Es atskatījos uz māsu, pirms mēs cauri durvīm izgājām gaitenī, nodomādams, vai tikai viņa šeit neatpelna pašas ārstēšanās izdevumus. Citas, labākas iestādes nebija?
- Labāku es nevarēju atļauties, Dima teica. Es… zini, ar biznesu pēdējā laikā diez ko neiet. Pat šo ūķi es nevarētu atļauties, ja tu nebūtu atsūtījis naudu.
- Ko nu par to, es noteicu. Naudas pārskaitījumi bija riskanti gluži iespējams, visus ar Sašu saistītos novēroja -, taču tas nebija nekas salīdzinājumā ar risku ierasties te pašam, vienalga, vai braucu caur Maskavu vai ne.
- Vai tu kādu nogalināji, lai tiktu pie naudas?
Tas bija skarbs jautājums, mests man kā zābaks kraupainam sunim. Zināju, ka nevajag atbildēt, bet mani pārņēma atmiņas par Džeku Keru. Beigās viņš lūdzās mani, asarām līstot pār vaigiem. Viņš bija sīks heroīna dīleris, kurš ķērās pie slepkavībām, lai tiktu vaļā no konkurences tuvākajā apkārtnē. Tikai tādus draņķus Ņujorkas Kārtība uzticēja saslēdzējam ar ārzemju partneri, kuram nebija ne mazāko cerību saņemt pieeju konfidenciālām lietām. Saslēdzējam, kurš bija kļuvis par algotu karavīru bez kāda racionāla pamatojuma vienkārši tāpēc, ka viņam vajadzēja kādam nodarīt sāpes, tāpēc, ka vajadzēja izlādēt dusmas.
Ar savām dusmām es biju ticis galā. Ar Sašas palīdzību tās bija palikušas pagātnē.
- Man tas nesagādāja prieku.
Atbildes vietā Dima tikai kaut ko norūca. Viņš atgrūda durvis, un mēs iegājām mazā istabiņā, kuras sienas bija nokrāsotas pavasara debesu ziluma krāsā. Vienīgais logs vērās naktī. Zem tā atradās galds, nokrauts ar pamatīgām kastēm un vadu žūkšņiem, kuri kopā veidoja manuālo pieslēguma platformu. Līdzās galdam, piestumta pie sienas, stāvēja pašaura gulta. Gultā ar IV sistēmu vēnā gulēja Saša, un viņa seja sterilajā gaismā likās slimīgi bāla.
Saša gulēja nekustēdamies, bet tomēr nešķita mierīgs. Viņa seja smalkiem kauliem, it kā asāk izcirsts Dimas sejas variants bija savilkta grimasē. Ja Dima lepojās ar platiem pleciem, tad Saša vienmēr bija bijis tievs, reizēm pat likās izkāmējis, bet tagad viņš izskatījās teju izsalcis šādu izteiksmi Saša/es nekad nebijām redzējuši spogulī. Trīcēdams pie visām miesām, piegāju pie Sašas un atglaudu pāris sprogaino cirtu no pieres. Es jutos tik savādi it kā pieskartos sev pašam ar kāda cita pirkstiem.
- Vai viņi izmēģināja elektrosupresantus? es vaicāju.
- Un Furjē atpārotājus, un kontravirāļus. Problēma ir pārāk dziļi. To nevar dabūt ārā, nenoārdot viņa smadzenes.
- Vai ražotājs ir zināms?
- Standarta implantu programmatūras atjaunināšanas sistēma. Laikam ASCENTII. Acīmredzot uzbrucēji to
ir uzlauzuši, izdzēsuši saturu un ielādējuši kaut ko pašu uzprogrammētu. Kaut kādu racēju.
- Skaidrs, es nodrebēdams sacīju. Tūkstošiem mazu nadziņu, kas skrāpējas pret koku. Skaidrs.
- Turklāt… Dima saminstinājās, cieši vērodams mani, it kā baidītos no manas reakcijas. Tas nav viss. Daži lasījumi, ko ārstiem izdevās piefiksēt, norāda uz izdedzināšanas funkcijas klātbūtni.
Es sastingu turpat uz vietas, blenzdams uz Dimu. Izdedzināšana noārdīja visus saslēgumus. Padarīja cilvēku nespējīgu savienoties. Pēkšņi man bija grūti pat domāt. Man… man ir jāsaslēdzas ar viņu, es sacīju. Vajadzīga tiešā neirālā saskarne. Tas būtu labākais variants.
- Tiešā saskarne? Dimas balss dusmās iedrebējās. Tik riskantu…
Viņš aprāvās, jo aiz mums pavērās durvis un kāds ienāca telpā. Tas bija skinheds no uzgaidāmās telpas.
- Volkova kungs? viņš vaicāja plakanā balsī ar akcentu. Laikam latvietis.
- Jā, atsaucās Dima.
- Labi… skinheds noteica un iebāza roku kabatā. Tad runām laika vairs nebija. Es sāku kustēties, pirms viņa roka iznira no uzvalka, jo manās dzīslās triecās adrenalīns un apmācības gadi kliedza: “Briesmas!”
