Ceturto viņa balss pārsteidza, un viņa ar nežēlīgu kustību izrāvās no apskāviena ne jau Sargam lemts viņu apskaut! Ne jau Sargam, kura vienīgā pastāvēšanas jēga bija savaldīt Ceturto, apkalpot Ceturto un turēt Ceturto gūstā Meistaram par prieku. Viņa apmetās pret Sargu un jau grasījās uzkliegt, varbūt pat iecirst pliķi par tādu atļaušanos.
Bet tad Ceturtā ieraudzīja nogurumu Sarga plecos un trulo sāpi acīs sāpi, kas slēpa ilgošanos, par kuru viņa pat neuzdrīkstējās iedomāties. Sargs bija garāks par Ceturto, bet, te stāvēdams, viņš izskatījās kā punduris, kura stāvs ir smieklīgi sīks uz tālumā mākonīgi slīdošo Meistara viesu fona.
Tik atšķirīgs, tomēr tik līdzīgs viņai. Radīts, lai kalpotu citiem, nekad pats sev.
- Es lēkšu, Ceturtā sacīja Sargam, bet viņā vairs nebija dusmu. Es lēkšu, pirms Meistars atvedīs nākamo
un aizmidzinās mani līdzās Trešajai. Tu nespēsi mani vienmēr noķert.
Uz Sarga vaigiem pletās sarkani plankumi. Ceturtā tādus nekad nebija redzējusi. Tad es lēkšu kopā ar tevi, viņš sacīja.
Uz mirkli Ceturtajai likās, ka sirds ir pārstājusi pukstēt. Un mirkli Ceturtajai likās, ka viņa nepazīst šo dzīvo radību, kas stāvēja viņas priekšā. Uz īsu mirkli viņa iepazina nodevīgu cerību ka viņai tomēr nenāksies krist vienai. Vai tiešām?
- Tiešām, Sargs apliecināja un paspēra soli uz Izadoras pusi. Apsoli izpildīt vienu manu vēlēšanos, un es lēkšu.
Ceturtā instinktīvi atlēca atpakaļ un apvija rokas ap sevi. Vēlēšanos? Tu mani neatrunāsi, nemainīsi manu lēmumu ar visādiem trikiem!
- Es zvēru pie sava pienākuma pret tevi un tavām māsām, ka man padomā nav nekādu triku.
Māsas. Ceturtā iedomājās par viņu likteni par likteni, ko pati, iespējams, piedzīvos, un apspieda trīsas. Labāk būtu ļaut Sargam runāt. Jā, viņš bija palēns, jā, viņš nebija diez ko stiprs, tomēr bija izrādījies pietiekami ātrs, lai panāktu viņu, pietiekami stiprs, lai atrautu viņu no bezdibeņa malas. Ja viņa tagad atteiktu Sargam un mēģinātu lēkt, viņš, iespējams, viņu atkal noķertu un savaldītu līdz Meistara atnākšanai.
Labāk spēlēt šo spēlīti kopā ar Sargu ja vien tā bija spēlīte. Labi, Ceturtā sacīja. Es uzklausīšu tavu vēlēšanos.
- Tad nāc man līdzi!
Sargs saņēma Izadoras roku. Viņi kopā šķērsoja platformu, līdz nonāca atpakaļ pie snīpja, un tad nokāpa tējkannā. Pie krēslainajām kāpnēm Ceturtā atskatījās uz spožajām gaismām, kas palika aiz muguras, bažīdamās, ka nekad tās vairs neredzēs. Tad viņi kāpa zemāk, garām kāpņu pirmajam līkumam, un ieslīdēja tumsā. Lai gan Ceturtā īsti neuzticējās Sargam, viņa turēja pavadoņa roku cieši piespiestu sev pie sāna.
- Es taču šodien dejoju labi, viņa bilda, kad abi bija aptuveni pusceļā lejup. Šie vārdi izlauzās no viņas lūpām pret pašas gribu. Vai ne?
- Tu dejoji pasakaini, Sargs atbildēja, balsij aizlūstot. Mana sirds gavilēja.
Ceturtā iesmējās, un, pirms viņa saprata, kas notiek, no mutes izlauzās spītības vilnis. Tava sirds? Kas tad tas par sarūsējušu brīnumu?
Sargs neatbildēja, tikai mazliet sabozās, un atlikušo ceļu lejup viņi kāpa klusēdami. Kad viņi nonāca galā, kur virs abu galvām pacēlās tējkannas velve, Sargs atbrīvojās no Izadoras tvēriena un aizgriezās. Aizver acis, viņš uzsauca pāri plecam.
Ceturtā pirmajā mirklī gribēja mesties projām. Iespējams, viņa pagūtu uzskriet augšā pa kāpnēm un sasniegt platformas malu, pirms Sargs viņu panāktu. Tomēr Ceturtā juta, kā viņā pamostas ziņkārība, Sarga balsī šķita izskanam spriedze, it kā viņš pats baidītos no tā, ko grasījās darīt. Ceturtā aizvēra acis.
