uz zooloģisko dārzu ar savu pikapu, iekrāva taja būri ar Čaku un aizbrauca uz kaimiņu štatu.
* * *
Reizēm Bobiju māc vainas sajūta, bet tad viņš sev atgādina, ka cilvēkam ir tiesības īstenot savu sapni. Viņa ceļgali varbūt vairs nelokās un muguras sāpes brīžam nav izturamas, taču Čaka būra restes viņš vēl spēj pagrabināt tīri labi. Tad Čaks iež zobus un Bobijs smejas viņi abi izliekas, ka atkal atgriezušies vecie labie laiki.
Drīz vien Bobijs pieņems galīgo lēmumu. Iespējams, viņš izšķaidīs Čaka smadzenes. Iespējams, sadedzinās zombiju. Vai, iespējams… iespējams, kādā klusā naktī Bobijs aizvedīs Čaku uz pilsētu, atslēgs viņa būri un atstās viņu kā dāvanu cilvēcei.
Pasaulē vairs nav tādu zombiju kā Čaks. Bet kāds tai noteikti noderētu.
Autora komentārs
Stāsta “Viņa jaunu dienu zombijs” sākotnējais nosaukums bija “Lai radītu prēriju, nepieciešams zombijs un bite” (To Make a Prairie, It Takes a Zombie and One Bee) atsauce uz ievērojamās amerikāņu dzejnieces Emīlijas Dikinsones slaveno dzejoli “Lai radītu prēriju, nepieciešams āboliņš un bite” (To Make a Prairie, It Takes a Clover and One Bee). Beigu beigās nosaukumu nomainīju, jo baidījos, ka lasītāji nepazīs šo atsauci.
Dikinsones dzejolis pāris rindiņās parāda, cik maz nepieciešams cilvēka nostalģijai. Es vispār dzīvē esmu novērojis, ka
nostalģija ir īpatnēja lieta cilvēks spēj to izjust gandrīz attiecībā uz jebko. Piemēram, pāris gadu es nodzīvoju Stemfordas pilsētā Konektikutas štatā. Pilsēta nebija ne īpaši skaista, ne interesanta, un es jutos daudz laimīgāks, kad biju pārvācies uz Ņujorku. Tomēr pēc pārvākšanās, sev par lielu pārsteigumu, ar ievērojamu nostalģiju atcerējos dažādas Stemfordas ielas, parkus, veikalus. Pat dažas reizes devos ekskursijā atpakaļ uz Stemfordu, lai pastaigātu pa pilsētu un apēstu savu iecienīto picu Remo’s restorānā.
Tā es secināju ja spēju just nostalģiju par Stemfordas pilsētu, tikpat labi varētu justies nostalģisks, piemēram, attiecībā uz zombijiem. Nostalģija galu galā ir smeldze pēc pagātnes un, ja tava pagātne būtu cieši saistīta ar zombijiem, tev varētu pietrūkt arī viņu. Ne jau vienmēr, bet dažreiz klusos, vientuļos brīžos.
Oriģinālstāsts ar nosaukumu “The Zombie of His Early Days” pirmo reizi publicēts žurnālā Flash Fiction Online 2010. gada aprīlī.
Atkal palikt vieniem
Pols Deiverijs pamodās ar sava bosa asinīm uz rokām.
Patiesībā nebūtu īsti precīzi teikt “pamodās”. Drīzāk bija jāsaka, ka beidzās saslēgums un viņš attapās savā ķermenī viens. Tomēr fakts palika fakts Pols bija bijis projām, tagad Pols bija atpakaļ un viņam pie kājām gulēja Bila Finera līķis.
Saslēguma beigas vienmēr pārsteidza un bieži skumdināja. Bija sāpīgi atteikties no esamības, ko bagātināja kopīga pieredze un apvienotas atmiņas. Taču šoreiz bija citādi. Viņš bija ticis izčakarēts.
Kad Pols to saprata, viņam aizrāvās elpa. Kājas kļuva nejutīgas, viņš saļima uz ceļiem Bila nekustīgā stāva priekšā un ar grūtībām elpoja. Bils. Viņa boss un tuvākais draugs, noslepkavots paša kabinetā. Noslepkavots ar Pola rokām.
Sena ieraduma vadīts, viņš izkārtoja aizslietņus ap saviem emocionālajiem centriem, tad strauji samirkšķināja acis un realitāte zaudēja iepriekšējo griezīgumu. Labi. Aizslietņi neizslēdza sāpes pavisam, bet nomierināja tās pietiekami, lai ļautu darboties.
Domā, Pol, domā. Laika tev nav daudz.
Pols piecēlās, atraudams skatienu no Bila sastingušajām acīm. Viņam bija jātiek projām. Viņš bija sūdos, un tā kuce, kas viņu izčakarēja, iespējams, jau brīdinājusi policiju. Neviens neticēs, ka viņš nogalinājis Bilu, esot saslēgumā, bet Pols nedrīkstēja nokļūt cietumā viņam bija jāpagūst atriebt Bilu.
