Mammu, man tas viss ir vienalga. Es tikai gribu mājās.
Žeņa (iespējams, tavs dēls)
Mammu
Mēs esam Žeņa, tavs dēls.
Es visi atradām Daktere Olga teica, lai es rakstu skaidrāk, citādi tu nespēsi saprast. Vai tāpēc tu man neraksti vēstules? Piedod! Es ļoti gribu, kaut tu man rakstītu.
Es atradu dārgumu vietu. Tā ir uz jumta, zem klajām debesīm. Dārgums ir žļerkstoša metāla uzparikte mājas lielumā. Es sapratu, kas tas ir, tikko to ieraudzīju, jo tai apkārt aplī stāvēja rūķi, turot cepures rokā, un dziedāja: “Dārgums, dārgums, dārgums!”
Es gan neesmu pārliecināts, ka šis ir īsts dārgums, ja rūķiem ir jāpasaka, ka tas tāds ir. Suļikam arī tas nepatīk. Es saucu viņu klāt, bet viņš tikai rēja un nenāca.
Lai nu kā, man dārgums likās interesants. Tur ir tik daudz kloķu, ko var paraustīt, tas ir gluži kā liels, dzeltens ezis ar ķeburainiem zobratiem, kuri visu laiku griežas un katrreiz, kad tu uz tiem paskaties, atrodas citā vietā. Daktere Olga teica, ka viņa nespēj saprast dārgumu, jo tas esot kvantumikāls dzinējs, kam vajadzīgas kvantumikālas smadzenes, bet man tas būtu jāsaprot, jo man tādas smadzenes esot.
Viņai izrādījās taisnība. Kad vienlaikus esmu visur, es saplūstu ar dārgumu un rokturi kļūst par manām rokām, it kā es diriģētu orķestri. Un tad es visu saprotu. Bet, mammu, man ir tik baisi, kad tas notiek. Pils kļūst mīksta kā mīkla manās rokās, un es varu to veidot kā plastilīnu.
Sākumā man veidošana diez ko nevedās, es pat saplēsu ēdamvietu. Pa gaisu nošķīda dzirksteles. Daktere Olga teica, ka binārie koki esot pārplūduši, bet es
nezinu, kā tas varēja notikt, jo ēdamvietā nekādu koku nebija. Pēc tam es iemācījos izstiept pili tā, lai katrai plānajai vietai blakus būtu sava biezā vieta un lai nekas neplīstu. Es stiepu un stiepu, līdz varēju cauri sienām redzēt citas pilis.
Mammu, pastāv vēl daudzas tādas pašas pilis kā šī, tikai katra ir mazliet citāda. Dažas atšķiras vairāk, dažas mazāk. Un, kad es pastiepju ar rokturiem nedaudz vairāk, es spēju radīt caurumus uz tām citām pilīm, pasniegties cauri un nokļūt visās pilīs vienlaikus!
Daktere Olga teica, ka man jāņem istabas un gaisma no citām pilīm un jānes atpakaļ uz mūsu pili, lai mums būtu vairāk enerģijas. Es tā arī izdarīju, bet man likās, ka katrā no pārējām pilīm ir cits Žeņa un cits Suļiks, un viņiem tas nepatika, jo atskanēja drausmīgs troksnis un pils traki raustījās. Daži rūķi iekliedzās un nokrita zemē. Tagad viņu cepures ir nosmērētas ar zaļām asinīm un viņi vairs nekustas.
Daktere Olga teica, lai es neuztraucoties, tā esot programmu tūres kļūda un no tiem rūķiem tāpat neesot nekādas jēgas. Rūķi man nepatīk, bet, manuprāt, daktere runā nesmuki. Dārgums rūķus savainoja, un tas viss viņas dēļ.
Mammu, man ir bail.
Žeņa (mēs esam tavs dēls)
Mammu
Šodien daktere Olga lika man izmantot dārgumu, lai paskatītos ārā no pils uz to lielo telpu, kur mēs ar Suļiku aizmigām. Es kustināju rokturus, lai izstieptu gaisu, un
ieraudzīju, kā mēs guļam uz gara galda Suļiks un es. Ap mums darbojās tantes un onkuļi, bet zāles vidū bija liela metāla kaste. Kad es kustināju dārguma rokturus, tā dūca un zibināja gaismiņas.
Domāju, ka metāla kaste līdzinās mūsu dārgumam, tikai tā ir Maskavā un tā nekustas. Kad es izmantoju dārgumu un kaste sāka trokšņot, tantes un onkuļi izskatījās ļoti satraukti, bet viņi nebaidījās. Manuprāt, tas bija stulbi, jo man gan bija ļoti bail.
