. Fermeriem ir Fermsiena, mājsēdim ir viņa Māja, bet ieliniekam nu, ieliniekam nav itin nekā. Paliec uz ielas vai tinies uz nāves laukiem, bet zem jumta nesper ne soli.
Es biju pārliecināts par iznākumu, tomēr iegāju ātrijā. Ziniet, solidaritāte ar bandu. Viens solis, divi soļi, trīs soļi. Gaiss nosmaržoja pēc ozona, āda kņudēja, ausis aizkrita. “ARA!” noblarkšķēja Mājasbalss, un žvīks! es jau lidoju atpakaļ. Pievilku zodu, cirvi atšāvu no sevis, cik tālu spēju. Cietu klusu, kad mugurkauls triecās pret bruģi un pasaule uzplauka sāpēs.