Pols ieklausījās. Nedzirdēja nedz skrienošus soļus, nedz satrauktas balsis. Gaismu manīja tikai Bila kabinetā, pārējā stāvā tā jau bija izslēgta. Pats kabinets likās esam pilnīgā kārtībā, nemanīja nekādas cīņas pēdas vienīgā nekārtība bija mirušais vīrietis uz linoleja. Nogalināts ar nazi, Pols ievēroja. Asiņu ne pārāk daudz mazliet uz grīdas, mazliet uz Pola rokām. Pola drēbes savukārt likās tīras. Bet protams. Viņš taču bija profesionālis.
Viņš nomazgāja rokas tualetes izlietnē rūpīgi berza un berza -, tad devās uz izeju. Bila birojs atradās Amerikas avēnijas debesskrāpja trīsdesmitajā stāvā. Aiz ieraduma Pols izsauca liftu, bet tad pārdomāja un devās uz kāpnēm. Šādā brīdī nebūtu labi iestrēgt liftā.
Laiku, ko Bils pavadīja lejupceļā, viņš lieti izmantoja, lai izveidotu jaunu atmiņas bloku. Tajā viņš noglabāja Bila līķi, lai tas vairs nekad nebūtu jāatceras.
- Sveiks, Pol, viņu ieejas hallē uzrunāja durvju sargs Džims. Viss šodien padarīts?
- Gandrīz. Vēl pāris nieki, ko boss lūdza izdarīt.
- Ak tā, Džims zinīgi piemiedza aci. Atkal Katrīna?
- Kāda Katrīna? Pols pārvaicāja un arī piemiedza aci, gan negribīgi. Katrīna bija Bila jaunā sieva, satriecoša, par viņu desmit gadus jaunāka krievu rudmate. Bils savulaik lūdza izsekot viņas gaitas, tomēr Pols neatklāja neko, kas varētu liecināt par neuzticību, kuru laikam sagaidīja gados vecākais vīrs. Klau, tiekamies atkal rīt.
Protams, lai tev labs vakars!
Bija .iļ) astoņiem vakarā. Pa avēniju pūta auksts un •.lipis vējš, no kura nekur nebija glābiņa. Par spīti tam, iela bija pilna ar tumšiem stāviem, kas steidzās savās aitās, cieši savilkuši ap sevi mēteļus. Tālumā skanēja sirēna. Pols ātri gāja ziemeļu virzienā. Pa ceļam viņš pieslēdza savam skatkanālam vietējo ziņu straumējumu informācija ieplūda tieši redzes nervā. Pagaidām par slepkavību neko neziņoja. Uz 55. ielas stūra viņš noķēra taksi.
- Rūzvelta sala, viņš pateica šoferim. Tieši tur bija noticis viņa saslēgums ar meiteni. Tad viņš atlaidās sēdeklī un aizvēra acis, pa daļai atslābinādams emociju aizslietņus. Bija bīstami tos sasprindzināt pārāk ilgi.
Bils bija zudis uz neatgriešanos.
Viņi kopā bija pavadījuši desmit gadus kopš kara Baltijā. Savulaik viņi bija viens otra saslēguma partneri. Pols spēcīgs un ātrs, Bils agresīvs un apķērīgs. Bila smadzenes un Pola ķermenis padarīja viņus par nāvīgu komandu.
Tie izrādījās labie zelta laiki salīdzinājumā ar to, kas viņus gaidīja pēc tam. Pēc kara Bils atteicās turpināt saslēgumus. Viņš pieņēma Pola draudzību, pat nolīga Polu darbā, uzticēdams darbiņus, kuros bija vajadzīgas viņa cīņas spējas, taču ne reizi nepiekrita iepriekš piedzīvotajai prātu tuvībai.
Pols to nesaprata. Vēl arvien izjuta atraidījuma atstāto tukšumu. Viņš bija pavadījis gadu gadus, tiekdamies aizstāt ar Bilu piedzīvoto. Viņš bija izmēģinājis simtiem saslēguma partneru, tomēr viss velti. Tagad bija zudusi pat mazākā cerība.
Satiksme bija diezgan reta, un līdz Rūzvelta salai viņi nokļuva desmit minūtēs. Pols norēķinājās ar šoferi, samaksājot no sava ciparu konta, ko bija atvēris īpašiem gadījumiem. Viņš izkāpa pie “Slēguma Ligzdas”.
“Ligzda” bija mazpazīstams bārs salas pusē, kas atradās tuvāk Kvīnsas rajonam. Iekšpuse bija slikti apgaismota un ne pārāk tīra, logā mirgoja vientuļa Pabst alus neona reklāma šajā turīgajā rajonā tāds iestādījums nepiesaistīja īpaši daudz klientu. Šis vakars nebija izņēmums pie letes sēdēja viens vienīgs apmeklētājs, klanīdamies virs savas glāzes mūzikas automāta atskaņotas blūza balādes pavadījumā.