Kad bijām apguldījuši Sašu uz volgas aizmugurējā sēdekļa, Dima man vaicāja: Kurp mēs viņu vedīsim?
- Nekur, es atbildēju. Jebkur. Es pieņemu, ka mašīnā ir saslēguma traucētājs. Šī ierīce, spilgta mūsu laikmeta iezīme, atradās visos mājokļos un vairumā transporta līdzekļu pretējā gadījumā tu varēji sēdēt pretī savam mīļotajam un nezināt, kas vēl vēro tevi ar viņa acīm.
- Vai domā, ka viņi izseko Sašu?
- Ja viņi ielika racēju, tad kāpēc lai viņi neieliktu arī izsekošanas ierīci?
Mēs iekāpām mašīnā, un Dima to iedarbināja. Es palūkojos apkārt, meklēdams traucētāja komunikāciju paneli senatnīgajā volgā tam bija jābūt īpaši ierīkotam, jo tās ražošanas laikā rūpnīcas komplektācijā tādu vēl nebija, tomēr paneli nekur nemanīja.
- Zem tava sēdekļa, Dima noteica, vienlaikus mēģinādams kaut ko sataustīt zem savējā.
Mazliet pārsteigts, es noliecos uz priekšu un sāku čamdīt zem sēdekļa, pūlēdamies kaut ko saskatīt tumsā. Tur nekā nebija. Es saviebos un pacēlu acis. Es nevaru…
Dima sēdēja, pavērsis pret mani pistoli. Sviedru lāses garās tērcītēs tecēja lejup pa seju, un viņa roka trīcēja.
Tomēr ieroča stobrs ne mirkli nenovērsās no manām krūtīm. Pietiek, viņš raupjā balsī teica.
Es biju apmulsis, apjucis, nosalis. Man gribējās raudāt, redzot bailes brāļa sejā. Man gribējās izraudāt visas savas asaras.
Ļoti uzmanīgi apsēdos savā sēdeklī taisni. Dima, es vaicāju. Kas par problēmu?
- Gedevans Skripačs, viņš sacīja. Lūk, tā ir problēma. Vai tu atceries Gedevanu?
Es blenzu uz Dimu, mēģinādams kaut ko saprast. Es atceros viņu.
Dima saknieba lūpas. Vai atceries, ko tu izdarīji ar viņu?
Kā gan lai es to aizmirstu? Saša izsauca mani, un tajā rītā es metos uz Bronksvilas vidusskolas tualeti, lai saslēgtos ar viņu. Tad Saša/es bijām Rīgā. Mūsu dūres klāja asinis. Mūsu priekšā zemē gulēja tievs puika ar asinīm notrieptu seju, asinīm saķepinātiem matiem. Viņa deguns bija salauzts. Un mūsu dūre, kas bija sašķaidījusi šo degunu, nelāgi sāpēja. Es atceros.
- Kad tevis nebija klāt, Saša bija miermīlīgs, Dima teica. Viņam rūpēja tikai vēsture un pētījumi. Un vēl viņš gādāja par papu. Tu viņu saindēji.
Es gribēju Dimam izstāstīt visu, kas bija noticis tajā dienā, visu par Gedevanu Skripaču un viņa lielo muti, taču Dimas skatiens mani apturēja. Viņš izskatījās nobijies, jā, bet vienlaikus arī nepiekāpīgs, gandrīz lepns, un es nespēju viņu sāpināt ar patiesību. Es devu Sašam spēku, es sacīju tā vietā. Es aizstāvēju viņu brīžos, kad citi būtu viņu sabradājuši.
- Aizstāvēji viņu? Dima pārvaicāja. Es redzēju, par ko tu viņu esi padarījis. Tas vājprāts ar helikopteru bija iespējams tikai tevis dēļ. Visa tā slepkavošana. Un pēc tam, pēc tam… viņš mēģināja padarīt sev galu. Viņš mēģināja ielaist lodi sev galvā. Un būtu to izdarījis, ja es viņu neapturētu.
- Nē! es iesaucos. Neticu. Es tiešām nespēju tam noticēt. Saša to nebūtu darījis. Tad es aptvēru, ko tikko bija pateicis Dima. “Ja es viņu neapturētu.” Mani pārņēma tukšuma sajūta. Vai to cūcību Sašas galvā iebāzi tu? Vai tu mēģini mani atslēgt?
- Tev nav vietas mūsu dzīvē.
- Tas mūdzis klīnikā… bija tevis nolīgts, vai tā? Tu viņam samaksāji, lai viņš mani novāc. Tavu brāli!
- Man ir tikai viens brālis, atteica Dima stīvā balsī, un tad viņa īkšķis pavirzījās pistoles drošinātāja virzienā.
Viņš bija lēns, tik lēns, ka citā reizē es būtu apraudājies. Tāda apņemšanās viņa acīs un ķermenis, kurš nespēja to īstenot. Es pasitu sāņus roku ar pistoli un triecu labo dūri pret Dimas žokli. Viņš ievaidējās un atsprāga atpakaļ. Pagriezdamies sāņus, es satvēru roku ar pistoli, pacēlu to virs galvas un nolaidu sev priekšā. Pašāvu elkoni tai pāri un triecos lejup, izmežģīdams Dimas plecu. Viņš iekliedzās, un pistole izšļuka viņam no pirkstiem.
