Es to jau biju piedzīvojis gana daudz reižu. Es to piedzīvoju jau tad, kad mamma klusēdama sēdēja šūpuļkrēslā un noskatījās, kā es skrienu pie viņas atkal un atkal, un atkal.
2. hipotēze: mājsēži noslēpumu zina.
Pētījuma dalībnieku atlase: antropoloģe Virdžīnija ar saviem melnajiem matiem, māj sēžu gājieniem un viltīgajām acīm.
Rezultāti:
- Tu zini noslēpumu, es teicu Virdžīnijai, turot viņu pāri Vanasa tilta reliņiem. Tālu lejā nemierīgais vējš bija sakūlis ezera virsmu purpursarkanos viļņos.
Viņa bija bāla, un ķermenis manās rokās likās sastindzis, bet, kad viņa atbildēja, bailes balsī es nesaklausīju. Vai es būtu uzdevusi tev jautājumu, ja zinātu atbildi?
- Tu gribēji mani pakaitināt.
- Es gribēju zināt! Viņas vārdos izskanēja tāds spēks, ka es parāvos atpakaļ, paceļot viņu stāvus.
- Kāpēc tev tas? es neatlaidos. Mūs, ieliniekus, pievelk Iela. Skriet, zagt, nogalināt tas ir viss, kas mums dots. Mēs zinām, ka turpat līdzās ir labāka pasaule, kurā drīkst dzīvot tikai mājsēži ne jau kādu īpašu tikumu dēļ, vienkārši tāpēc, ka jūs esat tur, kur esat, bet mēs esam šeit. Tas ir sāpīgi, bet tā nav tava sāpe.
Virdžīnija palūkojās lejup, kur tālumā virmoja ūdens. Katrs no mums pazīst kādu ielinieku, viņa sacīja. Katrs no mums mīl kādu ielinieku vai varbūt reiz ir mīlējis, varbūt reiz mīlēs.
- Reiz mīlēs? es pārvaicāju. Ko tad tas nozīmē?
Virdžīnija papurināja galvu. Vairums no mums izliekas, ka tam nav nekādas nozīmes. Mēs sēžam savās
istabās, sarunājamies pa saviem telefoniem, skatāmies savos televizoros un izliekamies, ka mūsu pārtika pati ierodas no Fermsienas.
- Tieši tā, es izgrūdu. Kāda gan jēga man vispār mēģināt saprast, kāpēc mēs esam atšķirīgi? Kāda tam nozīme, ja uz visām Ielām kopā varbūt ir knapi desmit grāmatu, bet jums, mājsēžiem, pieder visas rūpnīcas un laboratorijas un pat tās brūk kopā? Kas mums spēs līdzēt, ja jums, mājsēžiem, vienalga?
- Man nav vienalga, Denij, Virdžīnija sacīja. Es jums palīdzēšu.
Es redzēju, ka viņa tam tic vai vismaz ļoti vēlas ticēt.
Secinājums: nepieciešama turpmāka izpēte.
* * *
3. hipotēze: atšķirība ir anatomijā.
Pētījuma dalībnieku atlase: šoreiz nebija viegli. Dabūt savos nagos mājsēdi tur vajadzēja pasvīst. Un, ja dabūsi, ko tad?
Eksperimentālā metode: vai atceraties Mājsēža kungu un kundzi no lielās mājas ar flīzēm? Femijs todien no slēpņa nedabūja viņus rokā, tāpēc nākamajā reizē, kad viņi devās pēc provianta, es sagāzu uz viņu autiņa ķieģeļu sienu. Izlietoju Femija pēdējo dinamīta stienīti, bet kādam mērķim! Sveicieni no Virdžīnijas, draugi!
Ieguvumi? Pirmais: divi beigti mājsēži. Otrais: ieslēgti savā sadragātajā mašīnā kā sardīnes bundžā. Prātīgi, ne? Lai cik izbadējies būšu, nespēšu tikt viņiem klāt un aprit, pirms nebūšu pabeidzis pētniecisko darbu.
Bet kā viņus uzšķērst gana uzmanīgi? Lai cik cēli būtu mani nodomi, kad ieraugu smadzenes, kuņģis ņem virsroku. Tādi nu mēs, ielinieki, esam domājam ar kuņģa sulu.
Risinājums: pati pilnība. Liku pieķēdēt sevi pie drupām, kas palika pāri no sienas, ķēdes ap potītēm, ķēdes ap kaklu, vaļīgākas ķēdes ap rokām, lai es nespētu tās pacelt pie mutes. Tad pavēlēju Benijam Ipvičam uzšķērst mājsēdi manā vietā.
Mazs misēklis Benijs mēģināja apēst to mājsēdi. Es novicināju cirvi viņam gar degunu, un viņš atlēca atpakaļ. Drebēdams, ņirgdams zobus, nabaga velns blenza uz mani tā, it kā es būtu traks. Kas ar tevi, Denij? viņš jautāja.
