Beidz, es viņam lūdzu. Nelaid tos iekšā. Viņi mūs saplosīs.
Es tevi nesaindēšu, Džon.
Viņš sit vēlreiz, sit no visa spēka, un priede sašķīst. Tie, kas gaida, ieplūst zārkā. To mazās kājiņas, to mazie nadziņi tekalē pār mani, pār manām rokām, pār manām krūtīm, pār manu seju kutinādami, dedzinādami. Es atveru muti, lai iekliegtos, un tad tie veļas pār manām lūpām, lejup pa manu kaklu. Viņi ir manī ložņājoši, skrāpējoši, plosoši. Aprīdami mani kumosu pa kumosam.
Kāpēc? es pajautātu, ja vien spētu ieelpot. Kāpēc, Saša?
Tu redzēsi. Es gribu, lai tu to saprastu. Varbūt tu man spēsi piedot.
Klusums.
Saša stāvēja, gaidīdams ēnā, un es caur viņa acīm visu vēroju kā bezspēcīgs pagātnes atmiņu liecinieks. Istaba, kurā atradās Saša, grima tumsā vienīgo blāvo gaismas četrstūri uz cietās grīdas meta šaurs logs. Gaismas strēlē es spēju izšķirt lakota galda malu un krēsla stūraino apveidu, bet citādi telpa bija tukša. Kareivja istaba, es nodomāju. Aiz loga pletās pilnmēness izgaismots dārzs ar zemiem dzīvžogiem un augstiem mūžzaļiem kokiem.
Es zināju, ka tā ir Komisāra māja. Saša bija ielavījies cauri dārzam un ar vienu no manām īpašajām komunikāciju paketēm uzlauzis drošības pulti darbarīku šķūnītī, tad ielīdis mājā caur otrā stāva logu. Tagad viņš gaidīja, rokā sažņaudzis nazi.
Sašam likās, ka tur, ēnā, viņam blakus stāv Ieva. Kaut kur tepat, ārpus redzamības loka, gaisā jautās liepziedu smarža.
- Paskaties nu, dārgā, viņš nočukstēja, un viņa ieelpoja Sašas ausī: Jā…
Mosties, Saša, es gribēju iesaukties. Viņas te nav. Bet tas būtu bezjēdzīgi.
Logā iesitās automašīnas tālie uguņi, veroties nočīkstēja vārti, un tad zem riepām iečabējās grants. Saša saspringa, acīm uzmeklējot zilā mersedesa aptumšotos logus tas tobrīd tuvojās mājai. Taču mašīnas iekšpusē nekas nebija redzams. Iebraukusi dziļāk pagalmā, kur no loga to vairs nevarēja redzēt, mašīna apstājās. Durvis ar švīkstienu atvērās. Vispirms uz grantētā celiņa atbalstījās viena kāja, tad otra, un auto durvis aizcirtās.
Sasprindzis Saša ieklausījās, vai no mašīnas neizkāpj vēl kāds. Nē, nevienu nedzirdēja.
Soļi uz grants, tad klusums. Atslēgas skrapsti pie slēdzenes. Komisārs tam taču bija jābūt viņam ar pirmo reizi netrāpīja atslēgas caurumā. Netrāpīja arī ar otro. Nolamājās ar raupju angloslāvisku trīsstāvīgo. Visbeidzot atslēga ieslīdēja caurumā, un durvis atvērās. Priekšnamā iedegās gaisma, un vīrietis ienāca mājā.
Tas tiešām bija Komisārs retējoši mati, bārda, uzblīdis viduklis. Izskatījās, ka uz kājām viņš neturas īsti
stabili, rokā vīrietis turēja garkaklainu Putinskaya pudeli. Viņš nolika to uz grīdas un tad, atspiedies pret sienu, ar spērieniem līdzīgām kustībām mēģināja nodabūt kurpes no kājām. Apsardze! viņš iesaucās zemā un aizsmakušā balsī.
Sašas sirds strauji sitās krūtīs. Dari to, ko šādā brīdī darītu Džons, viņš pats sev teica. Dari un viss būs kārtībā.
Es dotos projām, gribēju teikt. Es bēgtu, lai šī neprātība beigtos. Tev nav manu iemaņu. Varbūt tev ir manas zināšanas, bet nav mana ķermeņa.
- Apsardze! Komisārs, vēl arvien saliecies, iesaucās atkal, tagad jau skaļāk. Čort vozmi, apsardze! Bļeģ… Viņš papurināja galvu un, vēl arvien lamādamies, pieslējās visā augumā. Tad viņš pēkšņi sastinga, laikam tikai tagad aptvēris, ka jēlību straumei nav nekāda efekta. Komisārs piemiedza acis, paskatījās uz vienām durvīm, uz otrām, tad atslāba. Vīrieša skatiens izplūda viņš bija pieslēdzies.
- Neviens nenāks palīgā, Saša sacīja, iznākdams no tumsas. Ne šonakt.
Komisāra acis acumirklī atguva fokusu, un vīrs piedzīvoja strauju pārvērtību. Viņa mugura iztaisnojās un sejas vaibsti atguva stingrību līdz nekas vairs neliecināja par dzērumu. Viņa skatiens vispirms apstājās pie naža Sašas rokā, tad pārlēca uz uzbrucēja otru roku tā bija tukša, tad pievērsās Sašas sejai. Ko tu gribi?