Citā reizē es būtu apraudājies.
Dima sāpēs elsoja un nebeidza lādēties skarbākajiem krievu lamuvārdiem, kādus vien es biju dzirdējis nākam pār viņa lūpām. Tomēr es jutos pārāk iztukšots, lai liktos par to zinis. Es vairs nespēju skatīties uz viņu, nespēju
atrasties viņa tuvumā. Es pasniedzos garām Dimam, lai atvērtu vadītāja puses durvis, tad ar spēju triecienu izgrūdu viņu no mašīnas. Tad pārmetos šofera vietā, iedarbināju volgu un sāku braukt. Aizcirtu durvis un no stāvvietas ieslīdēju naktī.
Tu atkal bēdz. Tev tas lieliski izdodas. Viņi tevi nodod, un tad tu bēdz. Vispirms tavs tēvs, tagad tavs brālis.
Es iespiedu gāzes pedāli grīdā, un volga cauri mežiņam izbrāzās uz Krasta ielas. Es paspēju samest mašīnu, lai izvairītos no pretimbraucošā KAMAZ. Kravinieka taurējienu pārkliedza šofera lamas, bet es īsti nedzirdēju nedz vienu, nedz otru. Es braucu arvien ātrāk un ātrāk, līkumodams cauri retajai satiksmei, neuztraukdamies, ka varu kaut kur ietriekties. Es gandrīz vēlējos kaut kur ieskriet. Gaidīju, kad adrenalīns beidzot iedarbosies un sadedzinās saltumu, kas bija iemitinājies manī.
Tas neko nesadedzinās. Tu nes šo aukstumu sevī kopš pagājušās reizes, vai ne? Šis aukstums padarīja tevi par slepkavu. Šis aukstums esi tu pats.
Ceļš acu priekšā izplūda, un es aptvēru, ka raudu. Mani vaigi bija vēsi un slapji asaras bija sen aizmirsta, savāda un mulsinoša sajūta. Es nevēlējos vēlreiz ko tādu piedzīvot. Dima nelīdzinājās manam tēvam. Dima bija vienkārši apjucis.
Bet nē, viņi taču ir vienādi. Pilnīgi vienādi. “Es negribu to nolāpīto ruskiju zem sava jumta." Vai tad tas nebija tas, ko tētiņš tev paziņoja? “Vai nu lai tinas viņš, vai tinies tu.”
- Kas tevi pārvērta, Dima? es vaicāju, vēlēdamies, kaut viņš spētu to dzirdēt un dzirdēdams saprastu, ka man sāp. Kas tevi pārvērta?
- Nekas viņu nepārvērta, nočerkstēja Saša.
Atskanot balsij, es satrūkos un gandrīz atlaidu stūri. Cenzdamies noturēt volgu uz ceļa, es pa pusei pagriezos sēdekli, bet pēkšņi tēraudcietas rokas sagrāba manu kaklu. Divi īkšķi ieurbās galvaskausa pamatnē, saspiezdami manus implantus, lai rastos kontakts. Es pārvērtos, Saša iečukstēja man ausi. Viņa elpa bija silta un valga un mazliet sasmakusi.
Mana pasaule sagrīļojās. Es sāku zaudēt dzirdi, tad tausti, tad redzi. Iegremdēšanās, mans prāts paguva aptvert, un es sagatavoju sevi. Vispirms no pasaules pagaisa krāsas, tad tā kļuva melnāka un melnāka, un melnāka… Likdams lietā pēdējās apziņas skrandas, es strauji nobremzēju un nogriezos pa labi, uz braucamās daļas nomales. Grimdams tumsā, izmisīgi parāvu rokas bremzi, bet vairs nejutu rokturi vai drīzāk nejutu savas rokas. Es biju slazdā.
Ieslodzīts tumsā. Zārka dēļi man zem muguras sāpīgi spieda. Sev visapkārt es dzirdēju tos radījumus. Tos, kuri gaida ārpusē. Viņi nekad nenogurst. Viņi tikai turpina skrāpēt. Un sačukstēties. Es zinu Dimas racēji grib mani izdedzināt no prāta. Šī doma uzdzen man šausmas.
Nebaidies, Saša/es nodomājam. Nē, tie neesam Saša/ es. Saša turas pa gabalu no manis. Ir laiks.
Nē, es viņam saku. Es mūs dabūšu ārā no šejienes. Tikai atlaid mani.
Tu vienmēr mani aizstāvēji. Tagad tu to vairs nespēj. Manī ir inde, un es tai neļaušu saindēt tevi.
Tu esi mans brālis. Vairāk nekā brālis.
Tas tiesa, Saša piekrīt. Daudz vairāk. Viņa mūsu dūres sāpīgi triecas pret zārka cieto sienu. Priede čīkst. Viņš sit vēlreiz un vēlreiz. Ārpusē apklust skrapstēšana un skrāpēšanās, bet ne čuksti. Gluži otrādi, atskan gaidošu čukstu pērkons. Šausmas pārplūdina mani, un es mēģinu pārņemt kontroli pār mūsu locekļiem, bet esmu slazdā, esmu bezspēcīgs.