Es jutu, kā manus vaigus svilina kauns, taču es saņēmos un izturēju Dimas skatienu, nenolaižot acis. Neļāvu balsij nodrebēt. Saša piekāva Gedevanu, jo mīlēja tevi. Viņš nogalināja Komisāru, šī paša impulsa dzīts, jo mīlēja Ievu. Taču viņš nav slepkava. Viņš neprot dzīvot kā slepkava. Es saprotu, ko viņš pašreiz pārdzīvo. Es spēšu viņam palīdzēt. Lai ko tu domātu par mani, tev tas ir jāatzīst. Es spēšu viņam palīdzēt.
Dima piegāja pie loga un palūkojās naktī. Dusmas bija pagaisušas no viņa sejas, un to vietā atkal bija atgriezusies raustīgā maska, kas atklāja ļoti maz. Brīdi viņš klusēja. Vai tā tas bija? viņš beidzot vaicāja.
- Ar Gedevanu?
- Jā. Tieši tā.
- Es… es vienmēr domāju domāju, kā gan Saša uz mani skatās. Ko viņš domā par mani. Vai viņam ir kauns par mani.
- Ne mirkli, es sacīju. Man nevajadzēja vilcināties. Ne reizi.
Dima pagriezās pret mani, un man likās, ka viņa acīs kaut ko pamanu. Alkas. Vēlmi. Vajadzību. Kā lai es tev uzticos? viņš jautāja. Kā lai es ticu visam tam, ko tu stāsti?
- Manuprāt, tu saproti, ka es runāju taisnību, es teicu. Manuprāt, tu pazīsti mani pietiekami labi, pat ja to baidies atzīt. Bet, ja tev ir vajadzīgs kas vairāk… Es dziļi ieelpoju. Mēs uznesīsim Sašu augšā, uz šejieni.
Nē, ļauj man pabeigt. Mēs uznesīsim viņu šeit augšā, un es aizmigšu viņam līdzās. Es tevi lūdzu tikai vienu liec lietā to saskarni, kuru tu izmanto, un atslēdz savu racēju. Tad es saslēgšos ar Sašu, un mēs pamodīsimies. Bet tu vari tā vietā nogalināt mani, kamēr es guļu, ja tu to tiešām vēlies… Es jau teicu, ka tev būs vēl viena iespēja to izdarīt.
- Tu esi gatavs uz to viņa dēļ? Dimas balsī jautās spriedze, it kā mani vārdi rosinātu viņā jaunu cerību.
Nē, vēlējās atbildēt daļa no manis. To nē. Tas ir pārāk daudz prasīts. Taču tas nebija vairāk par to, ko man būtu devis Saša. Bija devis. Un man tiešām likās, ka es varu uzticēties Dimam. Nē, man vajadzēja uzticēties viņam. Es jau iepriekš tev teicu, es atgādināju. Es esmu Saša, un Saša esmu es. Es nevaru viņu pazaudēt.
Dima ilgi vēroja mani kā cilvēks, kurš pēta retu un, iespējams, indīgu augu. Visbeidzot viņš sacīja: Labi.
- Labi, es atsaucos, cīnīdamies pret pēkšņi uznākušu, apstulbinošu reiboni. Tik vienkāršs, tomēr tik smags vārds.
Mēs tā stāvējām vēl kādu brīdi, vērodami viens otru, un es Dimā varēju saskatīt šaubas es redzēju, ka viņš vēl nezina, kā rīkosies. Tad viņš pagrieza man muguru un devās uz durvīm. Es viņam sekoju. Kamēr mēs gājām uz mašīnu, viņš klusēja. Kamēr mēs nesām Sašu atpakaļ uz dzīvokli, viņš nebilda ne vārda, pat tad, kad otrā stāva kāpņu laukumiņā viņa kāju sarāva krampji un mums vajadzēja apstāties, lai to atpūtinātu. Tikai tad, kad bijām apguldījuši Sašu Dimas gultā, viņš atkal ierunājās.
- Tu varēji mēģināt piespiest mani, Dima sacīja un, sakrustojis rokas uz krūtīm, atspiedās pret sienu. Tu droši vien varēji… nodarīt man sāpes. Tu taču varēji, vai ne?
Es brīdi apsvēru jautājumu, bet vajadzēja vien paskatīties uz Dimas seju, mana brāļa seju, lai atbilde būtu skaidra. Nē, es teicu. Es to nevarēju.
Dima pamāja. Es īsti nesapratu, kādu nozīmi viņš piešķīra šim žestam, bet nepajautāju. Neuzdrošinājos.
Tā vietā es apgūlos līdzās Sašam un, aizvēris acis, saņēmu viņa roku. Tā bija auksta, tomēr sniedza man mierinājumu tāpat kā viņa elpas klusā šņākuļošana. Gulēdams nekustīgi, es saodu gaisā tikko jaušamu pelējuma smārdu. Es iedomājos, ka nevēlos, lai pelējums būtu beidzamais, ko saožu šajā dzīvē, bet tad aizgaiņāju šo domu. Es šeit nemiršu. Es nespēju tam noticēt. Pie velna Džeksonu-Vellesu, es pazinu savu brāli.