Es metos uz priekšu. Ieraudzīju, kā viņš mēģina pacelt pistoli. Nolidoju sešas pēdas pa gaisu.
Apdullinošs šāviens.
Ar plecu ietriecos viņam kājās. Sagrābu tās un ar visu spēku gāzos uz priekšu. Vienā mudžeklī mēs novēlāmies
uz grīdas. Es mēģināju saķert roku ar ieroci. Bāc, vēl viens šāviens. Beidzot sagrābu roku ar savu kreiso, bet nevarēju to noturēt. Pasniedzos ar labo, sagrābu viņa uzvalku un uzvēlos skinhedam virsū.
Viņš spēra man pa kājstarpi, netrāpīja, spēra vēlreiz. Šoreiz veiksmīgāk, kaut gan ne tiešā trāpījumā. Man acīs saskrēja asaras. Ietriecu pirkstus viņam sejā. Taustījos, taustījos, taustījos, cenzdamies uziet viņa acis. Atradu tās; skinheds iekliedzās. Roka ar ieroci saspringa. Es to pagriezu, pagrūdu apakšā celi, triecu to lejup. Lūza kauls. Viņš vēlreiz iekliedzās.
Tad es situ dūri viņam sejā. Vēlreiz, vēlreiz, vēlreiz. Viņš saļima, tomēr es nespēju apstāties. Vēlreiz, vēlreiz un vēlreiz.
Saša/es būtu apstājušies.
Šī doma ļāva man atgūt savaldu un sapratni. Tai sekoja nelabuma vilnis. Skinheda seju klāja asinis, viņa ķermenis gulēja, saļimis bezsamaņā jebkāda jēga varmācībai bija zudusi. Vai tā tu esi ticis galā ar savām dusmām? Vai par tādu nezvēru tu esi pārvērties bez Sašas, kurš varētu apturēt tavu roku?
Pārdomām nebija laika. Es atbrīvoju šaujamo no vīrieša sažņaugtajiem pirkstiem, tad nometos uz ceļa un metodiski pārbaudīju viņa kabatas. Vai ar tevi viss kārtībā? es pajautāju Dimam, pametis skatu augšup.
- Tu… viņš iesāka. Dimas seja bija pelnu pelēka un raustījās krietni stiprāk, nekā es jebkad iepriekš biju redzējis. Bojātie nervi drebēja gandrīz nepārtraukti. Ej. Vācies! Atstāj mūs vienus!
- Mums ir jāiet abiem, es teicu, pieceldamies kājās. Lai kas būtu šis klauns, droši vien ciemos pie mums traucas vēl bars tādu pašu. Iespējams, viņam pat ir saslēguma partneris, kurš šobrīd mostas ļoti nikns. Es devos pie gultas. Un mums ir jāņem līdzi Saša.
- Nē! Dima iesaucās, aizstādamies man priekšā. Tur stāvēdams, viņš izskatījās nobijies, ļoti nobijies, tomēr vienlaikus viņā jautās drosme, it kā nostāšanās pret mani būtu pārgalvīgākais un bīstamākais, ko viņš jebkad dzīvē ir darījis. Ej. Un savāc savus slepkavnieciskos draudziņus līdzi! Mūsu dzīvē ir bijis gana tevis izlietu asiņu.
- Ko? es neizpratnē blenzu uz viņu. Ak nē, šis džeks nemēģināja novākt mani. Viņš nevarēja zināt, kas es tāds esmu, vismaz ne konkrēti citādi viņš nebūtu nācis viens. Nē, es domāju, ka tie, kuri ielaida Sašā to racēju, saprata, ka te ir darīšana ar saslēgumu, tāpēc atsūtīja šo rīkļurāvēju, lai paskatītos, kas atnāks pie Sašas. Vienkāršas lamatas man vajadzēja to nojaust. Un es būtu to nojautis, ja vien domātu skaidri.
- Bet ko gan tas…
- Mums nav laika, es viņu pārtraucu. Mums jānogādā Saša kādā drošā vietā. Kusties. Es uzgaidāmajā telpā manīju gultu uz riteņiem.
Dima pārstāja strīdēties, bet viņa sejā neredzēja piekrišanu manam plānam, tikai bālu, sviedriem klātu šoku. Viņš aizgāja sameklēt gultu. Es tikmēr atslēdzu Sašu no intravenozās sistēmas un nostiprināju katetru pie kājas. Kad pacēlu Sašu no palagiem, mani pārsteidza tas, cik viegls viņš bija, tikai nieku smagāks par
izstīdzējušu pusaudzi. Sašā nenoraustījās ne muskulis, kad mēs garām bezsamaņā gulošajam skinhedam izstūmām viņu no istabas un nogādājām līdz liftam. Reģistratūras māsa bija pagaisusi droši vien viņai bija samaksāts vai arī viņa bija novākta -, tāpēc, vedot Sašu uz stāvvietu, neviens mums nestājās ceļā.