Daktere Olga lika man izmantot dārgumu, lai atvērtu citas Maskavas, tāpat kā es atvēru citas pilis. Bet, kad es izstiepu lielo zāli, līdz tā kļuva plāna, es pamanīju, ka no metāla kastes izskrien mazi, ātri un slikti punktiņi. Tie trāpīja dakterei Olgai un pārējām tantēm un onkuļiem, tāpēc es apstājos.
Tantes un onkuļi, un daktere Olga man neticēja, jo viņi nespēja ieraudzīt tik mazus un ātrus, un sliktus punktiņus. Daktere Olga teica, ka viņiem esot gāgaru skaitītāji un joņu kamēri un tie neko neuzrādot. Viņa lika man izmantot dārgumu, lai iegūtu enerģiju no citām Maskavām, jo tikai man ir kvantumikālas smadzenes un visa pasaule skatās uz mani un gaida, un pat Suļiks gribot, lai es to daru.
Es teicu nē. Neticu, ka Suļiks grib, lai es daru kaut ko sliktu. Es viņam pajautāju, un viņš man nolaizīja degunu tas nav nekas slikts. Suļiks vairāk par visu vēlas gulēt man blakus saulē zem liepas.
Kad es to izstāstīju dakterei Olgai, viņa teica ja es nepalīdzēšu viņai ar dārgumu, viņa nevarēs iedot man rubļus.
Domāju, ka tas varbūt ir svarīgi, bet daži no manis nav īsti droši. Dažās Maskavās daktere vienmēr man dod rubļus. Dažās Maskavās viņa nekad man nedod rubļus. Gan viens, gan otrs notiek vienmēr. Tu, mammu, vienmēr esi reizē slima un vesela. Dažas no tevis, kādā no Maskavām.
Ja tas tā ir vienmēr, kāpēc man jāpalīdz? Viss vienmēr kaut kur ir. Bet mazie, ātrie un sliktie punktiņi ir slikti visur.
Žeņa mēs esam tavs dēls)
Mammu
Labi, es rīt palīdzēšu dakterei Olgai ar dārgumu. Labi, labi, es palīdzēšu.
Es visi mīlam Suļiku. Kad daktere Olga teica, ka nodarīs pāri Suļikam, es nodomāju viņa nevarēs nodarīt pāri visiem Suļikiem un viss būs labi. Bet viņa aizveda Suļiku no pils, un, kad es izmantoju dārgumu, es ieraudzīju viņu vienu pašu stāvam pie galda ar manu ķermeni tur, ārpusē, Maskavā. Viņam bija noskūta galva, tāpēc viņš izskatījās bēdīgs. Atnāca daktere Olga un viņu aizveda. Tagad es viņu vairs nevaru redzēt, tikai dzirdu, kā viņš skaļi rej, it kā viņam sāpētu. Man ir grūti atcerēties, ka citās Maskavās ir citi Suļiki.
Domāju, ka daktere Olga nav jauka. Varbūt viņa nekad nebija jauka. Varbūt tad, kad viņa solīja mums rubļus, viņa nemaz netaisījās mums tos dot.
Lūdzu, pasaki viņai, lai atdod man Suļiku. Es klausīšu, es apsolu. Es darīšu visu, ko viņa gribēs.
Žeņa
Mammu
Te Žeņa, dēls.
Vēstuli galda noliku es. Nebaidies. Nekliedz.
Jā, slēpies zem gultas. Zem gultas droši. Never logus. Neej ārā. Maskavā nav droši. Izsalkušie dūmi slikti.
Tevi pasargāšu.
Piedod rakstu īsi. Ir pirksti tikai, ja kārtīgi piedomāju.
Žeņa
Mammu
Te atkal Žeņa. Man tagad ir vairāk laika, tāpēc varu rakstīt labāk.
Lūdzu, nāc ārā no pagultes. Neskaties tā. Vai tu nepriecājies, ka atgriezos? Zinu, ka izskatos briesmīgi, bet man vismaz pietiek spēka, lai man būtu acis un pirksti. Es nevaru runāt, bet varu rakstīt tev vēstules.
Redzēju, ka tu saņēmi visas manas vecās vēstules. Droši vien biji ļoti aizņemta slimnīcā, ja nevarēji atbildēt. Tas nekas. Priecājos, ka daktere Olga tomēr iedeva tev rubļus. Tu izskaties veselīgāk.
Drīz, mammu, arī es būšu vesels. Man būs rokas, daudz, daudz roku, un es apskaušu tevi, un mēs būsim kopā. Vai tas, mammu, nebūs jauki? Tu vienmēr rūpējies par mani pat tad, kad es rīkojos stulbi un slikti. Tagad es rūpēšos par tevi un nekad, nekad nelaidīšu tevi vaļā. Vai tas, mammu, nebūs lieliski?
Bet Suļika gan mums vairs nebūs. Viņš nomira. Kad es iedarbināju dārgumu, metāla kaste dakteres Olgas istabā ierūcās un Suļiks riedams atskrēja no blakus