Sarga soļi attālinājās. Klusums. Tad auduma čabēšana. Klusa dūkšana Izadora nekad iepriekš to nebija dzirdējusi. Augsti, spalgi pīkstieni. Tad beidzot atkal klusums.
Tad apkārt valdošajā klusumā iejaucās nedroša balss. Paldies.
Tas nebija iespējams.
Ceturtās acis atsprāga vaļā. Tur savā nišā modās Trešā! Trešā, kura bija gulējusi sastingusi un nekustīga, kopš vien Ceturtā sevi atcerējās, tagad atdzīvojās!
Gaisma, kas plūda no augšas, likās zaudējusi spilgtumu un mazliet ņirbēja, taču Ceturtā visu redzēja gana skaidri. Ceturtā vēroja, kā Trešā ar graciozu rūpību, pārspīlēdama katru kustību, pieceļas no gultas. Ceturtā ar apbrīnu skatījās, kā priekštece pagroza galvu uz vienu, tad otru pusi un pēc tam ar īsām, sparīgām kustībām nopurina no sevis putekļus. Ceturtajai aizrāvās elpa, kad Trešā spēra pirmo nedrošo soli ārā no nišas un devās uz klavieru pusi.
Ceturtās straujā ieelpa lika Trešajai pacelt acis. Viņa mainīja virzienu, tagad steberēdama uz Ceturtās pusi. Pirmos soļus viņa spēra kā aukliņu vadīta marionete, taču pamazām atguva pārliecību, līdz beidzot iesmējās un metās skriešus. Pa ceļam palēcās. Tad griezās piruetē viens pagrieziens, otrs, vēl un vēl. Apmeta ritentiņu un apstājās tieši Ceturtās priekšā.
- Tātad tu tagad esi Meistara Dora, Trešā ierunājās balsī, kuru pat Ceturtā nespētu atšķirt no savējās.
Ceturtā apbrīnā pacēla pirkstus pret Trešās seju. Zeltīti mati, tāpat kā viņai. Arī gludā āda tādi pati.
Bet viena tumši zilā acs bija lielāka par otru. Deguns par līku. Zods mazliet greizs, punaina piere. Meistara darba upuri. Pieturvietas ceļā uz pilnību.
Vai tu, Meistar, viņu reiz atradīsi? Savu ideālo Izadoru?
- Vai tu mums uzspēlēsi? Sargs uzrunāja Trešo.
Ceturtā un Trešā satrūkās. Sargs bija nostājies Trešajai aiz muguras un tagad vēroja abas no sāniem. Viņa vaigus vēl arvien krāsoja piesārtums un nāsis elpojot cilājās.
- Ko tu esi iecerējis? Ceturtā aizdomīgi vaicāja.
- Vai tu gribi apkaunot mani viņas priekšā?
Sargs sarauca uzacis. Apkaunot tevi? Nē, negribu. Es tikai gribēju pirms mūsu lidojuma tevi redzēt dejojam valsi. Viņš pacēla skatienu pret raustīgajām gaismām. Taču mums ir jāpasteidzas Meistars drīz pamanīs, ka Trešā patērē par daudz enerģijas.
Ceturtā atrāvās no viņa. Viņai nācās papūlēties, lai atgūtu elpu, un asaras dzēla acīs. Sargs vēlējās redzēt, kā viņa dejo, un tādēļ pat bija gatavs piedzīvot Meistara dusmu izvirdumu. Sargs vēlējās tikai to! Viņš netaisījās pārmest Ceturtajai, tiesāt vai ierobežot viņu to Ceturtā sadzirdēja viņa balss trīsās un ieraudzīja viņa acīs.
Šo patiesību Sarga acīs Ceturtā bija redzējusi vienmēr, tikai nekad nebija pavaicājusi sev, ko tā nozīmē. Ko slēpa ilgas šajās acīs. Ko nozīmēja alku bezgalība.
Trešā paskatījās uz Sargu, tad uz Ceturto, tad atkal uz Sargu. Viņas lūpas pavērās, lai kaut ko bilstu, bet tad priekšteces vaibstos atausa izpratne. Viņa pamāja ar galvu maza, aprauta kustība un pagriezās pret klavierēm.
Ceturtā to tik tikko pamanīja. Cerība, kas likās zaudēta, kārpījās atpakaļ no viņas būtības melnajiem dziļumiem. Izadora atkal jutās kā pie bezdibeņa malas, gatava spert soli tikai šoreiz viņa vairs nebija viena. Šoreiz viņa varētu lidot.
Ceturtā pastiepa roku Sargam. Dejo ar mani, viņa sacīja.
Sargs satrūkās: Vai es?
-Tu.
Sarga žoklis sakustējās. Es esmu tavs Sargs, viņš sacīja. Meistars mani radīja, lai es rūpētos par tavu un tavu māsu drošību. Ne jau, lai es tevi… lai es…
Ceturtā paspēra soli pretī Sargam un saņēma viņa galvu rokās. Viņa paliecās uz priekšu un noskūpstīja raupjās, sasprēgājušās lūpas. Dejo ar mani, viņa čukstus atkārtoja.
Sarga vaigi pielija ar tumšu sārtumu. Viņš aplika rokas apkārt Ceturtajai.