Aiz loga varēja dzirdēt elpojam Rīgu. Suņa rejas. Durvju iečīkstēšanos. Riepu iekaukšanos tālumā. Pilsētu, kuru es biju mīlējis visu savu dzīvi; pilsētu, kuru pirms šīs nakts es nekad nebiju redzējis. Priecājos, ka biju šurp atbraucis, un vienlaikus es ilgojos to vēlreiz skatīt ar Sašas acīm. Tā būtu kā atgriešanās mājās, es nodomāju. Kā īsta atgriešanās mājās.
Pēc krietna brīža es sāku grimt nemaņā. Elpošanas ritms palēninājās, un mani pārņēma visaptverošs siltums, it kā es būtu pārnācis mājās pēc garām aukstumā pavadītām stundām. Visas šaubas un bailes pagaisa, un visbeidzot es gulēju tumšā miera ezerā.
Pēdējā doma pirms iegremdēšanās bija vārdi, ko Saša/es teiksim, kad pamodīsimies.
- Man tevis pietrūka, brāl.
Autora komentārs
“Dubultnieki” ir stāsts, kurš būtībā iekustināja manu karjeru. Tieši ar šo stāstu es uzvarēju Writers of the Future konkursā, kurš man atvēra daudz durvju un deva iespēju iekļūt ASV rakstnieku apritē. Tā kā zināju par šī konkursa lielo ietekmi žanra literatūrā, uzvaru sev nospraudu kā galamērķi un pēc tās tiecos diezgan mērķtiecīgi. Lasīju iepriekšējo gadu publicētos stāstus, klausījos žūrijas locekļu publiski izteiktos padomus un reizi trīs mēnešos nosūtīju konkursam pa stāstam. Trīs stāsti tika apbalvoti ar atzinības rakstu (to skaitā “Atkal palikt vieniem”), bet ceturtais ieguva pirmo vietu savā ceturksnī.
Ar šo stāstu vēlējos atklāt, kādu iespaidu intīmā tuvība, ko dotu saslēguma tehnoloģija, atstātu gadu laikā. Kas notiktu ar cilvēkiem, kuri saslēgti dzīvotu no pašas bērnības? Kā viņi ietekmētu viens otru un sadzīvotu, ja gan viņu gēni, gan ģimenes apstākļi būtu ļoti atšķirīgi? Šķita dabiski izvēlēties man tuvās pilsētas Ņujorku un Rīgu kā vietas, kur varoņi uzauga, un septiņu stundu laika nobīde nozīmēja to, ka viņi gulētu dažādos laikos un tādējādi miegā varētu piedzīvot viens otra dzīvi.
Stāsta kiberpanka stilu, sālītu ar vardarbību, spēcīgi iespaidoja Ričarda K. Morgana romāns Altered Carbon. Izlasīju viņa hipervardarbīgo, bet tomēr samērā dziļo darbu par cilvēkiem, kuri dzīvo svešās ādās, un viņa tilosofiskais cinisms man šķita ļoti tuvs. Vēl iedvesmu smēlos no Kimas Zimringas stāsta Ripping Carovella, kurā noziedznieki “izrauj” māksliniekiem viņu spējas, pārdod tās klientiem un atstāj viņus kroplus. Arī šis
drūmais, spēcīgais stāsts pirms pāris gadiem bija uzvarējis šajā konkursā.
Latviešu lasītājiem nepatīkama varētu šķist doma, ka Latvijas teritoriju atkal pārvalda vīri no Maskavas. Šī nebūt nav mana pārliecība par to, kas Latviju gaida nākotnē, bet šāda iespēja labi piederējās stāsta vispārējam cinismam (un saskanēja ar motīvu, kurš pirmo reizi parādījās stāstā “Atkal palikt vieniem”). Diemžēl nevaru gan arī teikt, ka šādu rezultātu uzskatu par neiespējamu vai neticamu. Ņemot vērā Latvijas pagātni un mūsu reģiona ģeopolitiku kuru nosaka tik nemainīga lieta kā ģeogrāfija ļoti ticams, ka nākotnē par pieeju Rīgas līcim cīnīsies ne viens vien.
Bet parādās arī kas, par ko esmu cerīgāks ka ar laiku Latvijas dažādās etniskās grupas iemācīsies sadzīvot labāk. Stāstā Saša un Ieva kopā cīnās pret diktatūru; naids starp krieviem un latviešiem vairs nav tik nozīmīgs faktors viņu dzīvē.
Vienmēr būšu pateicīgs Writers of the Future konkursam par visu, ko tas man devis. Starp citu, gribētu pieminēt arī to, ka rakstnieku konkursam paralēli eksistē arī mākslinieku konkurss Illustrators of the Future. Ļoti iesaku tajā piedalīties gan jaunajiem māksliniekiem ar interesi par fantastiku un fantāziju, gan rakstniekiem ar lieliskām angļu valodas zināšanām. Konkursa uzvarētāji saņem ievērojamu naudas balvu, uzvarētājiem tiek arī apmaksāts ceļojums uz Holivudu, kur notiek nedēļu ilgi bezmaksas kursi un krāšņa apbalvošanas ceremonija. Vairāk par konkursu lasiet vietnē http://www.writersofthefuture.com .