- Es esmu Aleksandrs Volkovs, Saša teica. Esmu tas, kurš uzspridzināja helikopteru. Ievai Kalnietei, kuru tu nogalināji, ar to nebija nekāda sakara. Ieva Kalniete,
kuru tavējie spīdzināja, izvaroja un nosita, bija sapņotāja, ne slepkava. Slepkava esmu es. Ilgi gatavotie vārdi dedzināja, atstājot Sašas lūpas. Tagad, kad viņš beidzot tos bija izteicis, viņa krūtīs nosēdās smagums.
Kad Saša pieminēja helikopteru, Komisāra acīs kaut kas pazibēja, taču būdīgā vīra sejas izteiksme nezaudēja koncentrāciju. Es nenogalināju to sievieti, viņš liedzās. Sievieti nogalināja Kovaļevskis no “Lukņeftegaz”.
- Viņš to izdarīja, lai tev nebūtu jāsmērē rokas. Vai tu to noliedz?
Komisārs ieskatījās tieši Sašam acīs. Nē, es to nenoliedzu. Viņa bija jāiznīcina, tāpat kā ir jāiznīcina ar trakumsērgu saslimis suns. Tāpat kā ir jāiznīcina tevi, tu, glumais, sīkais sukin sin. Viņš izrunāja katru vārdu, arī lamas, smagā, raupji monotonā balsī, neatraujot skatienu no Sašas.
Saša paspēra soli uz priekšu, tad apstājās. Vēl viens solis, tad atkal apstāšanās. Kājas trīcēja. Viņš sakoda zobus. Džons nevilcinātos.
Tu neesi es, Saša. Vai tad tu nesaproti šo vīru? Vai tu neredzi, kas viņš tāds ir?
- Kas tad ar tevi noticis? Komisārs izsmējīgi vaicāja. Man likās, ka tu esi slepkava. Vai varbūt tu esi tikai tāds puskoka revolucionāriņš, tāpat kā tā tava latviešu mauka?
Saša metās uz priekšu, triekdams nazi Komisāra krūtīs un tad viss notika vienlaikus, it kā laiks būtu beidzies un pastāvētu tikai viens vienīgs mirklis. Komisāra roka šāvās uz priekšu un atsita dūrienu. Būdīgā vīrieša
dūre triecās pret Sašas žokli; Saša apdullināts aizstreipuļoja pāris soļu atpakaļ. Vēl viens sitiens, vēl viens. Saša palēca sāņus vienreiz, otrreiz. Pamanīja vāju vietu pretinieka aizsardzībā, dūra atkal, tomēr pārāk lēni, netrāpīja, zaudēja līdzsvaru. Komisārs sagrāba Sašas roku un parāva ar visa sava ķermeņa svaru. Saša aizlidoja pa gaisu, un Komisārs metās viņam pakaļ uz grīdas.
Trieciens izsita gaisu no Sašas krūškurvja. Zem viņa svara sašķīda kaut kas no stikla. Asas sāpes plecā. Viņam bija uzgūlis viss pasaules smagums Saša locījās un cīnījās, tomēr nespēja atbrīvoties, nespēja paelpot. Komisārs gulēja viņam šķērsām pāri, un Sašas roka bija piespiesta pie pretinieka vēdera. Komisārs to satvēra, pagrieza, un Saša iekliedzās. Nazis izkrita no pirkstiem un nograbēja uz grīdas.
Komisārs paspēra nazi tālāk un atlaida Sašas roku. Depīgais vīrs pārvirzīja smaguma centru un uzrausās uz ceļiem, jāteniski uzsēzdamies Sašam virsū. Tad viņš trieca lejup vienu no milzīgajām dūrēm. Saša turēja rokas virs galvas, tomēr sitiens iztriecās tām cauri. Viņa galva atsitās pret grīdu. Vēl viens metodisks sitiens, tad vēl viens. Dedzinošas sāpes. Acīs sāka tumst.
Saša turēja vienu roku paceltu, cenzdamies novirzīt sitienus, un ar otru mēģināja sataustīt kaut jel ko uz grīdas. Tomēr zem plaukstas bija tikai dēļi, slideni un slapji. Slapjums. Viņš saoda alkoholu. Sitieni turpināja birt pār viņa galvu, un pasaule sāka izplūst. Laika vairs nebija. Viņš meklēdams salieca roku aiz pleca. Te tā bija, šķemba. Viņš sakoncentrēja visu atlikušo uzmanību un paskatījās uz Komisāru. Pat īsti vairs nesargādamies,
vēroja pretinieka sitienus, jo zināja, ka tā būtu rīkojies es.
Iespēja.
Saša izmisīgi izlocījās augšup un dūra ar šķembu. Nelīdzena griezuma brūce pāri kakla krokām. Asinis. Viņš vēlreiz trieca šķembu augšup, pagrieza to brūcē. Komisārs pa pusei iekliedzās, pa pusei iegārdzās un mēģināja satvert Sašas roku, bet tā parāvās atpakaļ un atkal triecās augšup. Tā iekodās dziļi, dziļi miesā. Komisārs sagrāba savu kaklu un ieplēta acis. Asinis plūda caur druknā vīra pirkstiem un lija uz Sašas krūtīm.