Es viņam izstāstīju, saprotot, ka liegties jau par vēlu. Un viņš smējās par mani! Domā, ka tu, Denij, esi pirmais, kurš mēģina atrast atbildes? Vai tu domā, ka neviens cits tās nav vēlējies uzzināt? Mazais ģēnijs, iedomājies tik!
- Un ko viņi uzzināja? es jautāju, bet viņš tikai (
atņirdza zobus un metās virsū mājsēdim. Tad es ievilku Benijam ar cirvi. Femijs nedusmosies Benijs savulaik bija mājsēdis, un tādi starp ieliniekiem nebija cieņā.
Tad es atvilku Beniju (kontrolparaugs) un mājsēdi (1. paraugs) tur, kur varēju viņus apstrādāt.
Rezultāti: kad ciešāk aplūkoju asinīm nošķiesto un sakropļoto Mājsēža kungu, mans ķermenis ķēdēs raustījās, zobi sitās cits pret citu un siekalas aizpildīja muti, it kā būtu atgriezušies grēku plūdi. Laimīgā kārtā ķēdes izturēja.
Es sāku ar Beniju, uzšķērdu šo ar nazi. Nekādu dižo pārsteigumu. Plaušas, aknas, zarnas, šur tur dīvainā krāsā, bet viss bija savā vietā. Tad es ķēros pie mājsēža.
Tas bija kas pavisam cits, man jums jāatzīstas. Mamma vienmēr mācīja, ka rīšana neļauj izbaudīt maltīti bet, ja tev kaut reizi ir gadījies pusdienās nobaudīt mājsēža smadzenes, tu zini, ka nav iespējams savaldīties tad, kad esi nogaršojis pirmo kumosu. Viss acu priekšā izplūst un smadzenes svilinot nozūd tavā rīklē.
Šoreiz nekas neizplūda. Laiks vilkās mokoši lēni es tikai griezu un šķērēju, un dūru. Es raudāju, es kliedzu, es biju gatavs noraut sev rokas, kājas un kaklu, bet es neatkāpos! Cīnījos par zinātnes principiem. Par pētniecību! Par ielinieku dzimumu!
Kāds atklājuma prieks es atvēru viņa galvaskausu un uzlūkoju smadzenes! Nav jutis tādu baudu staltais Kortess, nedz arī neviens debesu pētnieks.
Zeltīta membrāna viscaur pāri pelēkajai vielai. Līdzīga rīspapīram, tikai plānāka, pieplakusi visām rievām, visiem izciļņiem. Ielinieku smadzenēs es neko tādu nebiju manījis un ar savu cirvi es biju pāršķēlis galvaskausu ne vienam vien.
Vai tagad, atceroties visus tos mājsēžus, kuru smadzenes tiku neprātā aprijis, es atminējos zeltīti zīdaino piegaršu, ar kādu smadzenes nozuda manā rīklē?
Es noplēsu membrānu. Pacēlu pie acīm, cik tuvu vien spēju. Un izlasīju to, kas uz tās bija rakstīts.
Analīze: es smējos. Es raudāju. Man ausīs skanēja Benija balss. Domā, ka tu, Denij, esi pirmais? Mazais ģēnijs, iedomājies tik!
Secinājumi:
- Es atradu atbildi, es teicu Virdžinijai, piespiežams viņu pie Fermsienas akmens pamatiem. Es uzzināju, kāpēc esmu ielinieks, ne mājsēdis.
- Vai tiešām? Viņa nepārliecināti palūkojās uz mani. Tad kāpēc?
Viņa atkal bija atnākusi tikties ar mani uz Varanas parku. Priedes slējās augstu pār mūsu galvām un paslēpa no mūsu skatieniem pilsētu tāpat kā paslēpa mūs no pilsētas skata. Barošanās vietai tas ir svarīgi. Tu taču nevēlies plēsties par smadzenēm ar citiem var gadīties tās novārtīt dubļos.
- Mēs esam citādi, es sacīju. Jūsu smadzenēs ir ieaudzis kas tāds, kā mums nav. Membrāna.
- Membrāna?
Es sakodu žokļus, gatavodamies atldāsmei. Vai zini, kas uz tās rakstīts?
Virdžlnija sarāvās likās, mani vārdi viņu uztrauc vairāk nekā manas dusmas. Uz tām kaut kas rakstīts?
- Ir gan, es atbildēju. Rakstīts melniem burtiem uz zelta.
- Un kas tad tur ir rakstīs, Denij?
- “DNS Tehnoloģiju pilsētu zonēšanas un īpašumtiesību pakalpojumi” es noskaitīju māksloti spalgā balsi, kādā, dzīvodamies aiz mammas loga, biju dzirdējis runājam televīzijas reklāmu ierunātājus. “No pilsētas domes līdz pašai nomalei, no Ielas līdz katrai Mājai pilnīgs pilsoniskās un īpašuma drošības risinājums. Guliet saldi mēs rūpējamies par jums un jūsu mīļajiem!”